Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
„Tētis vienmēr teicis, ka cilvēkam jābūt vispusīgam,” Valda pamato savas spējas. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Supersieviete no Mazsalacas - viņa zina 30 valodu, dzied operas ārijas un prot vadīt kravas auto 21

Slavenības
15. februārī 06:15 2019. gada 15. februārī 06:15
Žurnāls "Kas Jauns"
Ja kāds zinātnieks izveidotu robotu supercilvēku, tad tas, iespējams, būtu kā Valda Jēkabsone-Valtere. Jo šī latviešu dāma ar savām daudzpusīgajām spējām un interesēm patiešām ir unikāla sieviete.

„Esmu tilts, kas savieno divas pasaules!” – par sevi saka tulkotāja Valda Jēkabsone-Valtere. Brīvi tulko vairāk nekā desmit valodās, bet saprot trīsreiz vairāk mēļu. „Tētis vienmēr teicis, ka cilvēkam jābūt vispusīgam,” viņa pamato šīs savas spējas. Un reti kurš pasaulē ir tik vispusīgs – Valda ne tikai pārvalda daudzas valodas, bet arī dzied operu ārijas, glezno, dejo baletu, ir stājusies „aktieros”, ieguvusi feldšeres diplomu un pat prot vadīt kravas auto! „Man visas šīs zināšanas un prasmes noder tulkotājas darbā, jo nākas tulkot visdažādākās tēmas – jāsaprot taču, par ko ir runa,” viņa paskaidro.

Kad valodu skaits nojūk

Valdu Jēkabsoni-Valteri uzskata par vienu no profesionālākajām tulkotājām Latvijā. Viņas darba lauciņš ir ne tikai grāmatu tulkošana (Valdas kontā ir 12 tulkotas grāmatas), bet arī visdažādākie dokumenti (medikamentu receptes, iekārtu lietošanas rokasgrāmatas, juridiski teksti utt.), viņa tulko arī tiesām, policijai, muitai un robežsardzei.

Vaicāta, cik īsti valodas pārvalda, Valda atbild, ka to pat nezina, jo neesot skaitījusi. „Runāšana un rakstiskā tulkošana nav gluži viens un tas pats. Mutiski tulkoju tikai franču valodā, jo esmu pārāk prasīga pret sevi. Bet tā arī vajag, jo, mutiski tulkojot, piemēram, tiesām, valoda jāizjūt kā savējā – nav taču ne mirkli laika padomāt. Savukārt rakstiski tulkoju arī no angļu, vācu, nīderlandiešu, itāļu, spāņu valodas un otrādi… Jā, un vēl no poļu un krievu valodas, protams,” paskaidro tulkotāja un piebilst: „Bet reizēm gadās vēl visādas citas valodas. Piemēram, pārpratuma pēc atsūta dokumentus norvēģu valodā. Paskatos un secinu, ka saprotu rakstīto, un ķeros pie tulkošanas. Saņemu arī dokumentus katalāņu valodā, kas ir ļoti specifiska, ir gadījies tulkot no rumāņu valodas, no portugāļu… Dzīvojot Francijā, apguvu vairākas vietējās valodas – katalāņu, korsikāņu, oksitāņu, provansiešu un niciešu. Niciešu valoda ir tik skaista, kaut kas pa vidu starp franču un itāļu valodu, bet pavisam cita. Mēs pat iedomāties nespējam, cik daudz ir šo mazo valodu,” sajūsminās tulkotāja.

