"Kaut kā ļoti pietrūka" - