Valtera Frīdenberga brālis: "Būtu pieticis ar diviem vārdiem, lai dvēselē būtu miers"

Marsis un Valčuks… Viņu vecuma starpība ir viens gads, viens mēnesis un deviņas dienas. Marsels ir jaunāks. Un abi – vienas mammas un viena tēva dēli. Īstie. Varēja būt vēl viens brālītis, bet viņa dzīvība izdzisusi trīs mēnešu vecumā…

Ka Valteram ir brālis, zināja tikai tuvākie cilvēki. Plašāks loks par to uzzināja vien mūziķa aiziešanas dienā, kad Marsels sociālajos tīklos ierakstīja: „Drausmīgāku dzīves situāciju grūti iedomāties, nenovēlu nevienam tādas sajūtas, kādas jūtu es šobrīd, dārgāko cilvēku zaudējot…” Starp daudziem līdzjūtības vārdiem gandrīz kā pārmetums izskanēja arī pa jautājumam, kur tad brālis bijis iepriekš, kad Valteram klājies visgrūtāk... Sākotnēji iebildis jebkādai publicitātei, Marsels tomēr piekritis ar žurnālu "Kas Jauns" dalīties atmiņās, kas viņu saista ar Valteru, un atklāt, kāpēc ceļš katru aizvedis uz savu pusi.

Respektē brāļa vēlmi

Ar Marselu "Kas Jauns" tiekas agrā rītā, kad saules stari, izlauzušies caur mākoņu plaisām un miglas vāliem, iezaigojas virs Rīgas namu jumtiem. Jaunais vīrietis, kurš strādā par kādas biroju ēkas apsargu, tikko beidzis maiņu.

„Mēs neaugām kopā,” ar nopūtu iesāk Marsels. Kā zināms, Valters bieži intervijās stāstījis, ka viņu savā Torņakalna mājā izaudzinājuši un uz populāro bērnu ansambli "Dzeguzīte", kur iesākās Valtera muzikālā karjera, izvadājuši vecvecāki, kuriem pateicību pirms vairākiem gadiem izrādīja, omītes un opīša portretus iemūžinot tetovējumā uz rokas sirds pusē. Tāpat zināms, ka Valters nekad neielaidās sarunās par saviem vecākiem, tikai noteica, ka ģimenes stāstu klāstīt nevēlas.

Vienā no savām pēdējām intervijām pirms pāris mēnešiem mūziķis vecāku jautājuma sakarā noteica: „Manī par to nav nekādu dusmu, esmu pateicīgs liktenim un ļoti laimīgs, ka visu apzinīgo mūžu esmu varējis būt tieši vecvecāku gādībā, mācoties un smeļoties dzīves pieredzi no viņiem.”

Brāļa nostāju Marsels respektē arī šobrīd, kad Valtera vairs nav. „Es varu runāt par sevi, bet ne par brāļa attiecībām ar kādu no vecākiem,” lūdz saprast Marsels, atklājot „minimālo”, kas mums būtu jāzina, – abu vecāki joprojām ir dzīvi, bet viņu kontakts ar Valteru bijis ļoti niecīgs.

Vecāsmammas stingrā roka

Valteram bijis nepilns gads, bet Marsels vēl nebija dzimis, kad vecāki izšķīrušies. Tā sanāca, ka Valters kļuva par vecāsmammas, bet Marsels – par mammas puiku. „Mammai nebija vieglas attiecības ar vecmammu,” nosaka Frīdenbergs.

Drīz vien Marsels pārcēlās uz Ventspili – līdzi mammai un patēvam. „Jau sākotnēji mūsu dzīves izvērtās dažādas,” turpina Marsels. Vēl pirmo klasīti nomācījies Ventspilī, jau otrajā Marsels atgriezās Rīgā. „No otrās līdz sestajai klasei kopā ar Valteru gājām Zālīša pamatskolā, viņš bija klasi augstāk. Tad Valters pārgāja uz 1. ģimnāziju, bet es – uz 47. vidusskolu,” stāsta mūziķa brālis.

Pēc vidusskolas ceļi brāļiem krustojušies daudz retāk. „Nebija laika, viņš bija ļoti noslogots,” secina Frīdenbergs, teikto mācēdams arī pamatot. Protams, cik nu viņa retie novērojumi ļauj. Marsels atminas, kā ciemojies pie vecmāmiņas. Tās bija retās reizes, kad viņš varēja būt kopā ar brāli kā ģimenē. „Valteram jau kopš bērnības bija iegājies ritms būt aizņemtam. Vecāmamma bija aristokrātiska rakstura sieviete. Tu iesi dziedāt! Tu spēlēsi klavieres! – viņa savos lēmumos nebija grozāma. Kāpēc man jāiet, es jau vakar dziedāju; kāpēc man atkal jāspēlē klavieres? – mēģināja tielēties Valters, vēl tagad to atceros. Nē, ja esi iesācis, izdari līdz galam! – mācīja vecāmamma. Un šī rakstura īpašība viņā iesēdās. Ja kaut ko esi iesācis, pabeidz!” ar tādu kā atzinību un vienlaikus nožēlu atklāj Marsels. Kas zina, ja zem vecmāmiņas teikšanas un kontroles būtu ticis viņš pats… Iespējams, dzīvē būtu gājis apņēmības pilnākus un tālākus ceļus. Bet ko nu vairs par to…

Vecāmamma bija strikta. Mūsu laika bērniem pret vecās paaudzes cilvēkiem vēl bija respekts un bijība. Ja ome teica dārzā iet palīdzēt, gājām, turklāt zinājām, ka par to attiecīgi būs arī kāds novērtējums – stundiņa pie spēļu konsoles vai kas tāds.”

Muzikalitātes gēns

Vaicāts, vai arī pašam ticis muzikalitātes gēns, Marsels atklāj, ka savulaik darbojies folkloras kopā, dziedājis karaoke un pat gribējis izveidot savu grupu. „Esmu mēģinājis iemācīties spēlēt ģitāru, bet nepadodas, nav mans lauciņš,” neslēpj jaunākais brālis.

Viņš zina teikt, ka muzikalitāte Frīdenbergiem ir asinīs. Piemēram, Marsela četrus gadus vecā meita jau sākusi dziedāšanas gaitas sava krusttēva kādreizējā ansamblī "Dzeguzīte". „Viņa pati tur tika iekšā,” tūdaļ piebilst Marsels, atcerēdamies dažu izteiktos jociņus, ka bērnu ansamblī „iekārtojis” Valters. „Gēni jau ir. Tēvs arī dzied, spēlē ģitāru, akordeonu. Visa Frīdenbergu ģimene ir diezgan muzikāla. Neesmu centies radurakstus savilkt. Bet nejauši esmu noskaidrojis, ka mums no tēva puses ir trīs pusmāsas, no kurām viena arī nodarbojas ar mūziku,” atklāj Marsels.

Iepazīšanās ar vienu no pusmāsām sanākusi kurioza. „Kādā tusiņā paziņam līdzi bija meitene. Lēnā garā, vārds pa vārdam, un atklājās, ka mums abiem ir viens tēvs…” Patiesībā tēvu par „tēvu” neviens no brāļiem nekad neesot saucis, tikai vārdā. Periodiski ar viņu kontaktējies vienīgi Marsels.

„Viņš gribēja mūs pasargāt”

Lai arī kā ar muzikalitātes gēnu, Frīdenbergs jaunākais pa mākslas ceļu nav gājis, bet mēģinājis citus amatus. „Pamācījos (Kandavā pat pavāros pamēģināju) un no 17 gadiem jau sāku strādāt. Iesākumā par konduktoru "Rīgas satiksmē", kur mamma desmit gadus par trolejbusa vadītāju nostrādāja. Tad mainījās biļešu veidi, konduktori vairs nebija vajadzīgi. Esmu dzīvojis ārzemēs, bet sapratu, ka ir, kā tajā teicienā: „labi ir visur, kur mūsu nav”. Tagad strādāju apsardzē,” saka viņš.

Pēc atgriešanās Latvijā pāris gadu Marsels padzīvojis pie brāļa. Vaicāts, vai pieauguša cilvēka vecumā ar Valteru saistījušas kopīgas gaitas, jaunākais brālis pasmaida, ka tā bijusi šautriņu mešana. „Kad atvērās krodziņš "Pieci vilki", arī mani Valters pasauca pamētāt. Tā tur reizēm iegriezos viņu kompānijā.”

Vaicāts, kāpēc nekad publiski netika manīts kopā ar brāli, Marsels neslēpj, ka par to dažkārt domājis. „Ir cilvēki, kas komentē, ka esmu tikko nezin no kurienes uzradies… Jā, savā laikā bija maza škrobīte, ka it kā neskaitījos brāļa dzīvē. Reiz Valters bija intervijā minējis, ka viņam ir brālis, bet tas arī viss. Tikai vēlāk sapratu, kāpēc viņš tā darīja. Lai mūsu ģimeni pasargātu no apkārtējās uzmanības. Neliegšu, ka dzīves ceļi man bijuši visdažādākie, un tas galīgi nebūtu bijis jauki, ja kāds ap stūri ieraudzītu, kas notiek manā dzīvē; tas nevienam nenāktu par labu. Ar tādu šķietamu atsvešinātību viņš gan sevi, gan mūsu ģimeni pasargāja. Viņš zināja, ka var stāstīt par vecmammu un vectēvu, bet neko vairāk…” godīgs savās pārdomās ir Frīdenbergs.

