Reiniki Vjetnamā mūk no vieglas uzvedības dāmām
Muzikālajai Reiniku ģimenei – mammai Dacei, tētim Artūram, atvasēm Rūtai un Laurim – un tuvākajiem draugiem ir tradīcija regulāri braukt apskatīt tuvākas un tālākas zemes. Nupat par galamērķi bija izvēlēta Vjetnama.
Vienīgi šoreiz nekādi visi reizē nespēja atrast brīvu laiku braucienam – var viens, nevar otrs, un tādā garā. Tā nu uz tālo zemi devās četri vīri – mūziķi Artūrs un Lauris Reiniki un viņu draugi Renārs Āboliņš un Ivars Oiguss. Kā paši atzinuši, kolosāls Vjetnamas kvartets sanācis – caur uguni un ūdeni šie puiši kopā varot iet.
Uz sarunu par tālajā zemē gūtajiem iespaidiem žurnāls "Kas Jauns" aicinājis pedagogu un mūziķi Artūru Reiniku. Starp citu, viņam parasti ārzemju ceļojumu iespaidā rodas kāda jauna dziesma. Šogad viņš gatavojas Rīgā prezentēt grupu "Tērvete" un "Dobeles zemessargi" jaunos CD, tāpēc Vjetnamas brauciens zināmā mērā bijis arī muzikālo ideju meklējums.
Pāri ielai – aizvērtām acīm
„Mūsu ģimenes prioritātes ir Karību baseins, Dienvidamerika un Āzija. Eiropa nav tik tuva, jo arī mūsu Rīga taču ir Eiropā. Gribas kaut ko piparotāku. Vjetnamā, piemēram, šķērsojot ielu, tu katru sekundi riskē ar dzīvību. Luksofori atrodas elitārās vietās, visi brauc pēc izjūtas. Nav nevienas šķirbiņas, pa kuru tu varētu tikt pāri ielai. Jāaizmiedz acis un jārāda ar rokām – un brīnumainā kārtā braucamrīki apstājas,” stāstīt sāk Reiniks vecākais, papildinot: „Kad esi ticis pāri ielai, tu saproti, cik skaista ir dzīve.”
Ceļotāju kompānija pat spriedusi, ka tūristiem pēc kroga apmeklēšanas labāk ielai pāri neiet, bet nakti pārlaist tajā pašā pusē, kur ballējušies. „Ir statistika, ka dienas laikā Vjetnamā bojā iet 36–38 cilvēki. Turklāt lielākajās ielās nav nekādas atšķirības – gan dienā, gan naktī motorolleru ir tūkstošiem.”
Artūram iepatikušās vjetnamiešu sievietes – mīlīgas, smaidīgas, miniatūras, ar gludu, maigu ādu, it kā zīmētas. Arī runas veids tām esot interesants. „Es biju domājis, ka izteikta seksa industrijas zeme ir Taizeme, bet mūsu vīru kvartets ar šo problēmu saskārās jau pirmajā vakarā Vjetnamā. Vajadzēja samainīt naudu, klāt pienāk smuka sieviete – es palīdzēšu jums. Aizveda uz vietu, kur var samainīt naudu. Bet kaut kā esot jāpateicas. Vaicājām: cik šis pakalpojums maksā? Sieviete atbild, ka neesot naudas autobusa biļetei, varbūt mēs varētu iedot. Mēs vjetnamiešu zemē bijām miljonāri. 26 tūkstoši viņu dongu atbilst vienam mūsu eiro. 10 eiro – 260 tūkstoši dongu. Un cik tur tālu līdz miljonam!” palielās Reiniks un turpina stāstu par tur sastapto sievieti. Viņa prasījusi 150 tūkstošus dongu biļetei, bet latviešos ierunājusies taupība, nokaulējuši uz 100 tūkstošiem. Bet nekā – sieviete turpinājusi latviešu kvartetam sekot. Vai negribot papusdienot? Esot netālu brīnišķīga ēstuve, viņa aizvedīšot. Bet pati prom neiet, ēdīs kopā. „Pēkšņi ap mūsu galdu sasēžas vēl krāšņāk tērptas un uzkrāsojušās sievietes, viena izvelk telefonu un rāda bildes. Izrādās, piedāvā preci. Mēs – nevajag. Viņai liekas, ka telefons par mazu, izvelk kladi ar lielām bildēm. Tas jau sāka kļūt smieklīgi. Likām saprast, ka gribam tikai paēst, bet viņām ģīmji izstiepās nikni. Laikam izskatījāmies pēc seksa tūristiem,” nosmejas Artūrs.
Beigās ceļotāji sapratuši, ka pārliecināt dāmas ir bezcerīgi, atstājuši ēstuves oficiantam tējas naudu un devušies prom. Taču sievietes laikam nodomājušas, ka viņi dodas uz nākamo kvartālu, kur meitenes lētākas. Tāpēc no muguras latviešiem saukts – tur būs dārgāk! „Apkārt savam hotelim nez cik cilpu metām, līdz sapratām, ka neviens mūs vairs neizseko. Ejot vakarā un naktī, ik pa brītiņam Vjetnamas sievietes pienāk klāt, ķer aiz rokas."