Kļūt par aktrisi, operdziedātāju, horeogrāfi vai būt feldšerei

Valdas mīlestība uz valodām aizsākās bērnībā, kad viņu auklēja tēvamāte. „Kamēr tētis un mamma bija darbā, vecaimātei lūdzu lasīt man priekšā grāmatas. Viņa man lasīja no rīta līdz vakaram, tik ilgi, kamēr šīs grāmatas zināju no galvas. Pati iemācījos lasīt četru gadu vecumā, un, kad mamma saprata, ka nespēj piepirkt man jaunas grāmatas, aizveda uz bērnu bibliotēku. Cik tur bija daudz un dažādu grāmatu! Toreiz es pat vēl nenojautu, ka pēc daudziem, daudziem gadiem atgriezīšos šajā pašā Mazsalacas bibliotēkā un tikšos ar jaunajiem lasītājiem, stāstot par savu nodarbi – tulkošanu un pārtulkotajām bērnu grāmatām,” pasmaida Valda, sakot, ka viņa pirmsskolas vecumā lasījusi gan medicīnisko literatūru, gan "Mērnieku laikus". Un, kad viesi mammai jautājuši, kāpēc mazā meitiņa lasa bērniem tik nepiemērotas grāmatas, viņa atbildējusi, ka grāmatas taču nekad nevienam par sliktu nav nākušas. Literatūras pasauli palīdzēja pavērt arī latviešu, krievu un vācu valodas un literatūras skolotāji. Radu pulkā bija dramaturgs Mārtiņš Zīverts. Viņa dzīves un daiļrades ceļš vienmēr ir kalpojis par piemēru. Skolas laikā Valda brauca uz vācu valodas olimpiādēm.

Tagad Valda ir atzīta tulkotāja, taču uzsver, ka dzīvē varējusi darīt daudz ko citu. „Divpadsmit gadu vecumā sapratu, ka mana nākotne būs saistīta ar teātri. Trīs radinieki strādāja Rīgas Operetes teātrī, es ļoti bieži dzīvojos pie viņiem un teātrī jutos tik labi, un tā pamazām tiku gatavota skatuvei. Skolas gados izlasīju pilnīgi visu par skatuves mākslu un izmantoju katru iespēju darboties kādā ludziņā. Man tik ļoti patika teātris, deja un mūzika, vecāki man un abām manām māsām dāvāja iespēju  mācīties mūzikas skolā. Pabeidzot vidusskolu, nolēmu stāties Latvijas Konservatorijā, Teātra fakultātē. Diemžēl tieši togad aktieru kursā uzņemšanas nebija, biju ļoti vīlusies, tāpēc izlēmu, ka teātra mākslai vistuvākā joma ir latviešu valoda un literatūra, un iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.”

Tur Valda mācījās arī sengrieķu un latīņu valodu. „Nomācījos pusotru gadu, bet, lai kā pasniedzēji centās, lai cik lieliski viņi bija, sapratu, ka konspektēt Ļeņina kopotos rakstus mani neinteresē, tāpēc aizgāju prom. Un, tā kā toreiz bez pieraksta dzīvesvietā Rīgā darbu dabūt nevarēja, iestājos Paula Stradiņa Medicīnas koledžā, kur pavērās iespēja vienlaikus mācīties un strādāt. To arī veiksmīgi pabeidzu, ieguvu feldšeres diplomu. Paralēli tam gāju franču valodas kursos, kā arī dziedāju pie vokālās pedagoģes, izcilā mecosoprāna Annas Ludiņas. Viņa atzina, ka man ir laba balss, un teica, ka varu kļūt par operdziedātāju. Tad pienāca uzņemšana Teātra fakultātē, un es stājos „aktieros”, jo tik ilgi taču biju par to sapņojusi, gāju sagatavošanās kursos kopā ar daudziem šobrīd populāriem Nacionālā teātra skatuves māksliniekiem, tomēr augstskolā netiku."

"Bet es par to nesaskumu, jo apzinājos, ka neesmu to pietiekami stipri vēlējusies, ka eksāmeniem nebiju piegājusi ar visu sirdi un dvēseli. Kaut kur iekšpusē jau bija radušās šaubas, ka izsapņotās lomas, iespējams, gaidīšu visu mūžu, bet tā arī nebūs lemts tās nospēlēt. Pēc tam apmeklēju sagatavošanas kursus, lai stātos Konservatorijā „vokālistos”. Tur gan būtu tikusi, taču nobijos un neaizgāju uz iestājeksāmenu,” stāsta Valda un cita starpā piebilst, ka gandrīz arī iestājusies „horeogrāfos”, jo īsu laiku apguvusi tautas deju horeogrāfiju pie slavenā horeogrāfa Harija Sūnas.

