Meklējot Saules meitiņu. Filmas «Saule brauca debesīs» recenzija
Latvijas animācijas klasiķes Rozes Stiebras jaunā pilnmetrāžas animācijas filma stāsta par mītiskā un cilvēciskā mijiedarbību.
Sarunā pēc «Saule brauca debesīs» preses seansa režisore Roze Stiebra runāja par to, cik lielā mērā ir vai nav nepieciešama Latvijas kino spēja piesaistīt ārvalstu skatītājus. Lai arī tas, protams, ir liels bonuss, jo spēj paplašināt skatītāju loku un arī iznest Latvijas vārdu pasaulē, režisore uzsver, ka ir pilnīgi pieņemami un normāli veidot kādu darbu tieši «savējiem».
Un ar tieši šādu nostāju ir veidota arī Rozes Stiebras jaunākā animācijas filma «Saule brauca debesīs». Lai arī domāju, ka filmas atraktīvais un muzikālais ritms varētu piesaistīt arī ārvalstu skatītājus, tieši mitoloģiskais un specifiski latviskais gars, kas jūtams ik mirkli, ir tas, ko neviens cits ārpus Latvijas nespēs līdz galam izprast.
Pirmkārt jau - kā gan precīzi izskaidrot to, kas ir ķekatnieki? Protams, ka it kā var, bet līdz galam to tikai spēj izprast latvietis, turklāt vēlams ar zināmām folkloras zināšanām. Otrkārt, mitoloģiskais un poētiskais līmenis ir tik dziļi ieausts animācijas filmas audumā, ka to tiešām var kādā abstraktā vīzē raksturot kā tīri «latvisku». Un treškārt - lielu daļu filmas pavada Jura Kaukuļa un «Jauno Jāņu orķestra» mūzika ar tautas dziesmu tekstiem, kuru muzikālo un valodisko ritmiskumu, manuprāt, nav iespējams precīzi pārnest citā valodā. Taču gluži kā pati režisore saka intervijā žurnālam «Ir»: «Vēl gribu uzsvērt, ka mēs neesam ne mazi, ne nabadziņi. Es nekad neesmu tā jutusies. Vienmēr esmu jutusies, ka mana dzīve, izvēles ir manis pašas jautājums». Un tieši tāds pats dzīvesprieks, lepnums un «neatvainošanās» staro no filmas «Saule brauca debesīs».
Kultūras ļaudis un viņu bērni sanāk uz Rozes Stiebras filmas "Saule brauca debesīs" pirmizrādi
Latviešu folklorā balstītais scenārijs, pie kura Roze Stiebra strādājusi vairākus gadus, stāsta par nolaupīto Saules un Mēness meitiņu, kuru nepieciešams atrast trīs dienu laikā, citādi tā zaudēs savas maģiskās spējas un kļūs par parastu cilvēku. Taču - kā jau pasakās gadās - izrādās, ka šo meklēšanas misiju ir jāuzņemas tieši cilvēkiem, nevis dievībām. Jo cilvēki domā, cīnās un paši pieņem lēmumus. Tā nu Saules meitiņas atgūšana tiek uzticēta sākotnēji skeptiskajam Nabašniekam, kā arī Māsai un Brālītim. Lai arī dievības pasniedz šai komandai arī ar īpašām spējām apveltītu apmetni un zobenu, lielākā atbildības nasta guļas un viņu pašu un viņu gribasspēka pleciem.
Krāsainā mītu pasaule
Kad ķekatnieki dodas ciemos pie Saules un Mēness, lai apsveiktu ar jaundzimušo, viņi nepamana, ka Selēna kopā ar saviem līdzdalībniekiem Vilku un Kazu nolaupa bērniņu. Turklāt izmantojot visai asprātīgu plānu, kā novērst viesu uzmanību.
Lai atgūtu nolaupīto bērnu, cilvēks vārdā Nabašnieks kopā ar palīgiem dodas garā misijā pa krāsainu, aizraujošu un arī bīstamu pasauli. Tajā līdzās sadzīvo gan mitoloģiski tēli, dīvainas radības un arī kosmiskie, pasaules kārtību radošie tēli. Un tieši visi šie mazie dzīvnieciņi, ziediņi, burvīgie sauleszaķīši atgādina skatītājam to, kas visvairāk uzrunā Rozes Stiebras daiļradē - šis krāsainais karuselis rada nekur citur neredzētu pasauli, kas aizrauj un ievelk.
Metaforiskais līmenis
Runājot par darba apstākļiem padomju laikos, Roze Stiebra stāsta par to, ka šī nespēja runāt «pa tiešo» ir attīstījusi poētisko un metaforisko valodu. Un šis metaforiskais līmenis ir redzams arī «Saule brauca debesīs» - lai arī tas darbojas kā piedzīvojumu stāsts, kas noteikti aizraus mazākos skatītājus, paralēli ir risināts jautājums par cilvēka spēku un arī latvisko identitāti.
Ainas, kurās varoņi sastop «mūžību», liek aizdomāties par visuma kārtību un to, ka pat dievības un pārdabiskiem spēkiem apveltītas būtnes ir tikai mazi puteklīši mūžības priekšā. To arī bieži vien vizuāli atveido zvaigžņoto debesu ainas, kurās viens pār otru krājas slāņi, radot iespaidu par nebeidzamu kosmisko plašumu.
Dziesmas ritmā
Filmas neatņemama sastāvdaļa, kas arī diktē animācijas ritmu, ir dziesmas, kas skan teju nepārtraukti. Mūzikas un animācijas sadarbība ir pārliecinoša, taču kontrastējoši mazāk pārliecinoši ir dialogi, kas bieži vien ieslīd banalitātēs un nevajadzīgas informācijas pasniegšanā.
Taču ir uzburta vesela plejāde ar kolorītiem tēliem un, kā jau minēju, radījumiem un dzīvnieciņiem, kas piesaista uzmanību. Un uz mīnusiem var pievērt acis un vienkārši baudīt to, kā tevi ieved pasakainā pasaulē, kas brīžiem ļauj sasniegt teju meditatīvu stāvokli.
«SAULE BRAUCA DEBESĪS»
Animācija, Latvija, 2018
Režisore: Roze Stiebra
Lomas ierunājuši: Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Zane Daudziņa, Lelde Dreimane, Ance Strazda, Jana Čivžele, Ainārs Ančevskis, Alise Danovska un citi.