Viņām ir pat savs firmas teiciens: „Ledi bum bum”. Tas tur skanēja vienā laidā. Bet dienā – laikam konspirācijas nolūkā – suteneri “bum bum” vietā it kā aicina uz masāžu, saucot „Masā, masā!”.
Sajūsmā par viesmīlību un zupām
Artūru visvairāk nošokējis tas, ko par Vjetnamu stāstījis krievu gids, kurš, starp citu, zinājis Lauri – laikam satelīttelevīzijā redzējis. „Vjetnamas Sociālistiskā Republika ir absurda zeme, kur no sociālisma nav ne smakas. Visdrūmākais kapitālisms. Valda Komunistiskā partija, un tas, kurš ir valsts vadītājs, obligāti ir partijas vadītājs. Viņam pakļauts absolūti viss. Izglītība nav svarīga, bet visi valsts vadītājam pietuvinātie esot augstos amatos. Nenormāla korupcija, zādzības, bet viss ar likumu aizsargāts. Runājāmies ar cilvēkiem, un tauta to visu saprot, ienīst iekārtu. Saprot, ka kādam sprādzienam pašā valsts iekšienē jābūt. Satrūdējis kapitālisms ar drausmīgu korupciju,” vērtē ceļotājs.
Par spīti tam, visi cilvēki Vjetnamā esot smaidīgi, labestīgi. Ceļotāji sākumā domājuši, ka viesnīcās visi ļoti gaida tējas naudu – nav ļāvuši pašiem durvis atvērt, liftā nospiest pogu, čemodānus nest. Puiši pat auļojuši pie izsauktā taksometra, lai ceļotājiem atvērtu durvis. Taču tā vjetnamieši izprot pieklājību. „Viņiem nav dežūrsmaidiņa, bet viņi rada sajūtu, ka tieši tu viņus interesē, tieši tevi gaida šajā viesnīcā. Sīkumi, bet patīkami.”
Latvieši izbaudījuši arī ēdienu dažādos restorānos. „Tur pat krievu Kaļinka un Berjozka bija, varēja baudīt boršču ar jēra gaļu un kotletes. Protams, vairāk spiedām uz vietējiem ēdieniem. Vienojāmies, ka mums visvairāk garšo viņu zupas. Pamatā tām ir garie, tievie makaroni, un tad seko dažādi zaļumi, speciju jūra – pats liec visu klāt. Porcijas milzīgas, sātīgas, viss nenormāli garšīgs. Tas visvairāk palicis prātā.” Viesnīcas restorānā paši varējuši sev zupu pagatavot. „Tev tiek dota komponentu jūra – zaļumi, visādas nūdeles, gaļiņas, mērces –, pats kombinē. Man gan bija slinkums pagatavot. Bet vjetnamiešu zupas ir kaut kas īpašs,” tālās zemes virtuvi uzslavē Artūrs.
Ēdams papīrs un karāšanās virs klintīm
Latvieši apmeklējuši arī ļoti interesantu konfekšu fabriku. Tur dzirdējuši stāstu par to, ko vjetnamiešiem nozīmē kokosrieksts. Tas, izrādās, tautai ir visbīstamākais auglis. „Mums minēja baisu ciparu, cik cilvēku tiek nosisti ar kokosriekstiem. Ja uzkrīt uz galvas, esi miris. Neviens neizglābs, jo tas ir reāli smags,” nošausminās Vjetnamas apceļotājs un atgriežas pie stāsta par rūpnīcu. „Tur notika kokosriekstu apstrāde. No ārējās čaulas tiek gatavotas brīnišķīgas, augstas kvalitātes jūrnieku tauvas. Iekšā esošo balto masu samaļ mašīnās, meitenes liek krāsniņās, un ir gatavas konfektes. Veikalos vairāk strādā uz tūristiem, pievieno daudz garšvielu, bet mēs baudījām konfektes, kurās nebija nekādu ķīmisku konservantu. Mūsu acu priekšā gatavotas! Konfekti pako divos papīriņos – viens ir krāsains, otrs balts, no rīsa gatavots. Tas jāapēd. Atvedu tās uz skolu kolēģiem, un viņi domāja, ka es muļķi laižu. Pamēģināja – wow, cik interesanti! Papīrs vienkārši izkūst mutē,” pasmej Reiniks vecākais un piebilst, ka paši vjetnamieši uzskata, ka viņu kokosriekstu sula ir visgardākā un viskvalitatīvākā pasaulē.
Uz Fuko salas pats interesantākais bijis tur kursējošais pasaulē garākais trošu vilciens – ap astoņiem kilometriem. „Vilciens iet pāri četrām mazām saliņām. Jebkurā brīdī vari pieturēt pie salas, izkāpt, nopeldēties, pabaudīt dabu un gaidīt nākamo vilcienu.”