„Tētis vienmēr teicis, ka cilvēkam jābūt vispusīgam,” Valda pamato savas spējas. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

Un tomēr filoloģe

Pabeigusi franču valodas kursus, Valda Jēkabsone-Valtere nolēma studēt franču valodu Svešvalodu fakultātē. „Cītīgi gāju kursos un izturēju iestājeksāmenus. Pirmajā kursā studējot, nācās īpaši pierādīt, ka neesmu tur nokļuvusi pārpratuma dēļ, jo parasti uzņēma vairāk studentu, nekā bija paredzēts izsniegt diplomus, tāpēc jau pirmajās sesijās lielu daļu atskaitīja. Sapratu, ka varu būt viena no tiem, tāpēc mācījos, mācījos tā, ka dienas režīms bija – no rīta lekcijas, pēcpusdienā bibliotēka, bet pa nakti darbs, 1. slimnīcā biju ātrās palīdzības feldšere. Reizēm attapos, ka neesmu gulējusi trīs dienas un trīs naktis,” atceras Valda.

Svešvalodu fakultātē, mācoties franču valodu, viņa apguva latīņu un senfranču valodu, kā otra obligātā svešvaloda viņai bija angļu, bet vēl papildus iemācījās itāļu un spāņu valodu. „Bet, kad devos stažēties uz Franciju, dzīvoju vienā ģimenē, kur atbrauca ciemos radu bērni no Spānijas. Viņi runāja tikai spāņu valodā, sazinājāmies ar viņu auklītes palīdzību, bet es sajutu valodas plūdumu un mūziku. Atgriezusies Rīgā un Svešvalodu fakultātē, sapratu, ka tūliņ jāmācās spāņu valoda, kamēr tā manī vēl skan. Vācu grupai otrā obligātā svešvaloda bija spāņu, un viņi jau labu laiku bija to mācījušies. Viņu pasniedzēja, izcilākā spāņu valodas pratēja Latvijā Māra Rozenberga, zem sava spārna pieņēma arī mani, neuztraucoties, ka biju pilnīgi bez priekšzināšanām, un vienmēr pacietīgi uzklausīja manus jautājumus,” stāsta Valda, kura, esot Svešvalodu fakultātes trešā kursa studente, uzvarēja Francijas vēstniecības rīkotajā konkursā par apmaksātām studijām Sorbonnas Universitātē. Tās gan viņa nepabeidza, jo vēlējās vispirms pabeigt studēt LU Svešvalodu fakultātē. Parīzē Valda iepazinās ar slavenā Latvijas brīvvalsts diplomāta, pirmā Latvijas iekšlietu ministra Miķeļa Valtera dēlu Andri Jēkabsonu-Valteru. Viņš ieradās Latvijā, viņi apprecējās, un pieteicās meita Kaija Jūlija.

Kā apgūt tik daudz valodu?

Tomēr – cik tad īsti valodu Valda Jēkabsone-Valtere pārvalda? „Skaitām tās, ar kurām strādāju. Tās ir: latviešu, krievu, franču, itāļu, vācu, spāņu, nīderlandiešu, flāmu, angļu, rumāņu, portugāļu, katalāņu, latīņu, poļu... Kad skatos filmas, saprotu arī čehu un slovāku valodu, un tad vēl baltkrievu, ukraiņu un senkrievu valodā rakstīto. Bez tām ir vēl daudzas citas valodas, kuras saprotu, – visas tās mazās Francijas un romāņu valodas. Tā ka, rupji rēķinot, kādas 30 patiešām sanāk,” atbild tulkotāja un paskaidro: „Pārsvarā pārvaldu indoeiropiešu valodu saimes ģermāņu un romāņu grupas valodas, somugru valodu saimes, pie kurām pieder igauņu, somu, ungāru valoda, struktūra ir cita, un tas nav mans lauciņš."

