Renārs Kaupers atradis jaunu muzikālu izaicinājumu - viņš dziedās kartupeļiem

Skrējienā starp "Prāta vētras" koncertiem Krievijā, Latvijas sakopšanu kopā ar domubiedriem no "Mazās kavalērijas", jaunu videoklipu uzņemšanu un ikdienas dzīvi Renārs Kaupers radis mirkli, lai ar žurnālu "Kas Jauns" parunātu par nākotnes plāniem, savām mazajām lūgšanām un jau gadu iedvesmas fāzē esošo autobiogrāfiju.

Pavasarī Rīgā atklāta Imanta Ziedoņa klase, kurā ir pieejama arī mūsdienās jauniešu iecienītā aktivitāte – „izlaušanās istaba”. Kā, tavuprāt, šādas izklaides izglīto sabiedrību?

Manā skatījumā izlaušanās istabas ir labs piemērs, kas atspoguļo ideju, ka tu dzīvē vari tikt uz priekšu un „izlauzties” ir iespēja arī gadījumā, ja ne vienmēr zini pamatvielu. Piemēram, uz Imanta Ziedoņa klasē esošo izlaušanās istabu droši var nākt, nezinot Imanta Ziedoņa pasakas. Labāk, protams, zināt, bet tikt ārā no istabas ir iespējams arī ar atjautību, izdomu, ar spēju būt uzmanīgam un acīgam. Tu daudz ko vari izdarīt. Gan šajā istabā, gan dzīvē.

Kaut kad tuvākajā nākotnē briest "Carnival Youth" un "Prāta vētras" „izlaušanās” – ir fantastiska vieta, ko esam noskatījuši arī kopīgam videoklipam.

Vai taisnība, ka šovasar plāno uzstāties ne tikai savai ierastajai auditorijai, bet arī ar muzikālu līdzdalību veicināt kartupeļu lauka ražīgumu?

Jā, tas ir viens no Imanta Ziedoņa fonda "Viegli" un Latvijas sakopšanas entuziastu pulciņa "Mazā kavalērija" nākamajiem izaicinājumiem. Mums bija tādi iemīļoti fonda "Viegli" Ziemassvētku koncerti, kas Rīgas Dzelzceļa muzejā notika astoņus gadus pēc kārtas. Vienā brīdī sapratām, ka kaut kādā ziņā tas loks ir noslēdzies un pienācis laiks doties tālāk. Tā kā fondā esam daudz mūziķu, kopā domājām, kas varētu būt tas nākamais gājiens, un nonācām līdz diezgan paradoksālai lietai – kartupelim!

Kāpēc kartupelis?!

Kartupelis tomēr ir viens no pamatelementiem – gan mūsu dzīvē, gan Imanta Ziedoņa daiļradē. Tas būs liels projekts – kartupeļu radio. Sadarbībā ar Kuldīgas pašvaldību ir atrasts kartupeļu lauks. Kartupeļi tiek stādīti, tie ziedēs, un, līdzko tiks novākti, tiem spēlēs mūziku.

Šis vēl ir tāds „ļoti zaļš” projekts, un, iespējams, vajadzētu veikt kādu papildu izpēti, lai saprastu, kāda ir kartupeļu gaume, bet no "Prāta vētras" repertuāra es varētu piedāvāt dziesmu "Dārznieks". Protams, ka "Dārznieks"!

Un mums ir vēl viens jauns skaņdarbs – "Par gaismu augšā kartupeļu bļodā". Domāju, ka tas arī būs viens no atslēgas skaņdarbiem, kas tur varētu skanēt.

Par dziesmām runājot – pastāsti, vai "Prāta vētras" pēdējā albuma lielāko hitu "Ogles" tu apzināti radīji ar domu iet pret mūsdienās propagandēto dzīves baudīšanu, rosinot tomēr stingri turēties pie vērtībām – kopt tās attiecības, kas ir, nevis lidināties „no zieda uz ziedu”?

