"Biju tāds džeks-bohēmists" - Dainis Grūbe par vētrainajiem gadiem

Lai arī Daini pieskaitām pie jaunās aktieru paaudzes, uz Dailes teātra skatuves viņš ir jau 10 gadu. Nu intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" Grūbe pastāstījis par nonākšanu Kultūras akadēmijā, savu šiverīguma gēnu un pievēršanos uzņēmējdarbībai. Un, protams, arī par darbu pašmāju aktuālākajos seriālos.

Aktieris, uzņēmējs ar savu kafejnīcu, divu bērnu tēvs, kurš nupat ģimeni ievedis jaunā mājā… Kā to visu var paspēt?!
Nav nekādu problēmu, ja normāli saplāno laiku. Tas, ko esmu sapratis, ka visu brīvo laiku nedrīkst atdot darbam.

Kā esi sakārtojis sevis organizēšanu? 
Varbūt izdodas labāk, jo esmu diezgan liels pedants. Sevis organizēšana un disciplinēšana man neprasa nekādas grūtības.

Kopš laika gala?
Gluži – nē. Šķiet, ar to mirkli, kad atnācu uz Rīgu – uz teātri.

No kurienes tu esi?
No Madonas.

Pēc izrunas nepateiksi!
Esmu taču mācījies! Man akcents parādās stresa situācijās. Piemēram, pirmizrādēs, kad satraukums ir vislielākais. Jau akadēmijas laikā man bija blociņš, kurā, ja kādu vārdu ne tā pateicu un kolēģi laboja, pierakstīju pareizo variantu. Aizrādījumus neuztveru kā kaut ko aizvainojošu, saku paldies un pierakstu, kā jābūt, un tad, kad jāsēž «korķos» pie stūres, izrunāju pareizi un tā iemācos.

Uz Rīgu atnāci, lai mācītos par aktieri?
Nē, sāku studēt Baltijas Krievu institūtā starpvalstu kultūru, bet tā man galīgi neinteresēja. Trīs mēnešus pamācījos, līdz vecāki saprata, ka ar to man nav nekādas «aršanas», savāca atpakaļ uz Madonu. Tobrīd biju tāds džeks-bohēmists, diezgan pa gaisu. Ja turpinātu dzīvot tādā veidā, nekā nebūtu sasniedzis. Iespējams, paliktu Madonā, kur tēvs, kā viņš draudēja, būtu iekārtojis mani kādā gaterī. Drīz zvanīja paziņa no Rīgas un piedāvāja strādāt sporta veikalā.

Kā no sporta veikala nokļuvi Kultūras akadēmijā?
Stāties aktieros man doma bija jau tad, kad pabeidzu vidusskolu. Nezinu, kāpēc. Kādai meitenei uzticēju pateikt, kad būs iestājeksāmeni un kas tajos vajadzīgs. Bet aizsvinējos savā 12. klases izlaidumā. Kad prasīju – kad tad ir tie iestājeksāmeni, viņa atbildēja, ka tie jau beigušies. (Smejas.) Kad jau strādāju sporta veikalā, jaunākā māsa avīzē bija atradusi sludinājumu, ka Dailes teātris uzņem sagatavošanas kursu. Domāju – kāpēc ne. Un tā viss sākās.

Vai šiverīguma gēnu esi mantojis no vecākiem? Tavs tētis bijis profesionāls sportists- riteņbraucējs, vēlāk nodarbojies ar siera gatavošanu, tad – ar koku biznesu. Tā teikt – esi sapratis no bērna kājas, ka tā dzīve jāgroza no dažādām pusēm, ja grib uz priekšu tikt?
Tēvs man teicis, ka manī pēc visādām «lietām» redz savu tēvu. Visu izdarīt līdz galam, vienmēr censties izdarīt maksimāli labi, neko nedarīt ar «puskāju»; meklēt jaunas iespējas un, ja kam atdoties, tad par 100 procentiem. Cik zināju vectēvu – līdz pat savam 18 gadu vecumam –, viņš nevarēja sēdēt mierā, kaut ko darīja, šiverējās.

Vai tavu dzimtu skāris stāsts, kāds jāizspēlē «Sarkanajā mežā»?
Cik es zinu, tad… nē. Patiesībā neviens ģimenē par to nekad nav runājis. Nezinu, vai tāpēc, ka ir skarts, vai tāpēc, ka nav.

Teici, ka par aktieri vairs nemācītos, ja laiku varētu pagriezt atpakaļ. Kas ir mainījies kopš vēlmes kļūt par mākslinieku un šodienu? 
Neziņa par profesiju un to, ko tā prasa. Ne jau tikai, ko tā prasa no manis, bet arī apkārtējiem, kas ir mana ģimene. Sākuma laiks bija ārkārtīgi smags. Ar Reinas ienākšanu ģimenē, kad nemaz nebiju štatā līdz ar visām finansiālajām garantijām. Bērniem augot, sajutu, ka viņiem arvien vairāk parādās vajadzība pēc tēva, ka viņi grib tevi vairāk mājās. Nu jau varu teikt, ka šobrīd ir vieglāk, jo teātra vadība uzņēmusi pareizu virzienu lomu sadalījumā – sapratusi to, ka nevar aktieri strādāt tādā pārslodzē. Tagad ir trīs jauniestudējumi sezonā, kas manā skatījumā ir izcils darba režīms. Ja jūti, ka vari paņemt vēl lomu, tad tā ir tava brīva izvēle. Pēdējos gados negribu teātri īsti uzskatīt par darbu, tas ir kaut kas drusku vairāk. Darbs–hobijs.