Patiesībā varu iztulkot teju jebkuru valodu, kurā raksta ar latīņu burtiem, šīs valodas pirms tam pat nemākot.

Un kā ir ar runāšanu visās šajās valodās? „Franču un krievu – perfekti, saprasties varu arī angļu, vācu, spāņu, itāļu, nīderlandiešu… Ar pārējām? Gan jau tiktu galā, vajadzētu tikai apgūt runāšanai nepieciešamo „iztikas minimumu”, taču šobrīd man tam nesanāk laiks,” saka Valda.

Bet kā cilvēks var tulkot no tām valodām, kurās nemāk runāt? „Es nezinu!” godīgi atbild tulkotāja un sirsnīgi iesmejas: „Man pat dēls savulaik vaicāja: „Mammu, kad tu beigsi tulkot no valodām, kuras tu nezini?” Bet nav jau tā, ka es tās pilnībā nezinu. Jo valoda – tā, no vienas puses, ir struktūra, no otras – tēlaina izteikšanās. Ja zina valodas pamatus, izprot struktūru, var saprast arī visu pārējo. Piemēram, kā es nonācu pie nīderlandiešu valodas? Man bija jātulko kāda nīderlandiešu grāmata, kas jau bija pārtulkota angliski. Teicu, ka tulkoju tikai no oriģinālvalodas, jo, pārtulkojot jau tulkotus materiālus, var sanākt pamatīga improvizācija. Kad iedeva grāmatu nīderlandiešu valodā, secināju, ka tās tulkojums angliski nav visai precīzs, tāpēc nolēmu pati pārtulkot no oriģināla. Protams, pagāja kāds laiciņš, kamēr izpētīju šīs valodas struktūru, principus, gramatiku, taču ar darbu galā tiku. Šai grāmatai sekoja vēl divas, un tad jau darbs veicās itin raiti. Un tā nu es tagad zinu gan nīderlandiešu valodu, gan tās dialektu flāmu valodu.”

Valda arī izstāsta metodi, kā vislabāk apgūt svešvalodas: „Kad mācījos skolā, pie mums Mazsalacā atbrauca viens profesors. Stāstīja, ka zina 80 valodas un vēl kādas 20 plāno apgūt. Viņš mums atklāja savu mācīšanās sistēmu. Proti, ik dienas mēs ļoti daudz laika iztērējam veltīgi – gaidām transportu, sēžam rindās. Tāpēc vakaros jāpaņem mazas lapiņas, vienā pusē jāuzraksta vārdi, otrā – gramatika un no rīta šīs lapiņas jāņem līdzi ikdienas gaitās. Tad ikvienā brīvā brīdī var izvilkt no kabatas lapiņas un izlasīt. Kad viena kaudzīte ar lapiņām ir apgūta, sagatavo nākamo. Viņš teica, ka šādi gadā var iemācīties četras valodas. Un pēc savas pieredzes varu teikt, ka šī sistēma strādā!”

Ja kļūdīsies tulkojot, apsūdzība saskaņā ar vairākiem likuma pantiem

Valdas Jēkabsones-Valteres kā tulkotājas lauciņš ir ļoti plašs. Viņa ne tikai tulko grāmatas, bet arī visdažādākos tekstus. „Medicīniskos dokumentus citi tulkotāji pat negrib ņemt, jo slimību apraksti, zāļu receptes ir ļoti sarežģīta joma – jāorientējas medicīnā, farmācijā, jāpārzina blakusefekti. Ir bijuši seni dokumenti, kuri pa pusei ir nesalasāmi, padzisuši – cilvēki zina: ja es tos nespēšu iztulkot, neviens to nespēs. Tad man šos tekstus vispirms nākas restaurēt. Interesanti...” stāsta Valda, atceroties, ka reiz bijis jādodas tulkot arī uz kādu rūpnīcu Francijā.