Šīs dziesmas vārdus radījām kopā ar kolēģi Ingaru Viļumu, un atzīšos – tapšanas laikā tā piedzīvoja daudz izmaiņu un tika pamatīgi slīpēta līdz tai versijai, kāda tā ir zināma publikai.

Tāds pārsteidzošs jautājums – tik dziļi šīs dziesmas saturu līdz šim ne ar vienu neesmu apspriedis. Piekrītu – jā, mana paaudze, kas ir cilvēki pēc 35 gadu vecuma, kam aiz muguras jau ir kāda nopietnāka dzīves pieredze, šo dziesmu varētu uztvert kā aicinājumu novērtēt to, kas mums ir... Katrs jau visu uztver no sava skatupunkta.

Šie vārdi izsaka to, ka viss ir no mums pašiem atkarīgs. Reizēm jau vārdi top bez tādas īpašas gudrošanas un prātošanas. Tā vienkārši, pavisam neviļus atnāk kādi vārdi vai rindiņas, par ko pats brīnos – vai, cik šis skaisti kopā salikās! Un bieži ir tā, ka nemaz nav speciāli tā domāts, bet, atnākot tām rindām, pats ieraugi vēstījumam dziļāku nozīmi.

Reiz dzirdēju viedokli, ka Renāra Kaupera dziesmas ir kā tādas mazas lūgšanas. Kā tu domā – vai tās lūgšanas no tevis vai caur tevi atnāk?

Nav labāku lūgšanu par tādām patiesām lūgšanām, par patiesām pārdomām, kas tevī notiek. Tādas ļoti dziļas, ar kurām varbūt pat nereti vai nu šaubies, vai kautrējies dalīties. Bet māksla prasa savu, un reizēm tās vienkārši iznāk virspusē. Un brīnišķīgi, ka ir dzeja, ka tas nenotiek ļoti tieši – ka tas notiek tādā poētiskā veidā, kur katrs var ieraudzīt vai neieraudzīt sevi. Tādā ziņā, ka lielākā vai mazākā mērā katra dziesma ir kā tāda personīga atzīšanās par to, kas tevī notiek.

Aplausi koncertos ir patīkams novērtējums, bet vai ir gadījies saņemt kādu personīgu pateicību par kādu dziesmu, kuras vārdi, piemēram, kādam cilvēkam ir devuši ko vairāk par muzikālu baudījumu?

Jā, pat atminos konkrētu gadījumu. Ir bijis – atnāk cilvēks un saka lielu paldies par kādu dziesmu, jo tā viņam ir reāli palīdzējusi izdzīvot. Cilvēks stāsta, ka viņam dzīvē bijis ļoti grūts posms, viņš to dziesmu klausījies 20 reižu dienā, un tieši šī dziesma bijusi tas, pie kā viņš noturējies. Tagad viņš pavēsta, ka atkal ir zirgā un vēlas pateikt paldies. Tā bija dziesma "13. janvāris" – sena dziesma no "Prāta vētras" otrā albuma.

Pirms gada atklāji, ka plāno rakstīt autobiogrāfiju. Kā sokas?

Paldies... (Pasmaida.) Jāsaka godīgi – grāmata vēl nav tapusi un pat netop. Tieši laikā, kad to atklāju mūsu intervijā, biju ļoti aktīvi par to aizdomājies. Teiksim tā... Ik pa brīdim pieslēdzos šai domai. Īpaši mani uzrunā japāņu rakstnieks Haruki Murakami. Kad lasu viņa darbus, man notiek ļoti interesanta „saslēgšanās” ar viņa tekstiem. Pēdējā laikā diezgan daudz viņa darbus lasu – esmu jau izlasījis "Par ko es runāju, runādams par skriešanu", "Vīrieši bez sievietēm", tagad ķēros pie viena no viņa pirmajiem darbiem – "Aitas medīšanas piedzīvojumi".

Viņa stilistikā – kā viņš raksta, kā veido teikumus, kā saliek vārdus – ir kas tāds, kas manī iedarbina vēlēšanos rakstīt arī pašam. Bet es vēl esmu iedvesmas fāzē.