"Biju tajā pašā gultā, no kuras iznesa Mārtiņu Freimani" - Normunds Jakušonoks par alkoholu, darbasparu un precēšanos

Tu tik švakiņš izskaties! Vai viss kārtībā?

Ideālāk nevar būt! Beidzot jūtos izcili. Es tikai esmu nometis svaru.

Kā tev tas izdevās?

Pirms desmit gadiem atteicos no cukura, tad atteicos no maizes, pēc tam no alkohola...

Un tagad tu esi atteicies no sievietēm...

Nē, nē! To nu gan nē! Sevi taču ir jāuztur formā.

Bet, ja jau nelieto alkoholu, tad esi kļuvis izvēlīgs sievietēs. Vismaz man tā ir.

Es vienmēr esmu bijis izvēlīgs. Lai gan nē – sievietes bijušas izvēlīgas manī. Starp citu, šogad maniem vecākiem būs 50 gadu kāzu jubileja! Iedomājies, 50 gadus nodzīvojuši kopā! Man dzīvē vajadzētu būt tādam pašam modelim.

Taču tev nav.

Daiga (Normunda dzīvesbiedre Daiga Petkeviča – KJ) vienkārši vēl nav mani aizvilkusi uz dzimtsarakstu biroju. Viņa nav bijusi tik uzstājīga un kareivīga, kā savulaik bija mana mamma attiecībā pret tēti. Mamma viņu paņēma aiz paut... un aizvilka apprecēties! Zinot viņa raksturu, pieļauju, ka tieši tā arī notika.

Ko tad pats neprecies?

Nu... Es esmu tāds pats kā tētis.

Bet tad jau Daigai vajag sadoties rokās ar tavu mammu, pa abām tevi sagūstīt un aizvest pie altāra.

Nesanāk. Bet vispār – es jau esmu precējies. Ar skatuvi. Skatuve „noēd” visu pārējo manā dzīvē – es dzīvoju pēc grafika, ko man sastāda menedžments vai koncertu pasūtītāji. Tā ir mana īstā dzīve, tur es jūtos kā zivs ūdenī.

Tad jau tu ļoti labi pakļaujies dresūrai?

Jā, es patiešām esmu labi dresējams!

Kāpēc tu vairs nedzer? Tas taču ir garšīgi!

Es nekad neesmu dzēris tāpēc, ka man garšotu. Man alkohols negaršo. Bet nu nelietoju to tagad tāpēc, ka... Kā saka – ja dzeršana sāk traucēt darbam, tad darbs jāmet pie malas. Un man bija šāda izvēle.

Kas tieši notika?

Nu, kā?! Es dzēru un dzēru, dzēru un dzēru. Tas ir kā tajā anekdotē par vecenīti, kura aiziet pie ārsta un saka: „Kad es sēžu, tad es sēžu, sēžu un sēžu. Bet, kad es guļu, tad es guļu, guļu un guļu. Dakter, ko man darīt?” Un dakteris atbild: „Vai jūs staigāt varat? Nu tad ejiet, ejiet un ejiet!” Lūk, ar mani bija tāpat – kad es dzēru, es dzēru, dzēru un dzēru. Es to darīju pārāk intensīvi.

Un tagad tu nedzer, nedzer un nedzer!

Jā! Jo esmu pieradis izdarīt lietas līdz galam – izvirzīt kādu mērķi un to sasniegt. Agri vai vēlu, bet sasniegt! Tagad mans mērķis ir vairs nekad nelietot alkoholu.

Starp citu, kas tu īsti esi?

Pirms šīs intervijas tieši par to kaut kā aizdomājos. Nu kas es esmu? Kā man sevi dēvēt? Solists? It kā īsti nē. Taustiņinstrumentālists, kāds dižs pianists? Protams, ka nē. Es no visa esmu pa druskai, un, pieliekot vēl klāt pieredzi, esmu tas, kas esmu, – laikam jau dziesminieks.

Un tu esi labs dziesminieks, jo, tiklīdz sāc spēlēt, cilvēkiem oma uzlabojas un viņi sāk smaidīt.

Jā, tas man ir ļoti svarīgi – no publikas dabūt atpakaļ šīs emocijas, smaidu. Bez tā es nevaru – aplausi, smaids ir mans dzinulis. Tāpēc dažreiz koncertos es varu pamatīgi aizspēlēties.

Spēlēt tu vari patiešām ļoti ilgi. Vai vispār esi aizdomājies, cik dziesmu vari nodziedāt?

Aizdomājies esmu, bet skaitījis ne. To aprēķināt ir neiespējami.

Kā tu papildini savu repertuāru?