Tulkotāja arī uzsver, ka viņa strādā ar konfidenciāliem dokumentiem. „Lielākā daļa mana darba ir ar konfidenciālu informāciju – gan pacientu slimību vēstures, gan ierīču tehniskie apraksti, kas ir komercnoslēpums, gan kriminālizmeklēšanas dokumenti. Bieži vien ir jāparakstās, ka neizpaudīšu uzzināto informāciju. Bet tā patiešām ir visdažādākā. Arī tāda, ka ir bail no tā, ka pārāk daudz zinu. Savukārt tiesās man jāparakstās, ka apzinos – ja kaut ko nepareizi iztulkošu, mani pašu varēs saukt pie atbildības saskaņā ar vairākiem likuma pantiem!”

Valda stāsta, ka gadās strādāt pat naktīs, kad pēkšņi policijai vai robežsardzei nepieciešami viņas pakalpojumi. „Līdz diviem naktī esmu tulkojusi dokumentus cerībā, ka sestdienas rītā pagulēšu, kad pēkšņi zvana policija – esmu viņiem vajadzīga, jo aizturēts kāds, kuram nepieciešams tulks. Piedalos ne tikai tiesās, bet arī nopratināšanās un kratīšanās. Lai pārtulkotu kratīšanās izņemtos dokumentus, tad, lai uz tiem nepaliktu mani pirkstu nospiedumi, jāvelk cimdi. Ir gadījies arī doties tulkot uz Centrālcietumu. Tā ka tulka darbs nav garlaicīgs, bet gan piedzīvojumiem bagāts. Un ļoti dažāds – vienā dienā tulkoju gan medicīnisku dokumentu, gan laulības šķiršanas prāvu, gan bērnu rotaļlietas aprakstu, gan kafijas automāta lietošanas instrukciju, turklāt no dažādām valodām. Tāpēc nav brīnums, ka katru nakti sapņoju citā valodā,” smejas tulkotāja.

Plaša profila speciāliste

Valda ir strādājusi skolā par skolotāju, septiņus gadus nostrādājusi arī medicīnas nozarē. Klausoties viņas stāstu, nemaz neizbrīnītu, ja atklātos, ka viņa savulaik bijusi sporta meistare, piemēram, vieglatlētikā. Izrādās, nē! Valda jaunībā aizrāvusies ar pavisam citu sporta veidu – ātrumlaivām!

„Tētis bija sporta meistars ūdensmotosportā, un, tā kā viņam nebija dēlu, tad tehniskas un amatnieciskas dabas nodarbēs tika ievilktas meitas. Mēs iemācījāmies visu ko meistarot. Man pat ir tiesības vadīt ātrumlaivas. Jā, un arī traktora vadītāja apliecība man ir,” izstāsta Valda, atceroties, kā toreiz, skolas gados kārtojot traktora vadītāja eksāmenus, viņa pukstējusi – kam viņai tas būs vajadzīgs?

Izrādās, traktora vadīšanas tiesības noderēja gan. „Kad pēc vīra nāves paliku Francijā viena ar bērniem un izlēmu pārvākties, tad lētāk bija noīrēt smago automašīnu un braukt pašai nekā algot kādu servisa kantori. Neviens neticēja, ka man tas būtu pa spēkam, – ne dēls, ne Francijas autonomā. Tur darbinieks uz mani paskatījās un teica: „Vai esat pārliecināta, ka varēsiet ar šo auto pabraukt?” Atbildēju, lai atļauj vispirms iekāpt, tad zināšu. Iekāpu un teicu – jā, varu braukt! Pārcēlāmies no mājas kalnos uz Tulūzu, un ar smago auto izlocīties pa kalniem, kur varēja iegāzties kādā aizā, kā arī izgrozīties šaurajā Tulūzas pagalmiņā bija liels pārbaudījums. Taču man izdevās. Kad nomā atdevu auto, tā darbinieks ilgi pētīja, vai mašīnai nav kādas skrambas. Un nebija!” smejas Valda Jēkabsone-Valtere, sakot, ka ne mazāk uzjautrinošs skats bijis pārējiem satiksmes dalībniekiem, redzot, ka pie kravas mašīnas stūres sēž smalka sieviete ar diviem bērniem blakus: „Viņi rādīja man ar īkšķi uz augšu!”