Latvieši piedzīvojuši arī ekstrēmas izjūtas, ar to braucot. „Protams, mēs paši šo stāstu nedaudz papušķojām. Atpakaļceļā mūsu vilciens apstājas. Mums ar Lauri patīk izraisīt vieglu paniku. Priekšējais vagons virs ūdens karājas – ja iekritīs, ir iespēja izpeldēt. Aiz mums vagons arī virs ūdens, bet mūsējais – virs klintīm. Ja kristu lejā, no mums slapja vieta paliktu. Protams, nekur jau nekristu, jo vagons ir uz trim trosēm.”
Suņi katlos un baltie naktsklubā
Fuko salā ceļotāji apmeklējuši nakts tirgu, bet dienas tirgū gan neesot pabijuši. Par dienas tirgu bija saklausījušies „kapeņu stāstiņus” – kā tur suņus dzīvus cep. „Vjetnamieši uzskata, ka suni pirms pagatavošanas nedrīkst nogalināt. Dzīvam esot, jānodedzina āda un jāliek katlā, jo tad dzīvniekā izstrādājas adrenalīns, kas piedod gaļai pilnīgi citu garšu. Tie, kas šajā tirgū ir bijuši, ataino baisus skatus – katlos drausmīgi bļauj suņi, bet vjetnamieši uz to reaģē normāli. Tieši to pašu par mums droši vien domā musulmaņi, jo mēs uzturā lietojam cūkas,” nošausminās Artūrs un paturpina par nakts tirgu: „Tas sākas vakarā un strādā līdz rītam. Cenas zemākas, atmosfēra forša – sajūta, ka nakts neeksistē. Varēja nopirkt pašu velnu. Ja pietika nekaunības, varēja katru mantu divreiz lētāk dabūt. Viņiem patīk kaulēties. Pērles, zelts, drēbes, ēstuves ik pēc metra, diskotēkas, diskoklubi."
"Starp citu, pirmajā ceļojuma dienā grupas biedrs Ivars pamanīja vienu milzīgu naktsklubu. Es teicu: jūs ejiet, ko tad es, puika gados, naktsklubā vandīšos? Bet, no otras puses – kāpēc numuriņā sēdēt? Devāmies uz naktsklubu. Nezinu, cik tur cilvēku tūkstošu bija, bet tas bija milzīgs. Bijām trīs baltie šajā pūlī. Uz mums skatījās. Oficianti to uzreiz pamanīja un pielika klāt policistus. Bija sajūta, ka mūs uzraudzīja. Bet visi bija smaidīgi. Es uzņēmu video, dramatiskā balsī ierunājot: „Šobrīd atrodamies milzīgā naktsklubā, esam vienīgie baltie, šobrīd nezinām, vai no šā kluba tiksim dzīvi laukā. Cerams, ka viss labi beigsies...” Bet "Facebook" birst no dzimtenes pamācības: „Zēni, netaisiet muļķības, brauciet mājās!”” nosmej humora pilnais muzikants.
Vienīgā kopbilde – sultāna valstībā
Pabijuši arī Vjetnamas operā, kur par biļetēm samaksājuši vairāk nekā 50 eiro gabalā. Sapratuši, ka tas ir gandrīz tas pats, kas slavenā Pekinas opera. Ar tādu operu, kāda ierasta Eiropā, sakrīt vienīgi nosaukums. Vjetnamas operā galvenais ir akrobātika, mīmika, žesti, tērpi, valoda, krāsu kombinācijas. Dziedāšana ir tikai pakārtota – visas operas laikā tikai pāris reižu uzdziedāts.
„Bet kāds akrobātikas līmenis!” izsaucas Artūrs. „Tur ir interesanta tradīcija. Ja cilvēkiem ļoti patīk operas izrāde, aktieri to jūt un pēc izrādes, ejot cauri skatītāju rindām, turpina dziedāt. Pēc tam personāži iziet foajē, apsēžas uz trepītēm un vismaz pusstundu dzied dažādas dziesmas kā pateicību skatītājiem. Drīkstēja ar viņiem kopā fotografēties,” stāstījumu beidz Artūrs un tagad jau domā par jaunām dziesmām, kurās ievīt Vjetnamas motīvus.
Noslēgumā Reiniks vēl pastāsta, ka mājupceļā iegriezušies Turcijas pusē – Stambulā – un tik milzīgu tirgu kā tur nekur citur pasaulē neesot redzējuši. Tā arī nav sapratuši, kur sākums, kur beigas. „Lauris ir turku seriāla "Lieliskais gadsimts" fans, un mums bija jānofotografējas vietās, kur dzīvoja sultāns Suleimans, viņa harēms, kur viņa mošeja. To arī izdarījām. Ar Lauri izbraukājām visu Vjetnamu, bet tikai Turcijā attapāmies, ka vismaz viena kopīga bilde taču jāuztaisa. Foto uzņēmums tapa vietā, kur ir Bosfora jūras šaurums. Tā Turcijā ir vienīgā vieta, kuru pāršķeļ Eiropa un Āzija,” atklāj Reiniks.
