Dzintars Čīča un Kaspars Antess atkal sadziedājušies - jo tikai laiks pārbauda īstu draudzību

Šķiet, jūs vienu bez otra vairs nevar iedomāties mūzikā. Vai arī dzīvē esat tikpat nešķirami?
Kaspars: Kā teikts mūsu jaunā koncerta nosaukumā – esam draugi uz mūžu. Redzat, mūziķiem mūzika arī ir dzīve, un mūs ar Dzintaru tieši mūzika ir padarījusi tik tuvus. Ne jau mūsu radniecība, jo diezgan ilgi viens par otru nelikāmies zinis. Bet, kad sākām kopā muzicēt, sapratām, ka viens otrā esam atraduši to domubiedru, kuru sen meklējām. 
Dzintars: Par mūziku abi varam runāt stundām ilgi, tāpat kā citi draugi runā par meitenēm vai mašīnām. Iet jau mums visādi, reizēm arī sastrīdamies tā, ka spalvas pa gaisu.

Par ko strīdaties?
Dzintars: Kaspars bieži vien visu grib pa savam, bet es atkal mēdzu iespītēties. Kas attiecas uz mūziku – tur viņam beigās vienmēr izrādās taisnība. Bet privātā dzīvē gan tev, čalīt, reizēm no manis būtu jāpamācās.
Kaspars: Aha, piemēram, to, kā braukt ar mašīnu, aizmirstot uzpildīt benzīnu. Izstāstīšu. Abi braucām no koncerta Madonā, bija krietni pāri pusnaktij, Dzintars pie stūres. Braucot pa meža ceļu, pēkšņi sāk mirgot lampiņa un mašīna apstājas. Gāja baisi jautri. Labi, ka kāda labvēle aizveda mūs uz Madonas viesnīcu pārnakšņot… No rīta problēmu atrisinājām, bet ar Dzintaru pie stūres vairs nekad! (Abi smejas.)

Kaspar, es teiktu, arī pats varēji pamanīt, ka benzīns beidzas… Šķiet, «netehniski» cilvēki esat jūs abi? 
Kaspars: Jā gan, tehnikas lietās esmu pilnīgs «analfabēts», un mašīnas man vispār neinteresē. Braucot mašīnā, parasti izbaudu skaisto dabu aiz loga un nepievēršu uzmanību tam, kas mirgo vai pīkst salonā. Diez ko labs līdzbraucējs neesmu.

Dzintar, vai tu esi pārgalvīgs?
Dzintars: Tā gluži neteiktu. Īstenībā pat pārāk daudz domāju.
Kaspars: Es teiktu, ka tas ir mākslinieka gars, kas rada tādu iespaidu par Dzintaru. Tie, kas ir uz skatuves, vienmēr šķiet nedaudz pārgalvīgi vai ar «putniem».

Bet kā ar boksera dabu – tur taču mākslinieka dvēselei, šķiet, nav vietas?
Dzintars: Boksā pārslēdzos un kļūstu par citu cilvēku. Bet nepareizi ir domāt, ka bokseris ir kauslis bez sirds. Bokss mani disciplinē un attīsta atbildīgu, loģisku domāšanu. 

Tev Rīgā bija paredzēts profesionāls boksa mačs, taču tas tika atcelts. Kāpēc?
Dzintars: Maču nācās atcelt traumas dēļ – man ir bojāts muguras starpskriemeļu disks. Trauma radās pārslodzes dēļ treniņos, kā arī par sevi lika manīt veca muguras trauma. Plānotais mačs gan notiks, taču datums vēl nav zināms, patlaban arī to neplānoju, jo tagad prioritāte ir koncerttūre. 

Tu vēl aizvien esi apņēmības pilns sasniegt profesionālu līmeni boksā?
Dzintars: Citādi jau es nenodarbotos ar to. Protams! Joprojām, dzīvojot Anglijā, divas trīs reizes nedēļā trenējos. Vēl mans lielais atbalsts sportā ir bokseris Kristaps Zutis un viņa «A.R. Sporta studija», kas palīdz man organizēt un sagatavoties boksa mačiem. Pateicoties Kristapam, esmu sācis profesionālu karjeru boksā. Plāni mums ir lieli.

Kaspar, vai bokss neatņem tev Dzintaru kā mūzikas kolēģi?
Kaspars: Nepavisam ne. Mēs ar Dzintaru esam mazliet netipiski mūziķi. Arī es paralēli mūzikai strādāju mārketinga jomā, kas aizņem lielāko daļu manas ikdienas. Mēs apzināti tik daudz un bieži nekoncertējam – nevēlamies mūziku pārvērst par darbu. Laika gaitā esam sapratuši, ka Latvijas šovbizness nav mūsu vieta, mēs tur nejūtamies kā savējie un, ja godīgi, tur neiederamies. Mēs esam tādi vienkārši tautas muzikanti, kuri savas domas nodod dziesmās. Un mums ir vienkārši paveicies, ka šīs mūsu domas uzrunā daudzus klausītājus. Ja tā nebūtu, mēs nespētu paši organizēt sev koncerttūres un pulcēt vienmēr pilnas zāles. 

