Patiesības nemaz nav. Recenzija par filmu "Lustrum"
Ginta Grūbes jaunā dokumentālā filma ir mēģinājums atklāti runāt par VDK kartotēkas satura publiskošanu un tā sekām.
Intervijā žurnālam «Ir» režisors Gints Grūbe saka: «Kaut kāda ziņā lustrācija ir psihoterapijas veids Latvijas simtgadē». Viņš arī uzsver atklātības nozīmīgumu postpadomju valstīs, kur totalitārā režīma sekas mazinās, taču joprojām ir jūtamas. Un visspilgtāk jūtamas tieši cilvēku domāšanas veidā attieksmē pret dzīvi - nevēlēšanās uzņemties atbildību vai patstāvīgi spriest un lemt ir tikai dažas no padomju režīma sekām.
Un savā ziņā šī visa simbols ir jau bēdīgi slavenie «čekas maisi», par kuriem tiek runāts jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, bet kuri joprojām nav publiskoti. Taču drīz. It kā.
«Lustrum» sāka tapt pirms aptuveni četriem gadiem un, kā uzsver režisors, viņam bijušas aizdomas, ka VDK kartotēkas izpētes komisijas darbam tiks likti šķēršļi, un viņš sāka notiekošo dokumentēt. Un izrādās, ka tas arī ir viens no galvenajiem filmas dramatiskajiem virzītājspēkiem.
Pa vidu intervijām un sarunām gan ar Atmodas laikmeta kultūras darbiniekiem, gan bijušajiem Čekas darbiniekiem, pulsē šis paralēlais stāsts - kā politiskajā līmenī tiek mēģināts risināt (vai brīžiem šķiet - nerisināt) šo jautājumu. Kā simbolisks lustrācijas procesa atveidojums uz ekrāna ir paralēli notiekošā «Stūra mājas» renovācija. Redzam gan ēku tās pamestajā veidolā pirms jebkādiem remontdarbiem - pa tumšajiem un šausmīgu atmiņu pilnajiem pagrabiem pastaigājas disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kā arī savā bijušajā darba vietā atgriežas arī kāds no VDK darbiniekiem. Tad mājas fasādi nosedz stalažas un pa tām veikli un vienaldzīgi ložņā strādnieki.
Diez, vai viņi aizdomājas par to, ko tieši simbolizē šī ēka, ko viņi atjauno? Un filmas beigu daļā jau redzam renovēto ēku, kas izskatās pilnīgi jauna un arī daudz gaišāka, tādējādi it kā nometot savu baiso ampluā, mēģinot dabiski ieplūst atpakaļ Rīgas arhitektoniskajā vidē. Taču tas izraisa duālas izjūtas - labi, ka ēka ir atguvusi savu skaisto ārējo veidolu un vairs nav tikai drūms atgādinājums. Tai pat laikā šķiet, ka bez kartotēkas publiskošanas, šāds žests ir tukšs. Un arī filma izraisa duālas sajūtas.
Attaisnoties vai atzīties
«Lustrum» sarunājas ar tādām Atmodas laika personālijām un dažādu jomu kultūras darbiniekiem kā Māra Zālīte, Jānis Peters, Jānis Rokpelnis, Ivars Seleckis, Ivars Godmanis, Ojārs Rubenis un vēl daudziem. Un jāpiekrīt, ka šīm sarunām tiešām ir terapeitiskas iezīmes. Vārdi brīžiem nāk smagi, nekādas sensacionālas atzīšanās neseko. Bet skatītājam seko izpratne par tā laika dzīvi un noteikumiem.
Viena no lielākajām problēmām ar kartotēkas publiskošanu, par ko runā arī intervējamie, ir tas, ka tajā var jebkurš. Pēc sarunām izkristalizējas viens kopsaucējs - šis mistikais papīrs, kas jāparaksta, lai it kā neizpaustu ar Čeku runāto. Lai arī šī saruna nav bijusi ne par ko īpašu. Un kā šķiet, ar šo parakstu ir bijis gana, lai tavs vārds nonāktu kartotēkā. Bet par ko ticis runāts - tādas informācijas nav.
Abas puses
Prasmīgi ir samontētas un pretnostādītas liecības no kultūras darbiniekiem un Čekas darbiniekiem. Piemēram, baiss ir Ojāra Rubeņa atmiņu stāsts par «čekista dāvanu», bet pats dāvinātājs neko tādu neatceras. Patiesībā šis ir aspekts, kas pēc filmas rada vislielāko skumju un bezcerības sajūtu - ka nekādu patiesību nav iespējams uzzināt. Ir tikai cilvēki, viņu viedokļi un tik atšķirīgās atmiņas.
Bet tam visam pa vidu kā sirdsapziņas balss runā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kuras viedoklis par patiesību un piedošanu liek mazliet noticēt labajam pasaulē. Tikai nešķiet, ka viņas aicinājumam daudzi sekos. Jo ir jau piemēri, ka sabiedrībai patīk nosodīt, pirms vēl ir zināma visa informācija.
Par filmas ietērpu
Šī ir ļoti svarīga tēma, par kuru Latvijā jārunā un ar kuru ir jātiek galā. Jo noslēpumi ieslēdz važās un bailēs. Taču pati filma brīžiem ieiet tēmā pārāk specifiski un varu piekrist Kristīnei Simsonei, kura «Ir» min, ka mūsu paaudzes skatītājiem daudzas lietas paliek nesaprotamas un pietrūkst nepieciešamā konteksta. Man arī būtu gribējies redzēt sarunas ar VDK kartotēkas izpētes komisijas locekļiem.
Manuprāt, mākslinieciski atmaksājas paņēmiens izmantot ēkas kā vizuālo fonu sarunām. Jo pati filma sākas ar ēku - «Stūra māju» kā simbolu. Un ēkas, mājas - tas ir drošības simbols. Vieta, kas tevi pasargā no ārpasaules. Tikai padomju laikos daudzas ēkas tevi nevis pasargāja, bet salauza. Un lika dzīvot bailēs.
«LUSTRUM»
Dokumentāla filma, Latvija, 2018
Režisors Gints Grūbe.
Scenāristi: Gints Grūbe, Sanita Jemberga.
Operatori: Andrejs Verhoustinskis, Rinalds Zelts.
