Tas trakais 1906. gads. Recenzija par Latvijas simtgades programmas pēdējo filmu

1905. gada revolūcija ir savdabīgs fenomens Latvijas vēsturē, jo tā ir tik cieši savīta kopā ar Krievijas impērijas vēsturi, ka objektivitāte grūti uztaustāma. Ņemot vērā to, ka padomju režīms sociāldemokrātu kaujiniekus un revolucionārus idealizēja, arī liela daļa par šo laiku pieejamās literatūras (vismaz latviešu un krievu valodās) ir propagandas piesātināta.

Turklāt, jo ilgāks laiks paiet, jo grūtāk ir nošķirt propagandu no patiesības un kārtējo reizi «vēsturiskajai patiesībai» ir jāpiekāpjas interpretācijas priekšā. Tai pat laikā režisoram Gatim Šmitam ir raksturīga padziļināta interese un iedziļināšanās izpētē par jebkuru tēmu, par kuru veido darbu (tas bija redzams, piemērām, tādās viņa Jaunā Rīgas teātra izrādēs kā «Pirmie aplausi» un «Tumsas vara»). Tāpēc jau ilgu laiku pirms filmēšanas tika veikta rūpīga vēsturiskā izpēte, gan lasot laikabiedru atmiņas un tā laika daiļliteratūru, gan tiekoties ar dažādiem vēsturniekiem un jomas entuziastiem.

Jau lasot šīs liecības kļuva skaidrs, ka sociāldemokrātu kaujinieku pieredze piedāvā materiālu vairākiem piedzīvojumu romāniem vai trilleriem. Aplaupīšanas, konspiratīvie dzīvokļi, slepenas paroles, pārģērbšanās, seju slēpšana aiz maskām un nelegāli mītiņi - tā visa bija viņu ikdiena. Tai pat laikā uz šo cīņu «idejas vārdā» nedrīkst skatīties tikai caur rozā brillēm un «urrā-patriotismu», jo paralēli šim visam noritēja arī prasts bandītisms un terors, kura dēļ cieta nevainīgi cilvēki. Un no visas šīs pretrunīgās un daudzveidīgās informācijas tapa stāsts par ierindas kaujinieku Pelēko (kuru filmā atveido Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita) un viņa piedzīvoto trauksmainajā 1906. gada novembrī, kad 1905. gada revolucionārais ideālisms jau ir pieklusis un liela daļa cīnītāju jau bija vai nu miruši, vai emigrējuši, vai sēdēja «čokā».

Par Pelēko

Filmas scenārija pamatā ir Ingas Rozentāles luga «1906. Trakāk vēl kā piektā gadā», kuru 2009. gadā uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves iestudēja Gatis Šmits. Tiesa, lugas sižets ir krietni pārveidots, priekšplānā izvirzot Pelēko. Ostas pašpuika, kurš, sekojot saviem ideoloģiski agresīvākajiem biedriem, tiek ierauts nekontrolējamu notikumu ķēdītē.

Paralēli «džeku lietām» Pelēkais satiek jaunu dzejnieci Violetu, ar kuru atrod kopīgu valodu un līdzīgus, revolucionārus uzskatus. Šeit arī parādās šīs divas Rīgas puses - bīstamā kaujinieku pasaule un bohēmiskā mākslas dekadentu vide, kas līdzīgu motīvu vadīta, vēlējās pārveidot to, kā domājam par mākslu. 

Ar acs piemiedzienu

Tiem, kurus vēsturiskās kostīmdrāmas ir nogurdinājušas, var teikt, ka Šmita un viņa komandas spēja runāt par nopietnām tēmām ar zināmu devu ironijas un acs piemiegšanu nav zudusi. Lai arī notikumi ir skarbi un krimināldrāmas žanram piederīgi, tos nepavada smagnēja nomāktības sajūta.

Mēs redzam dzīvīgu un pulsējošu pilsētu, kurā kūsā dzīve, cilvēki sarunājas vairākās valodās, interesējas par jaunām idejām un vēlas mainīt pasauli. Turklāt interesanta ir šī pastarpinātā sasaiste ar mūsdienām - piemēram, Pelēkā un Violetas sarunas patiesībā ir tieši tādas pašas kā jebkurā randiņā mūsdienās. Tikai senatnīgākā valodā.

Īsumā par revolūciju

Ņemot vērā tēmas plašumu un arī strīdīgumu, ir skaidrs, ka par to visu izstāstīt vienā filmā nav iespējams. Un nav jau arī vajadzīgs - tāds uzdevums drīzāk piedien izglītojošām populārzinātniskām filmām, nevis spēles kino. Jo spēles kino tomēr ir stāsts par cilvēkiem, kuri to visu piedzīvo.

Un «1906» ir dēvējama par «ansambļa filmu», jo uz ekrāna redzam dažādu teātru aktierus, kuriem visiem ir spilgtas (lielākas vai mazākas) lomas. Turklāt kopā ar profesionāliem aktieriem uz ekrāna redzams arī plašs spektrs neprofesionālu aktieru, jo kopumā filmēšanā piedalījās teju 800 cilvēku no Liepājas, Rīgas un Tukuma. 

«1906»
Krimināldrāma, Latvija, 2019
Režisors: Gatis Šmits
Lomās: Mārtiņš Kalita, Inese Pudža, Kaspars Zvīgulis, Toms Auniņš, Gatis Gāga, Kaspars Dumburs, Lauris Dzelzītis, Vladislavs Nastavševs, Dana Bjorka, Mihails Samodahovs un citi.