Tu saki - vienkārši tautas muzikanti, taču pērn tu kā dziesmas «Likteņlīnijas» autors saņēmi Autortiesību Bezgalības balvu, kas liecina par oficiālu atzinību.
Kaspars: Šīs balvas saņēmējus nenosaka kādas žūrijas emocijas – tie ir bezkaislīgi fakti par konkrēta darba reālo pieprasījumu un izmantojumu. Un par to var pateikties tikai un vienīgi tautai – ja viņi šo darbu nepieprasītu raidstacijās un koncertos, nedomāju, ka mani šādi godinātu. Tātad tomēr esam tautas muzikanti. 

Latvijas tauta jūs atkal varēs dzirdēt visā Latvijā koncertprogrammā «Draugi uz mūžu». Ko īpašu esat sagatavojuši?
Kaspars: Koncerta caurviju tēma ir laiks visdažādākajās nozīmēs – gan par gadiem, kas neatturami iet uz priekšu, gan par laiku kā pacietības mērauklu. Galu galā tieši laiks pārbauda īstu draudzību. Par šīm tēmām patiesībā skan mūsu populārākās tandēma dziesmas – «Likteņlīnijas», «Dzīve kā seriālā», «Tavs ceļš» un citas. Šīs un jaunas dziesmas arī skanēs koncertā, protams, arī čigānu dziesmas.

Parasti jūsu vecumā dzied par mīlestību, bet jūs par šo tēmu maz dziedat.
Dzintars: Par to nav jādzied, tā ir jārealizē dzīvē. 

Un kā izdodas?
Kaspars: Es nekad neaizmirsīšu kādu mūsu fani, kas pēc viena koncerta mūs abus pasauca malā un pilnā nopietnībā ieteica nekādā gadījumā neprecēties, ka sievietes tikai sabojā dzīvi tādiem kā mēs. Nu redzat, ko mūsu fanes mums novēl? Nav brīnums, ka joprojām neesam precējušies.
Dzintars: Nav jau tā, ka mums nav nekādu attiecību. Protams, iepazīstamies, tāpat kā visi citi, bet nu precējušies vēl neesam. Vairs tik naivi nekaļu plānus par ģimeni, zinu, ka viss notiks īstajā laikā. 
Kaspars: Bet esmu ievērojis, ka, jo vecāki paliekam, jo retāk iepazīstamies. Pirms dažiem gadiem Dzintars katrā intervijā iepazīstināja ar jaunu mīļoto, bet nu…
Dzintars: Nu esmu nācis pie prāta! (Smejas.) Jā, tiešām vairs internetā man neraksta tik daudz meiteņu kā agrāk. Vecums, vecums...

Dzintar, tu vairs neparādies televīzijas šovos. Varbūt tāpēc mazāk raksta meitenes?
Dzintars: Diez vai. Bet TV šovi man rada stresu, tiešām vairs nepiekrītu kuram katram šovam. Man nevajag to lielo slavu. Pirms kāda laika saņēmu piedāvājumu boksēties ar Kiviču (tagad redzu, ka Niks Endziņš ir piekritis), taču, saprotot to, ka tas ir tikai tukšs, lēts šova triks, bez domāšanas atteicos. 
Kaspars: Mēs ar Dzintaru varam lepoties, ka vispirms par mums stāsta mūsu dziesmas un to panākumi, tikai pēc tam seko mūsu atpazīstamība un publiskās izdarības. 

Šajā sezonā koncertējāt, tomēr kāda pašlaik ir jūsu ikdiena, darba gaitas?
Dzintars: Joprojām dzīvoju Pīterboro un strādāju tajā pašā noliktavā, kas sagatavo internetveikala pasūtījumus. Tas ir tehnisks darbs, bet vismaz skaidri zinu, kad strādāju, kad esmu brīvs. Tas ir būtiski, jo man jāatrod laiks regulāriem sporta treniņiem gan Anglijā, gan Rīgā. Tagad man ir atvaļinājums, ko izmantoju Latvijas koncerttūrei. 
Kaspars: Man jau vairākus gadus ir neliels uzņēmums, kas sniedz sabiedrisko attiecību pakalpojumus ar modi saistītiem zīmoliem. Pārsvarā strādāju ar tekstiem: tulkoju, adaptēju, rediģēju, bet arī veidoju mediju un sociālo tīklu kampaņas. Tā kā es atšķirībā no Dzintara dzīvoju Latvijā, iespēju robežās arī atsaucos uzaicinājumiem koncertēt – klausītāju un paša priekam.