Skumjākais ir tas, ka pēdējos gados latviešu mūzikā nav tapis nekas tāds īpaši cienīgs, ko ballītēs spēlēt. Un to saku arī kā mūzikas klubu biznesā strādājošais – dīdžejiem ir grūti atrast ko jaunu un labu latviešu mūzikā. Nu nav! Esmu vecās skolas piekritējs, kurš uzskata, ka mūzikai ir jābūt melodiskai. Ja es rakstu mūziku, tad man vajag, lai manas dziesmas var ar ģitāru spēlēt pie ugunskura. Diemžēl pēdējos gados latviešu populārajā mūzikā ir ļoti maz dziesmu ar melodiju.

Toties jūsu dueta "Karakums" vizītkarte ir mūžsenais hits no komēdijas "Briljantu roka" – "Dziesma par zaķiem". Kā tevi ieraugu, tā man prātā nāk šī dziesma!

O, jā! "Karakums" pastāv jau vairāk nekā 20 gadu, kopš debitējām ar šo programmu – dziesmām no padomju kinofilmām. Iedomājies – 20 gadu šī programma nav mainījusies, jo padomju kino ir beidzies un jaunas dziesmas nav nākušas klāt, bet tā joprojām ir ļoti pieprasīta un nav apnikusi.

Cik ilgi esi gatavs tā spēlēt?

Neplānoju to darīt līdz mūža beigām. Bet kādus gadus 15 vēl varētu. Jo jāņem vērā, ka ar katru gadu kļūst fiziski grūtāk izturēt tās daudzās stundas uz skatuves. Es varētu nodarboties, piemēram, ar skaņošanu.

Skolā negrasies atgriezties? Kaut kur lasīju, ka ar tavu pievēršanos mūzikai Latvija zaudējusi labu fizikas skolotāju.

Ne tikai fizikas. Es mācīju arī latviešu valodu un mūziku! Bet tur es neko nevarēju darīt – mūzika, atšķirībā no Daigas, mani paņēma aiz rociņas un aizveda salaulāties ar skatuvi uz mūžu.

Izklausās, ka visu laiku ļoti uzprasies un dod dzīvesbiedrei mājienus par precībām...

Ko lai dara – ar mani patiešām ir ļoti grūti. Un esmu pateicīgs tiem cilvēkiem, kas visus šos gadus mani ir pacietuši un joprojām pacieš.

Vai esi nejauks?

Jā! Lai gan pareizāk būtu teikt – es pret citiem esmu tikpat prasīgs, cik pret sevi. Un pret sevi esmu nenormāli prasīgs. Esmu darbaholiķis un perfekcionists, un to pašu pieprasu no pārējiem. Pieļauju, ka citiem cilvēkiem tas ir apgrūtinoši.

Cik ilgi nostrādāji skolā?

15 gadu. No zvana līdz zvanam. Sāku strādāt 16 gadu vecumā, no skolas aizgāju, kad atvēra klubu "Četri balti krekli". Pirms tam vadīju klubu "Karakums", un, kad sāka veidot "Kreklus", iesaistījos šajā komandā. Tagad esam vecākais klubs – aizvadītajā nedēļā nosvinējām 19 gadus. Turklāt nupat Latvijā atgriezās mūsu ilggadējais cīņubiedrs Oskars Tutiņš, tāpēc klubam sāksies jauns posms. Sekojiet reklāmai!

Ko tu dari, kad tev ir brīvs laiks?

Guļu, guļu, guļu. Televizorā ieslēdzu futbolu – Anglijas premjerlīgas spēles – vai šautriņas. Šausmīgi interesanti!

Nē, tas ir tikai šausmīgi – skatīties šautriņas. Neesi nojūdzies? Tikpat labi var skatīties, kā citi sēņo!

Ko tu smejies? Laikam jau tu sporta pārraides vispār neskaties.

Neskatos, jo mani neinteresē. Tā ir pati stulbākā izklaide uz pasaules. Toties kriminālseriāli ar daudz slepkavībām – tā gan ir „štelle”.

Bet vēl mani interesē hokejs. Pasaules čempionāts ir man vienīgais atvaļinājums gadā, kad varu atļauties paņemt nedēļu brīvu. Tad dodos uz tā norises vietu, taisām tur savu krogu, kur es spēlēju, uzdziedu. Nu jau desmit gadu tā.

Bet tu jau tur atkal muzicē, nevis atpūties!

Nu, ko tu padarīsi! Tāda ir mana dzīve. Es arī uz kāzām neesmu bijis kā normāls kāzinieks, bet tikai un vienīgi kā muzikants. Aiziešu uz kāzām, un ko es citu tur darīšu? Protams, nāksies muzicēt.

