Ģirts Liuziniks par teātri, seriāliem un attiecībām: "Cilvēki aiziet līdz absurdam"
Seriāls «Divi vienā» skatītājiem sarūpējis jaunu sezonu, kurā LTV ekrānos atgriežas arī aktieris Ģirts Liuziniks. Lai arī ikdienā viņš negribētu strādāt žurnālista darbu, kā to dara seriāla varonis Lauris, aktieris atklāj, ka tieši rakstītais vārds ir tas, kam viņš atklājas visvairāk.
«Divi vienā» pirmās sērijas anotācija vēsta, ka «pienākusi Anetes kāzu diena»... Saprotu, ka tu nevari atklāt intrigu, bet par Lauri kopumā – vai varam gaidīt pārsteigumus?
Noteikti – jā. Lauri gaida krasas pārmaiņas. Kā jau dzīvē – ir uzplaukumi un kritumi. Lauris būs sasniedzis zemāko lejupslīdes punktu, no kura tad būs jātiek ārā.
Seriālā jāspēlē žurnālists. Kā tev pašam ar rakstīšanu? Tu varētu būt žurnālists?
Domāju, ka nē. Lai gan pieļauju, ka es labi varētu vākt materiālus, intervēt, bet ar to rakstīšanu... Kad skolā rakstīju sacerējumus, parasti par literatūru bija ļoti laba, bet latviešu valodā – gaužām slikta atzīme. Mans stils bija gari teikumi bez komatiem.
Esi kādreiz rakstījis dienasgrāmatu?
Ik pa laikam, jā. Starp citu... nesen esmu atsācis.
Nopietni?! Kā tas notiek – raksti klasiski kladē vai to kaut kur telefonā tagad var izdarīt?
Kā parastā dienasgrāmatā – kladītē. (Pārmeklē somu.) Šodien nav līdzi. Sāku rakstīt kaut kā nejauši – ienāca prātā pa idejai, ko sākumā mēģināju piefiksēt telefonā. Bet man nepatika to darīt telefonā, tā paņēmu kladīti. Viena doma, otra, līdz sāc pierakstīt, kas ar tevi ir bijis. Varbūt noderēs kādreiz, kaut vai ar mazbērniem runājot. Ir feini uzrakstīt vienkāršus notikumus – pāris teikumu kaut vai nedēļas griezumā. Citreiz tas palīdz... Ja iekšēji jūties ne pārāk labi, tas aiziet projām tur [kladītē]. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas mēdz izrunāties ar draugiem, uzticot sāpes un pārdomas. Lūk, tā esmu atradis veidu, kā sakārtot savu iekšējās pasaules atskaiti. Šogad man ir arī mazliet vairāk brīva laika teātrī.
Ja ņem vērā, kā jūs seriālā attēlojat žurnālistu darbu, var padomāt, ka redakcijās tikai kafiju dzer, intrigas pin un amzierējas... Laurim ir kāds prototips?
(Smejas.) Kāds skatās un saka – ārprāts, ko jūs tur rādāt, ne ar vienu tā nenotiek! Taču, ja 10–15 gadu nogrieznī katrs palūkotos uz savu dzīvi, paņemtu «biezākos» notikumus un saliktu tos vienā nedēļā, arī notiktu baigā «ziepju opera». Un kā vēl! Bet tāda prototipa Laurim nav, nē.
Tu spēlē galvenajā lomā pašlaik vienā no pieprasītākajām teātra izrādēm «Arī vaļiem ir bail». Pēc «Spēlmaņu nakts» balvām, tostarp tavas nominācijas – gada aktieris – biļetes uz to dabūt nevar. Šo ažiotāžu kaut kā jūti, arī esot uz skatuves? Pēc skatītāju reakcijas, enerģētikas zālē?
Visvairāk jūtu, ka cilvēki cits citam ir pastāstījuši to, ka tā bijusi forša izrāde. Nav runa tieši par šo iestudējumu, jo ne vienmēr interesējošākās ir nominētās vai balvu saņēmušās. To var just pēc tā, ka skatītājs jau nāk ar attieksmi, ka būs forši, nevis apsēžas skeptiski krēslā – nu, nu, kas nu te būs. Bet šādās izrādēs viņiem jau garšo tas «ēdiens», ko pasniedz.
Komēdija ir par to, kā trīsdesmitgadīgs vīrietis atskārst, ka viņam nekas vairs dzīvē nesagādā prieku. Vai arī pats savos trīsdesmit septiņos esi piedzīvojis līdzīgas pārmaiņas?
Domāju, milzīgs pagrieziena punkts cilvēkam dzīvē ir bērni. Kolīdz viņi ienāk, tu pārējam vairs nepiešķir primāru nozīmi. Ir posms līdz bērniem un pēc.
Tavs varonis izrādē secina, ka bieži dzīvojam formās un tēlos. Pērn biji nodarbinātākais aktieris teātrī. Kā tev izdodas distancēties no saviem tēliem?
Mana profesija jau visu laiku dod pa smadzenēm, varam izbaudīt visādas dzīves. Jā, no katras lomas kāda kripatiņa aiziet uz reālo dzīvi. Bet, par laimi, to lomu ir tik daudz un dažādas, ka neaizej vienā grāvī.
Ko dēls Everts saka pēc filmēšanās seriāla pirmajā sezonā? Nav vēl apnicis būt arī par tavu seriāla dēlu?
