Šefpavārs Mārtiņš Rītiņš sācis pucēties un iedvesmojas no prinča Harija

Pērn aizgājāt no restorāna "Vincents", bet nu atkal esat atpakaļ prožektoru gaismā – jaunā TV raidījumā. Pagalmā šūpuļtīklā kājas nemaz nepūtinājāt?

Nē, es visu laiku ļoti aktīvi rosos. Citādi nevar, ja negrib vecumu klāt pielaist.

Nupat jums bija 69. dzimšanas diena. Kā atzīmējāt?

Mierīgi, ģimenes lokā. Nākamgad būs lielā ballīte. Kad man bija apaļie 60, Baltezerā dārzā bija sanākuši kādi 300 cilvēki. Domāju, ka uz tiem 70 būs tāpat. Man tur dārzā ir pietiekami daudz vietas, līdz šim katrreiz ir laimējies ar fantastiski labu laiku.

Aizvien dzīvojat Baltezerā? Nav bijusi doma pārcelties kur citur, piemēram, uz Rīgu?

Man ir smuka māja Baltezerā, un esmu sapratis, ka tā arī ir mana īstā vieta, tur jūtos vislabāk. Pirms kāda laika mēģināju pārvākties uz Rīgu. Bet Rīgas dzīvoklī nodzīvoju tikai trīs mēnešus, un man pietika. Tas bija dārgs eksperiments. Biju apmeties otrpus Daugavai, un man bija fantastisks skats uz Daugavu, uz Rīgas pili un lielo karogu. Taču, ja ir māja un dārzs, blakus mežs, man tas ir daudz nepieciešamāks. Secināju, ka ar to skaisto skatu vien man nepietiek, ka pilsēta tomēr nav mana vide. Man svarīgāks ir dabas tuvums.

Varbūt jums nepatīk pārmaiņas?

Patīk, un ir pat nepieciešamas. Aizejot no "Vincenta", man dzīvē sākās diezgan ievērojamas pārmaiņas. Un ziniet, novērtēju, ka līdz ar tām manā dzīvē ienākušas daudzas jaunas lietas, kas dod dzīvotprieku. Kādreiz katru dienu bija baigā rutīna. Nav pat būtiski, ka darbs man vienmēr ir ļoti paticis. Arī ar savu sirdslietu nodarbojoties, no rutīnas izvairīties nevar. Ja tad man visas dienas lielos vilcienos bija vienādas, tad tagad man katra diena ir pavisam citāda. Ir iespēja vairāk iziet ārā nekā tajos gados.
Vieglāk un brīvāk jūtos, arī pateicoties tam, ka vairs nav atbildības un stresa, kas neizbēgami bija, vadot restorānu. Kad tev ir jākomandē 30 cilvēki, tas nav viegli. Tādā režīmā tomēr nodzīvoti gandrīz 24 gadi. Labākais, ko esmu pa šiem gadiem ieguvis, ir pašdisciplīna.

Esat kādreiz cietis no pārstrādāšanās?

Protams, esmu piedzīvojis nenormālu pārgurumu un spēku izsīkumu. Kurš gan nav? Vienmēr esmu dzīvojis pēc principa – to, ko dari, dari vislabāk, cik vien spēj. Es sevi darbā ļoti izliku. Tomēr, manuprāt, no pārstrādāšanās neviens vēl nav nomiris. Piemēram, mans tēvs bija robežsargs, zemnieks, pēc tam Anglijā, būdams bēgļu gaitās, strādāja par ogļraci – 12 stundas rakās zem zemes, lai parūpētos par ģimeni. Bet mūsdienās cilvēki pārāk daudz čīkst par to, ka ir kaut kas fiziski smags jādara. Tādā ziņā pasaule ir ļoti mainījusies.
Jā, aiziešana no "Vincenta" bija liels solis... Bet tas laikam man ir raksturīgi. Savā dzīvē esmu vairākkārt periodiski spēris tādus kardinālus soļus. Pirmais, kad pametu savu dzimto pilsētu Korbiju Anglijā, no kuras aizbraucu uz lielpilsētu Londonu. Tas ir kaut kas līdzīgs kā no Limbažiem pārcelties uz Rīgu. Pēc tam no Londonas aizbraucu uz Kanādu, arī tas bija liels izaicinājums un risks, jo atkal bija jāsāk dzīve no jauna. Vēlāk no Kanādas pārcēlos uz Jamaiku, no Jamaikas uz Saūda Arābiju, pēc tam atpakaļ uz Kanādu, un visbeidzot – kad Jeļcins uzkāpa uz tanka – ar māti atbraucu uz Latviju. Sanāk, ka trešdaļu dzīves esmu pavadījis Anglijā, trešdaļu Kanādā un trešdaļu Latvijā.

Esat daudz pieredzējis un daudz ceļojis. Kas ir ekstrēmākā vieta, kurā jelkad sanācis pavadīt nakti?

Grūti atminēties... Ā, vienos Jāņos uzmodos, un man cūkas un vistas visapkārt staigāja. Izrādījās, ka biju nakšņojis cūkkūtī. Bet mamma jau kādreiz bērnībā teica, ka esmu sivēns... (Smejas.)

Kā paša kūtiņā iemītniekiem klājas? Aizvien vistas audzējat?

Protams, ir aizvien vistas, gailis arī!

Un man ir labākas olas, kopš vistām ir tādi apartamenti! Ir ļoti būtiski apstākļi, kādos dzīvnieki uzturas. Starp citu, arī mani divi suņi palīdz justies jaunākam un ņiprākam. Pastaigas, rotaļas, samīļošana – tas ir liels pozitīvās enerģijas lādiņš.

Kas tagad ir jūsu ikdienas trīs stūrakmeņi?

Kad tie gadiņi nāk klāt, arvien vairāk ir jārūpējas par sevi. Novērtēju, ka man ir iespēja tā dzīvot. Tagad man ir cita atbildība. Ja iepriekš darbs visur un visu laiku bija pirmajā vietā, tad nu pirmajā vietā sev esmu es pats.
Pirmkārt, vajag labi izgulēties. Es vispār uzskatu, ka dzīves kvalitāti ļoti efektīvi var veidot pēc tādas formulas, ka trešdaļa diennaktī ir miegs, trešdaļa atpūta un trešdaļa darbs.

Kas ietilpst atpūtā?

Fiziskas aktivitātes, rūpes par sevi, ciemošanās, tikšanās ar cilvēkiem, pabūšana draugu lokā, grāmatu lasīšana, ceļošana – viss, kas sniedz pozitīvas emocijas un rada prieku. Tagad esmu aizrāvies ar ievadu lasīšanu pavārgrāmatās, un, tā kā man mājas bibliotēkā ir kādas 700 pavārgrāmatas, lasāmvielas netrūkst! Domāju, ka mana pavārgrāmatu kolekcija ir lielākā Baltijas valstīs.

Salīdzinot, kā izskatījāties pirms pārdesmit gadiem un tagad, ir iespaids, ka kļūstat jaunāks, nevis vecāks. To arī pats sajūtat?

Obligāti! Godīgi sakot, iekšēji jūtos kā trīsdesmitgadnieks. Atceros savu 21. dzimšanas dienu, un atceros arī, kad man palika 30. Jā, nu atkal vairāk jūtos līdzīgi tam, kā tad, kad man palika tie 30.

Kādreiz bijāt krietni apaļīgāks. Kā notievējāt?

Ar regulāru fizisko slodzi, kā arī nopietnāk sekojot līdzi tam, ko un cik ēdu. Jūtos patiešām lieliski, esmu vesels. Pašsajūtu uztur nūjošana mežā, ar to nodarbojos divreiz dienā – agri rītos un vēlu vakarā. Regulāri apmeklēju arī sporta zāli, kur man ir savs privātais treneris. Man ir arī savs masieris, pie kura dodos katru nedēļu.
Pašsajūta uzlabojusies, iespējams, arī pateicoties tam, ka pagājušajā gadā biju Indijā, kur iepazinu ājurvēdu. Mani tur aizbraukt pamudināja viena draudzene, kura pati Indijā ir bijusi vismaz desmit reižu. Viņa Indiju pazīst ļoti labi un arī mani izvadāja pa visām savām takām. Nu jau ājurvēdu arī tepat Rīgā izzinu, konsultējos pie daktera Jura Erenpreisa.
Tagad, nu jau divus gadus, esmu veģetārietis.

Principā veģetārieši ir tāda minoritāte, ko pavāri nepelnīti abižo. Kad pats tagad eju uz kādu restorānu, esmu pamanījis, ka pavāri drusku dreb, jo zina, ka nu būs vairāk jācenšas, jo esmu ne tikai Mārtiņš Rītiņš, bet arī veģetārietis. (Smejas.)
Starp citu, dažus mēnešus pabiju arī vegāns. Uz pašu gavēni vienkārši izlēmu paeksperimentēt, kā būs. Rezultātā tās 40 dienas izauga par trim mēnešiem. Bet tad aizbraucu uz Japānu, un tur diemžēl nevarēju neēst ne gaļu, ne zivis, jo tur ir tīra kvalitāte. Būtu grēks atteikties no tādiem labumiem.

Un tagad vairs gaļu ne kripatas?

Manam raidījumam esam nofilmējuši jau deviņas sērijas, un, ja man ir kaut kas jāpagaršo, es to arī daru. Bet to atļaujos tikai tāpēc, ka zinu šīs gaļas izcelsmi. Par to, ko ēdam, ir jāzina arī, ko tas ir ēdis – kā tas ir audzēts. Liela daļa gaļas, kas mums ir restorānos un veikalos, pienāk no fabrikām, ne no laukiem. Kategoriski uzturā nelietoju mākslīgi audzētu lasi, tāpat kā cūkgaļu, liellopa gaļu un vistu.
Savu draudzīgumu dabai nu jau aptuveni gadu pozicionēju, arī braucot ar elektrisko mašīnu – "BMW X3". Man pašam mājās ir lādētājs, un to, ko tagad ietaupu par degvielu, varu iztērēt sev.

Kādi ir jūsu patīkamākie tēriņi?

Mēdzu braukt uz Londonu, kur man ir divi brāļi, kur man ir draugi. Prieks, ka ir tik viegli, ērti iekāpt lidmašīnā, un trijās stundās jau esmu Londonas centrā. Nu jau Londonā esmu apzinājis ļoti daudzus modes veikalus... Man tagad ir pilns skapis ar apaviem, pilns skapis ar šallēm.

Jā, papētot jūsu stila evolūciju, redzams, ka apģērba izvēlē kļūstat arvien košāks, jauneklīgāks un stilīgāks.

Jā, bet tas ir dārgs prieks. Tas sākās ar to, ka pirms pusotra gada iepazinos ar vienu cilvēku, modes jomas profesionāli, kurš man dod labus padomus saistībā ar ģērbšanos. Viņš ir dizainers, kurš man arī dažkārt šo un to individuāli uzšuj. Kopš tā laika esmu sapratis, ka ir ļoti vērtīgi, ja cilvēkam ir savs stilists. Es gan viņu nealgoju – šis mākslinieks mani konsultē bez maksas, pa draugam. Novērtēju, ka man ir iespēja apgūt sevis izpaušanu arī nedaudz citādi, nevis tikai kā pavāru baltajā uzsvārcī. Agrāk faktiski tas bija viss, ko valkāju. Bet tagad esmu apguvis māku lietot aksesuārus, piemēram, man ir daudz šaļļu, dažādi sazīmēti krekli, roku darināti, arī kurpes ir citādas.

Esat atklājis, ka šī rotaļāšanās ar savu stilu sniedz arī citādu noskaņojumu?

O, jā! Esmu priecīgāks, enerģiskāks un možāks, valkājot gaišas, krāsainas un labas lietas. Tā ir arī tīri cilvēciska pašpārliecība, ko gūstu, jo saņemu daudz komplimentu. Kuram gan tas nav patīkami? Skaidrs, ka uzlabojas garastāvoklis.

Kādreiz sabiedrībā mierīgi izgājāt pat krokšos!

Drēbes uztvēru vienkārši kā apģērbu, kurā saģērbties, lai būtu silti, ērti un kaut cik normāli izskatītos. Sev vispār neveltīju lielu uzmanību un neko speciāli nemeklēju – kas trāpījās, to arī vilku. Toties tagad, kad braucu uz Londonu, katru reizi paskatos, kas tur ir jauns veikaliņos.
Esmu secinājis, ka ir vērts staigāt labu zīmolu, labas kvalitātes drēbēs un apavos un vairāk samaksāt. Tas atbilst manai filozofijai – iegādāties tikai to, kas ir dabai draudzīgs. Līdz ar to neko sintētisku nepērku, jo tas nav ne labi mūsu ādai, ne arī labi mūsu dabai.

Kuri ir jūsu iecienītākie zīmoli?

Pašlaik mans favorīts ir Alexander McQueen.

Nupat apmeklējāt arī Rīgas modes nedēļu. Tātad interesējaties arī par pašmāju dizaineru piedāvājumu?

Šī bija pirmā reize, kad pabiju festivālā "Riga Fashion Week". Ar savu interesi esmu ievilkts modes industrijā. Es netērēju simtus un tūkstošus par dizaineru drēbēm. Londonā esmu atklājis vienu ļoti labu zīmolu labdarības autletu, kur augstas klases apģērbu un apavus ir iespēja iegādāties ļoti lēti. Lielākoties tur ir jaunas lietas, varbūt viena otra tikai no visa klāsta ir lietota, piemēram, modes skatēs. Ja nemaldos, dārgākās kurpes, ko tur esmu nopircis, maksāja 50 mārciņas. Bet to oriģinālā cena ir četri vai pat pieci simti.
Un, jā, varu apliecināt, ka ir ļoti liela atšķirība, vai staigā masu produkcijas vai augstas klases apavos. Ja ņem vērā, ka visvairāk lietojam kājas, apaviem ir jābūt maksimāli komfortabliem. Bet, arī izkāpjot no mašīnas, pirmais, ko redzi, ir kurpes. Labi apavi ir savā ziņā arī cilvēka pašcieņas rādītājs.
Kā tu izskaties, tā lielākoties arī jūties! Jā, man ir motivācija uzturēt sevi formā, jo tas ir ne tikai izskata, bet lielā mērā arī pašsajūtas noslēpums. Arī presē tagad vairāk sekoju līdzi modes aktualitātēm. Starp citu, Lielbritānijas karaliskā dzimta – un tieši princis Harijs – ar savu stilu man ir lielākais iedvesmas avots. Vēl tikai jāpiemeklē kāda Meganai Mārklai līdzīga pavadone!