Ko vēl dara Valda Jēkabsone-Valtere? Francijā kopā ar meitu apmeklēja baleta studiju. Vienreiz nedēļā dejoja klasisko, vienreiz – moderno baletu. „Pirms sapņoju par aktrises karjeru, bērnībā gribēju kļūt arī par baletdejotāju, taču vecāki nelaida mani vienu uz Rīgu mācīties baletskolā,” paskaidro viņa. „Toreiz ļoti pārdzīvoju, jo bija sabrucis mans pirmais lielais sapnis. Bet vēlāk sapratu, ka vecāki baidījās mani palaist lielajā dzīvē jau desmit gadu vecumā. Viņi man ir ceļamaizē iedevuši to vērtīgāko, kas vien var būt, – katru darbu paveikt no sirds un cik labi vien iespējams, kā arī labestīgu un saudzīgu attieksmi pret cilvēkiem, dabu un visu, kas ir mums apkārt.”

Vai vispār ir kaut kas, ko Valda nemāk vai nav darījusi? Varbūt viņa šokēs, pasakot, ka neprot gatavot ēst? Bet tā tas nav! „Mana vecmāmiņa no mammas puses, kaucmindiete, prata uzburt svētku galdus vairākiem simtiem viesu un vadīja visu saimnieču darbu. Es gan to nevarētu, bet man, tāpat kā visām mūsu dzimtas sievietēm, „ķēķošana“ ir asinīs. Man ir savas firmas receptes, ar ko lutināt ģimeni un pārsteigt ciemiņus. Varbūt kādreiz izdošu savu pavārgrāmatu."

"Viena no manām vājībām un hobijiem ir citu zemju virtuve. Aizbraucot uz citu vietu, mani interesē tās valoda, tās īpašie vārdi, izteicieni un arī ēdieni. Dzīvojot Francijā, pētīju antīkās pasaules receptes, apmeklēju vienīgo seno romiešu ēdienu restorānu pasaulē. Vai zinājāt, ka senie romieši ēdienu garšu dažādoja ar vismaz 70 augiem un zālītēm? Jau toreiz bija ļoti izsmalcināta virtuve,” stāsta tulkotāja un pasmaidot piebilst: „Vēl manā dzīvē ļoti lielu lomu ieņēmusi glezniecība. Mans krusttēvs bija dārznieks un mākslinieks, viņa dārzā Mazsalacā auga gan persiki, gan aprikozes un telpās – citronkoki."

"Neteikšu, ka man ir izcils mākslinieka talants un prasme pārcelt redzēto vai iztēloto uz audekla vai papīra, taču man patīk šis process, un zīmējot vai gleznojot īpaši nesatraucos, kas tur galā sanāks, jo izstādēm savus darbiņus negatavoju. Bet, kad reiz puikam Francijā izpildīju kādu skolas uzdevumu – ar akvareļiem uzgleznoju ceļojumu piezīmju burtnīcu –, skolotājs šo darbu novērtēja teicami un piebilda, ka „mammai jāturpina zīmēt”. Jā, un vēl viens no maniem hobijiem ir šūšana un rokdarbi, kā arī lauku darbi – protu gan vērpt, gan sviestu sakult, gan zirgu iejūgt,” nosaka Valda Jēkabsone-Valtere.

Citi šobrīd lasa

Cik gadā nopelna Raimonds Pauls? Maestro sola atdot nodokļu parādu 63
Karaļnama biogrāfs: princis Viljams pret Ketrīnu savulaik izturējies kā pret kalponi
Kas notiek ar latviešu valodu? Saruna ar dzejnieci un latviešu valodas skolotāju Ivetu Ratinīku
Skatīt visus komentārus

Татьяна Кравченко: "Помню, когда закончилась работа в "Сватах", у меня случилась настоящая депрессия"

Стало известно о новом дорогостоящем капризе герцогини Меган 1