Bet pasaules čempionāti man patiešām ir vienīgās reizes, kad izbraucu uz ārzemēm. Un tur izveidotajos latviešu fanu klubiņos iet traki! Pāris tūkstoši letiņu sanāk kopā, iemalko, es tur muzicēju...

Tev dzīve paiet pa krogiem vien, un tu vairs nedzer. Tas nav mazohisms?

Atzīšos godīgi – šie pasaules čempionāti ir tās retās reizes, kad pēc tiem „noraujos”. Jo, esot vidē, kur apkārt visu laiku notiek vājprāts, kur visi dzer, ir ļoti, ļoti grūti atturēties. Un pēc tam man ir liels, liels kauns un sirdsapziņas pārmetumi, ka nespēju noturēties. Bet es jau piecus gadus nopietni ārstējos, lai nedzertu...

Tiešām tu ārstējies? Anonīmajos alkoholiķos?

Nē, nē! Man ir savs ārsts. Lai gan viena daktere, kas mani kodēja, ir jau nomirusi... Tagad man ir cita. Un jāteic, ka piecu gadu ārstēšanās jau devusi rezultātus – ja vēl aizvadītā gada sākumā uz īsi brīdi norāvos, tad tagad jau gadu nedzeru vispār, un esmu pilnīgi drošs, ka šī alkohola atkarības problēma manā dzīvē nekad neparādīsies.

Cik tas ir grūti – nedzert?

Ar dažādiem medikamentiem un strādājot ar sevi, šīs grūtības var pārvarēt. Ja es varēju tos savus liekos 25 kilogramus nomest, tad kāpēc gan es nevarētu dzeršanu atmest?!

Mums laukos ir viens liels, vecs ozols. Un mamma, to apskaujot, reiz teica – ko tik šis ozols nevarētu pastāstīt... Ko tu, ja tevi apskautu, pastāstītu – tu taču tik daudz kāzās esi spēlējis, tik daudz dažādos rautos esi bijis. Kas tajos piedzīvots visjautrākais?

Reiz, kad pēc tradīcijas jaunlaulātajiem bija nolikts šķīvis, uz kura jāuzkāpj, tad kurš pirmais uz tā uzkāpa? Ar akordeonu rokās.

Tu, ja! (Smejas.) Un cik drumslās saplīsa?

Protams, daudzās. Varbūt vajadzētu apjautāties, kā visus tos manus bērneļus sauc. (Smejas.) Vēl bija tāds visai amizants gadījums. Astoņi no rīta, visi kāzinieki jau aizgājuši gulēt, vienīgi baļļā plunčājas... jaunā pāra omīte. Vakarkleitā, vienā rokā šampanietis, otrā cigārs, un kopā ar viņu tai baļļā puspliki jaunieši...

Kāzas bija izdevušās!

Un kā vēl! Īsts rokenrols. Bet ne tik traki kā reiz Labvēlīgā tipa koncertā, kad Zirgs (grupas mūziķis Ģirts Lūsis – KJ) ar sadauzītas pudeles „rozīti” rokās pa skatuvi dzinās pakaļ Fredim!

Ko tu stāsti? Zirgs ir spējīgs uz ko tādu? Kad tad tas ir bijis?

Oi, tajos sen senos laikos, kad "Tipā" bohēma gāja pilnā sparā un arī Zirgs vēl dzēra. Toreiz abi ar Fredi nevarēja vienoties par repertuāru, radās domstarpības, kuru gabalu nākamo spēlēt.

Bet citā koncertā trompetists nokrita no skatuves un apsardze nelaida viņu atpakaļ, jo domāja, ka tas ir kāds fans, kurš grib uzlīst uz skatuves. Bijis arī tā, ka es ar vienu roku spēlēju taustiņus, bet ar otru pieturēju basistu, lai viņš neapgāžas. Eh, toreiz, tajos jaunības laikos, visādi trakumi bija.

Un tagad "Labvēlīgais tips" ir prātīgie, ja?

Zirgs nedzer jau 15 gadu, un es gāju viņa pēdās. Viņš ir viens no maniem paraugiem, ka arī tā var dzīvot – atturēties no alkohola un labi darīt savu darbu. Starp citu, nokodējos, kad Zirgs man izteica ultimātu – vai nu es dzeru, vai arī eju prom no "Labvēlīgā tipa". Es izvēlējos mūziku un nokodējos. Bet nākamajā dienā Fredis paziņoja par aiziešanu no grupas, un Tips uz pāris gadiem pārtrauca aktīvu darbību... Kāpēc tad es nokodējos? (Smejas).