„Mums katram bija sava attiecību un darba dzīve, kurā viens otram uzmanību veltījām reti. Zinājām, ka esam, kaut kad parunājām. Ja tu nedzīvo ar cilvēku no pašas bērnības, tas nav tas. Jā, tu apzinies, saproti… Turklāt Valteram viņa ģimene bija mūzika, skola, pasākumu vadīšana, televīzija. Man bija pavisam citādāk…” saprotoši pasmaida Marsels.

Pēdējā saruna

Valtera pēdējās gaitas šaisaulē daudziem bija noslēpums, tostarp viņa brālim. Pateicoties vairākām preses intervijām vasaras izskaņā, kurās Valters cerīgi raudzījās nākotnē, teikdams, ka atveseļošanās izredzes ir „50 pret 50”; salīdzinoši lieliskam izskatam – viņa uzacis un mati pēc ķīmijterapijas bija atauguši vēl kuplāki, ķermeņa tūska mazinājusies un vaigus greznoja skaisti kopta bārda; kā arī LTV spēlei "Gudrs, vēl gudrāks", kas par sezonas atgriešanos ziņoja ar krāšņiem foto, kuros Valters dzīvespriecīgi smaida, visi iedrošinājāmies ticēt, ka izredzes sliecas uz labajiem „50”…

Taču, kā izrādās, Valteram spēka pietika tikai pirmajai spēles sērijai. Kamēr priecīgi pie TV ekrāniem vērojām pirmo sezonas spēli, kurā Valters, apbrīnojami prazdams grimasēs un rīcībā noslēpt spēcīgas sāpes, dzirkstīja jautrībā, patiesībā viņš jau atradās smagā stāvoklī slimnīcā.

„Mēs domājām, ka viņš ir slimnīcā uz kārtējām pārbaudēm. Pēdējo reizi, kad sieva sazvanījās, Valters tikai spēja pateikt, ka ļoti sāp mugura… Tas arī bija viss….” Marsels pēdējo reizi brāli saticis pavasarī. „Viņš, krusttēvs būdams, bija atbraucis uz meitas vārdadienu. Meitai Valters bija viss, viņa ļoti gaidīja, sajūsminājās par viņu, kad redzēja televīzijā, sauca – redz, kur mans Valters! Uz balkona stāvot, pārrunājām, kas un kā… Viņš teica – vairāk es sevi neierobežošu, kā būs, tā būs. Visas apstarošanas viņu tā bija nomocījušas…” atceras Frīdenbergs.

Cerību, ka brālis izveseļosies, līdz pēdējam nav atmetis arī Marsels. Radu lokā Frīdenbergiem bijis uzskatāms piemērs, ka var cīnīties un uzvarēt. Abu vectēvs – tēva tēvs –, kuram vēzis konstatēts 20–30 gadu vecumā, nomiris tikai pirms četriem gadiem, būdams pāri 80. gadskārtai.

Kā brālis brālim…

Ka brāļa vairs nav, Marsels uzzinājis no sievas nepilnu stundu pēc notikušā. Viņai piezvanījusi Valtera krustmāte. „Viņš nomira 11.50... Pēc zvana metos internetā, un tur jau visur priekšā bija virsraksti, ka nav, nav, nav… vairs Valtera…”

Marsels feisbukā saņēmis pārmetumus – sak’, kā tu viņu mīlēji, ja pēdējās divās nedēļās Valteram blakus bija tikai Tumsas menedžeris un mīļotā sieviete?! „Pirmām kārtām mums nedeva ziņu, ka situācija ir tik smaga,” nopūšas aizgājušā mūziķa brālis, kuru vairāk par visu nomāc nepadarītā izjūta. „Negribu nevienam līst dvēselē, kā bija un kāpēc bija. No tā labāk nekļūs. Mazāk zināšu, vieglāk gulēšu un strādāšu. Vienīgais, kas mierina, ka Valteram vairs nesāp. Lai arī skan banāli, viņš tagad var ar Freimanīti uz mākoņa maliņas uzspēlēt ģitāru un pamētāt šautriņas. It kā viss beidzies, bet nospiež tā neatvadīšanās sajūta. Būtu pieticis ar diviem vārdiem, lai dvēselē būtu miers. Tas ir sāpīgi. Trūkst arī paša Valtera dota padoma, ko un kā tagad darīt, kad viņa vairs nav. Kā brālis brālim…”

Marsels arī atklāj, ka abiem nemaz nav kopīgu bilžu. „Man no bērnības nav nekā, par bildēm runājot. Esmu redzējis, ka vienā rakstiņā bija agras bērnības fotogrāfija ar brāli, viena no retajām, kāda bijusi. Ar meitu ir Valteram bildes. Bet mēs pat selfiju nebijām uztaisījuši. Pie mums taču viņš ciemojās, varējām uzņemt kādu banālu bildi, bet tā nenotika… Domāju – gan jau… Bet, redz, nesanāca…” dzīvesstāstā, no kura gribētos paņemt tikai tā gaišāko pusi, dalās Marsels.