Jānis Jurkāns filmējas kino. Tēlo bagātu knauzeri
Atjaunotās Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns (72) nupat nofilmējies kino – tēlojis bagātu vīru, kas atsakās paziņam aizdot naudu. Žurnālam Kas Jauns Jurkāns stāsta par savām attiecībām ar naudu.
„Nauda nav viss, taču visam ir vajadzīga nauda,” secina Jurkāns. „Ej uz skolu – vajag naudu, ej pie ārsta – jāmaksā, par savām izpriecām ir jāmaksā... Ko es dzīvē esmu sapratis? Ka „caur lielu naudu” būtībā vajadzētu iziet visiem cilvēkiem. Naudas nekad nav daudz. Ar naudu ir tā – vai nu pietiek, vai nepietiek. Un „caur naudu” jāiziet tādēļ, lai saprastu, ka ne naudā ir visa dzīves sāls. Dzīvē par visu ir jāmaksā, un ne vienmēr tā ir nauda, ar ko maksājam.”
Labāk neaizdot
Nekādas kino filmēšanās pieredzes Jurkānam, kas gan pie iespējas gozēties TV ekrānos ir ticis itin bieži, līdz šim neesot bijis. Taču nu pavisam negaidīti uzaicināts piedalīties kādā filmā. „Izrādās, es kādreiz filmas režisoru esmu uzņēmis pa ceļam automašīnā, kad viņš „stopējis” auto ceļā no Tallinas uz Rīgu. Es viņu pat neatcerējos. Bet kādā dienā viņš man piezvanīja un, izstāstījis filmas scenāriju, izteica piedāvājumu filmēties pavisam mazā epizodē,” atklāj Jurkāns.
„Es tēloju vienu veci, kuram daudz naudas. Un tā situācija tiek izspēlēta kādā bingo zālē, kur es sēžu kazino un smēķēju savu cigāru. Pienāk kāds it kā paziņa un lūdz aizdot viņam naudu. Es saku, ka neaizdošu, un piebilstu: „Slīcēja liktenis ir paša slīcēja rokās.” Ar domu, ka pašam vien jāķepurojas ārā no ķezas...”
Arī Jurkāna paša pieredze rādot, ka naudu labāk neaizdot. „Vispirms tu zaudē to aizdoto naudu un, ļoti iespējams, iegūsti ienaidnieku. Piemēram, atnāk pazīstams cilvēks, kam notikusi kāda nelaime, un lūdz aizdot naudu. Es nedomājot iedodu, jo viņam tiešām vajag... Bet tad pienāk atdošanas laiks, un loģiski, ka viņam nav, ko atdot. Un cilvēks, kuram aizdevu naudu, sāk no manis izvairīties. Varbūt pat iedomājas: ja es nosprāgtu, tad naudu nevajadzēs atdot. Tā paiet gadi, un, kad to cilvēku nākas satikt, viņš sarkst, bālē un saka: „Nu, vecais, nē, es neaizmirsu, vienkārši tagad nevaru.” Tāpēc, kopš radusies nauda, ir teiciens, ka parāds nav brālis,” nosaka Jurkāns, kas pats audzis trūcīgā piecu bērnu ģimenē.
„Tēvs nespēja visam sapelnīt, un ģimenē bieži dzirdēju par naudas aizņemšanos no kādas turīgākas tantes. Pats sāku strādāt, kad man bija seši gadi, – kādai kaimiņienei dobi ravēju, citai ābolus novācu. Vecāki sūtīja mani darbos, jo māsiņas bija mazas, un es jutos atbildīgs, ka jāpalīdz ģimenei. Redzēju, kā tēvs agri no rīta uz darbu aizgāja un tikai ar tumsu mājās pārnāca. Smagi strādāja. Mani ļoti nomāca tā nabadzība mājās, es gribēju citu dzīvi,” atminas Jurkāns. Deviņpadsmit gadu vecumā viņš devies dienēt armijā, pēc trim gadiem atgriezies, sapratis – jāmācās un jāpelna nauda. „Melnstrādnieks negribēju būt. Es gribēju naudu pelnīt ar „smadzeņu sviedriem”.”
Politikā nauda bija
Kā stāsta Jurkāns, būdams politiķis, piedzīvojis daudzas reizes, kad pie Saeimas viņu gaidījuši cilvēki, lai lūgtu naudu. „Saeimā mums maksāja labi. Miljoni tie, protams, nebija, bet vairāk nekā ārstiem un skolotājiem gan. Kad devos uz ārzemēm, bija komandējuma nauda. Tā nu gadiem, kad ceturtdienās pārtraukumos izgāju no Saeimas sēdes, ārā mani gaidīja cilvēki un lūdza naudu. Vai nu bijušie klasesbiedri, vai citi paziņas.
Kāds uzrunāja: „Paklau, neatceries mani? Mēs taču kopā pamatskolā gājām.” Es gan neatceros, bet viņš saka, ka bērnam vajag zāles nopirkt... Man vienmēr kabatā bija skaidra nauda, un, kad vien varēju, es devu.
Bija arī kāds cits notikums. Kādā vasarā pie Saktas izkāpu no auto nopirkt ziedus, jo devos ciemos. Priecīgs nāku ar ziediem uz mašīnu, viens bomzis nāk pretī un saka: „Ei, Jurkān, aizdod man vienu latu!” Viņš tik skaļi to teica... Cilvēki skatās, bet man tiešām kabatā nebija tā lata. Es mazliet pieklusinātā balsī teicu, ka man nav, bet viņš skaļi atbildēja: „Vajag strādāt, tad būs!””
Jurkānam atmiņā ir arī kāda krietni skarbāka dzīves epizode. Bijis viņam reiz draugs mākslinieks, kuram politiķis palīdzējis materiāli. Krietni lielo parādu viņš solījis atdot gleznās, taču uz vairākiem gadiem pazudis. „Bet tad par lielu pārsteigumu reiz mani sagaidīja pie Saeimas un iedeva konvertu, kurā bija vēstule. Un aizsteidzās projām. Vēstulē bija rakstīts, ka viņam ir nopietnas veselības problēmas un drīzumā obligāti jātaisa operācija. Ja tā netiks veikta, viņš nomirs. Un lūdza vēl naudu,” atmiņās dalās Jurkāns. „Vai es viņam noticēju? Tikai daļēji. Nauda viņam vienmēr bija vajadzīga alkoholam. Es viņam to naudu neiedevu, un pēc pāris nedēļām viņa māte man atsūtīja ziņu, ka jāiet uz bērēm. Viņš nomiris.... Laiks ir pagājis, bet tā epizode man joprojām ir galvā. Vai tas ir viņa liktenis, vai tā ir mana nasta uz visu dzīvi? Es nezinu, ko viņš man teiks, kad mēs ar viņu satiksimies tur augšā...”