Bet patiesībā labi vien bija, ka Zirgs man izvirzīja tādu ultimātu. Paldies viņam par to. Tagad, kad vairs nelietoju alkoholu, saprotu, kā ar mani toreiz auklējās, kā es ar savu dzeršanu radīju citiem problēmas. Ai, nekad vairs to nevēlos. Nedzerot domāšana ir mainījusies pilnībā! Tagad saprotu: kad lietoju alkoholu, darba kvalitāte bija briesmīga, lai gan toreiz šķita, ka viss ir kārtībā.

Bet tu dzer tad, kad nav jāstrādā!

Teikšu tev godīgi – man toreiz, pirms gadiem pieciem, no dzeršanas, no mūziķa dzīvesveida, no negulētajām naktīm bija tik sabojāta veselība, ka... Es Gaiļezerā gulēju tajā pašā gultā, no kuras iznesa manu draugu Mārtiņu Freimani. Tā pati palāta, tā pati gulta, tas pats baltais ledusskapis, tas pats televizors... Dzīve vienmēr dod kaut kādus mājienus, kaut kādu zvaniņu ieskandina. Es esmu iemācījies šos zvaniņus sadzirdēt. Biju izvēles priekšā – vai nu mani no šīs gultas iznes tāpat kā Mārtiņu Freimani, vai izkāpju pats. Savu izvēli esmu izdarījis. Man aknas tagad ir kā jaunam cilvēkam!

Cik tu tagad esi noslogots?

Nupat pabeidzu rakstīt mūziku seriālam "Radiņi". Tas bija interesants process. Bet tā – man ir duets "Karakums" ar Kasparu Tīmani, izpildām Labvēlīgā tipa un padomju kinomūzikas dziesmas. Ir duets ar Daigu Petkeviču – programma" Latviešu estrādes krāšņākie dueti". Ir "Labvēlīgais tips", ir "Tipa orķestris", kas izpilda šlāgerus.

Vēl esmu izveidojis sev jaunu soloprogrammu, kurai jau ir visai liels pieprasījums, – ar akordeonu izpildu visdažādākās latviešu dziesmas, kuras visi zina, kam var dziedāt līdzi. Un vēl mani nolīgst uz dažādām jubilejām, pasākumiem, kur uztaisu dziesmu karus, kur visi dzied. Man šādi gribas atdzīvināt tradīciju, kad kādreiz latvieši visos godos dziedāja. Un vispār – nākamgad man paliek 50 gadu. Jāsāk gatavoties lielajam jubilejas koncertam.

Nu ja, tagad jau visi mūziķi uzstājas "Arēnā Rīga"...

Jā, jā, "Arēna" jau tagad modē. Taču es iztikšu bez tās. Lai gan koncerts varētu būt iespaidīgs, jo, ja parēķina, ar ko savos uz skatuves pavadītajos 35 gados esmu spēlējis kopā, tad... Bet no muzicēšanas brīvajā laikā es vēl remontēju elektroniku.

Kā tā – remontē?

Tas ir mans hobijs – par velti draugiem laboju jebkuru elektronisko ierīci. Jebkuru – datorus, mikserus, piemēram, Daiga no savas frizieres nupat atnesa divus matu fēnus... Es jau puikas gados remontēju televizorus. Reiz izjaucu televizoru, samontēju atpakaļ, un palika pāri viena lampa. Un tas televizors pat darbojās! Toreiz, krievu laikos, ar televizoru remontu varēju labi nopelnīt. Es vispār tolaik ļoti labi pelnīju. Spekulēju ar valūtu, bet, kad sākās video ēra, atvēru videosalonus... O, kas tie bija par laikiem! Dienā pelnīju 1200 rubļu, kas pie manas skolotāja algas – 300 rubļiem mēnesī – bija tīri labs bizness. Pēc tam jau izveidoju pirmo kafejnīcu. Man tad bija 21 gads, un manā kafejnīcā Vecrīgā, Vaļņu ielā, barikāžu dienās atradās Atmodas štābs... Ei, Dāvid, ko tu klusē?

Nū... Man vairs nav, ko teikt. Tiešām tu to visu viens?

Jā! 90. gadi bija traki laiki. Man biznesā bija liels ķēriens. Man pat drošībai bija pašam sava pistole. Izmēģināju to skolas radiocentrā. Iedomājies, kas tas bija par blīkšķi!

Tā es esmu bez moča, toties man ir bijis pamatīgs autoparks, lai arī pašam nav pat autovadītāja apliecības. Tagad no tā visa pagalmā stāv tikai viena mašīna, un tā pati ir sveša – viens paziņa taksists atstāja savu auto un pats pārcēlās strādāt uz ārzemēm.

Un kur tad tas mersedess, kur tavs suns dzīvoja?

To vāģi atdevu detaļās. Bet par šo gadījumu pat Ukrainas mediji rakstīja, ka latviešu mūziķis izīrējis sunim mašīnu.