Esi saņēmis divas «Spēlmaņu nakts» balvas kā labākais aktieris, tikko arī iznāca grāmata «100 izcili Latvijas aktieri», kurā esi iekļauts kā jaunākais jomas pārstāvis. Bet ko tu pats nosauktu par savu lielāko sasniegumu dzīvē?
Ja godīgi, man liekas, ka tajā visā esmu vēl ceļa sākumā, lai arī teātrī pagājis jau gandrīz 10 gadu. Nenormāli ātri laiks skrien... Sasniegums? Varbūt… rakstura un uzņēmības veidošana, zināma piespiešanās, kas ļāvusi nostāties uz ceļa, uz kura esmu tagad.

Sievu satiki tajā «vētrainajā» laikā?
Jā.

Viņa tevi nolīdzsvaroja?
Varbūt. Baigais pagrieziena punkts bija meitas Reinas pieteikšanās. Bet tā apzināti par to nedomāju, iekšēji notika tas klikšķis – ka vairs nekādas dzeršanas, smēķēšanas. Pats organiski tas atnāca.

Esi atmetis smēķēšanu? 
Jā.

Kā tad ar «belomoru» «Sarkanajā mežā» tiki galā?
Oi… Līdz vemšanai… Bet ko tu izdarīsi. Armandam [režisors Armands Zvirbulis] patīk no visiem rakursiem filmēt, un tad tā epizode ievelkas. Tu pīpē vienu, otru, trešo… Kad ceturto, piekto, vēl kaudzi ar kotletēm apēd un piecus litrus kvasa (it kā alu) izdzer… Beidzas filmēšana piecos no rīta Pierīgā. Jūti, ka iekšā viss griežas, bet brauc mājās un centies aiziet gulēt. Taču, kolīdz tiec gultā, jāskrien uz labierīcībām tur to visu atstāt… Tas bija smagi. (Pasmaida.) Turklāt tajā reizē biju pīpējis papirosus, kuros pēc mūsu lūguma sabāza iekšā parasto cigarešu tabaku. Ar Jēkabu [aktieris Jēkabs Reinis] bijām tā «pārkurījušies», acis konusā…

Tas ir spilgtākais, kas palicis atmiņā no «Sarkanā meža» filmēšanas?
Nē! Domāju, arī Jurijam [Rubeņa lomas atveidotājs Jurijs Djakonovs] un Jēkabam atmiņas ir tādas pašas. Tās bija divas trakas naktsmaiņas jūrā. Ārā ir karstums – kādi 26 grādi. Pirmā naktsmaiņa – Liepājā, kur jālien tikai 9 grādus vēsā ūdenī. Vājprātīgi auksts! Nākamā maiņa – Pāvilostā, kur ūdens temperatūra ir 6 grādi. Nenormāli sala ar visiem hidrotērpiem. Maksimāli glāba komandas profesionalitāte – izmēģinājām visu krastā, ūdenī gājām tikai pēdējā brīdī, kad visiem viss bija skaidrs, kas jādara. Tās ir tās trakākās atmiņas. Bet jāteic, ka šis bija pirmais šāds projekts, kurā bija sakārtots viss, lai aktieriem būtu maksimāli ērti. Termoveļa, sildītāji, viss bija. Paldies par to producentei Artai Ģigai!

Leons un Dāvis… Kurš no varoņiem ir pašam tuvāks, jo raksturs un rīcība labāk saprotama?
Es ļoti labi izprotu abus – gan Leona rīcību, gan arī Dāvja. 
Par Leonu runājot… Par viņu, gatavojoties lomai, esmu uzzināju diezgan daudz. Gribēju, lai taisa vēl vairāk uz tiem notikumiem, kādi bijuši. Bet tādā gadījumā tas būtu ļoti smags stāsts. Nežēlīgs… Scenāristi izvēlējās iet skatītājam vieglāku ceļu, un tas ir pareizi.

Vai tevī ir laucinieka gēns?
Madonā uzaugu dzīvoklī, bet mums bija un ir arī viensēta pie Pļaviņām, uz kurieni vecāki tagad ir pilnībā pārcēlušies. Laikam jau ir, jā.

Arī varētu siltumnīcā strādāt?
Vienīgi man ir kaut kāda lielummānija, ar vienu siltumnīcu nepietiktu. (Smejas.) Tāda doma mums ir par saviem zaļumiem, ar kuriem varētu nodrošināt kafejnīcas vajadzības.

Jā, par kafejnīcu… Tūlīt atklāšana. Kā tiksi ar to galā?
Pienākumi kafejnīcā ir sadalīti uz pieciem cilvēkiem. Katrs atbild par savu lietu. Ir jurists, grāmatvedis, pavārs; es par reklāmu un mārketingu galvenokārt esmu atbildīgs. Nav jādodas uz turieni, lai strādātu, varu to no jebkuras vietas darīt. Visi pieci ļoti ticam tam, ko darām. Mūsu hotdogu ēstuve būs tāda pirmā Latvijā – kurā hotdogs ir kvalitatīvs un, liekot roku uz sirds, varam dot gan saviem bērniem, gan arī veģetāriešiem un vegāniem.

DAINIS GRŪBE
Dzimis 1984. gada 28. februārī Madonā.
Izglītība: Latvijas Kultūras akadēmija.
Dailes teātrī kopš 2007. gada.
Kafejnīcas «Kadagi» saimnieks Āgenskalnā.
Sports: futbols, slēpošana, bokss. 
Ģimene: precējies, meitas Reina (8) un Maija (4).