Nē, vienīgā problēma ir tā, ka grūti salikt visu kopā. Jo noruna bija tāda, ka filmēšana nedrīkst traucēt skolai un pulciņiem. Everts iet dejošanā, uz olimpisko programmu, kurā iesaista dažādos sporta veidos, skatoties, kurš ir bērnam piemērotākais. Seriālu viņš ir pieņēmis kā tādu spēli. Tikai sākumā, kad vajadzēja pārfilmēt, bija izbrīnīts, kāpēc vairākas reizes tas viss jāatkārto. (Smejas.)
«Divi vienā» visa sezona pagāja sarežģītā attiecību gaisotnē – Everta varoņa vecākiem šķiroties... Vai tas, ka ar dēliņu mammu esi šķīries reālajā dzīvē, nepadarīja šo darba uzdevumu emocionāli grūtāku?
Bērns pārdzīvo, ja jūt, ka vecāku starpā ir naids vai aizvainojums. Skaidrs, ka sākumposmā iziešana cauri kaut kādām sāpēm ir neizbēgama, bet svarīgi ir to nevilkt līdzi, tikt galā. Dzirdēju, ka kādā ģimenē bijusī sieva nezina, kur bijušais vīrs dzīvo, bet abi «uz dienām» dala bērnus. Cilvēki aiziet līdz absurdam... Man ir paveicies, jo mums nav nekāda naida vienam pret otru, tāpēc arī bērniem nav jāpārdzīvo. Nesaprotu vīriešus, kas pēc šķiršanās var dzīvot, nesatiekot savus bērnus. Jo vairāk laika ar viņiem varu pavadīt, jo ir labāk un foršāk. Puikas dzīvo pie mammas. Bet no rītiem vedu viņus uz skolu, uz pulciņiem, viss atkarīgs, kāda kuram tā diena. Dažkārt arī nolieku gulēt. Ir pasākumi, kuros piedalāmies visi kopā – mēs kā vecāki un bērni. Zinu, ka daudziem ir aizspriedumi – ja ir šķīrušies, tad vairs nekur kopā nevar iet. Mēs tā neuzskatām, jo bērniem ir vajadzīga ģimene – laiks ar tēti un mammu, nevis tikai ar vienu vai otru. Šī izvēle «vai nu, vai» rada liekas problēmas. Varbūt no malas kādam tas šķiet dīvaini. Man dīvaini šķiet, ja bērnam kaut kādas nodalīšanas pēc ir jāizvēlas.
Par ko gribēji kļūt bērnībā?
Man mamma stāstīja, ka agrā bērnībā esot teicis, ka gribētu būt vecītis, kas dzīvo mežā būdiņā viens pats. Nezinu, no kā man tas bija, bet tā mamma stāsta. Vienu brīdi gribēju, protams, būt autobusa vai smagās mašīnas šoferītis. Iecavā, kur dzīvoja omīte, braukāju pa pagalmu ar mazo ritentiņu un apstājos iedomātās pieturās kā ar autobusu. Varēju visu dienu ar to riteni ņemties.
Ģirts Liuziniks dzīvē un darbā
Nacionālais teātris drīz atzīmēs simto jubileju. Ko tev nozīmēja šis teātris, pirms tajā biji sācis strādāt?
Nacionālais teātris man vienmēr ir bijis tuvs vārda tiešā nozīmē, jo mācījos tepat, pāri kanālam, – 2. vidusskolā (tagad – ģimnāzijā). Kā skolēniem arī koncerti notika teātrī, plus tur uzstājos, dejojot «Dzintariņā». Sajūta, ka visu laiku esmu bijis blakus. Otrā atmiņa – kad biju mazs, ar vecākiem braucām tieši uz Nacionālo teātri. Atceros ēku, trepes, paklāju, to smaržu, saldējumu starpbrīdī. Aktieri likās tik milzīgi, ar lielām galvām, kas skaļi runā. (Smejas.) Par citiem teātriem man nav tādu atmiņu.
Runājot par sākumu, atceros pirms deviņiem gadiem tevi kā Vronski «Annā Kareņinā». Tiki «ieservēts» kā aristokrāts ar smalkām manierēm, neraugoties, ka biji divdesmit cik tur gadus vecs puisis. Tā esi arī palicis atmiņā kādai skatītāju daļai. Vai tevi šis tēls kā vīrieti ir slīpējis?
Veiksmes faktors, protams, teātrī vienmēr spēlē lielu lomu. Man ļoti paveicies ar spēcīgiem kolēģiem spēlēt jau pašā sākumā, un tas iedevis tādu baigo... kā lai pasaka... skolu?
Manā šā brīža skatījumā dot Vronski man tobrīd bija bišķi pa agru. Kad spēlēju pēdējo «Annu Kareņinu» pēc cik tur tiem gadiem, teicu – nu tagad es jūtos tai lomai gatavs, tagad varētu to man dot. Vai Vronskis mani slīpējis? Visi tēli kaut ko iedod, bet tad ir posms, kurā lauzies no tā ārā un pierādi, ka vari būt citādāks.
ĢIRTS LIUZINIKS
* Dzimis 1981. gadā, rīdzinieks.
* Vilšanās: trīs gadus studējis ekonomistos un juristos, šīs studijas pametis.
* Beidzis: Latvijas Kultūras akadēmiju, profesionāls aktieris.
* Tētis diviem dēliem. Dzīvē ir kopā ar teātra kolēģi Lieni Sebri.
* Seriāli: «UgunsGrēks», «Eņģeļu iela», «Viņas melo labāk» un «Divi vienā».
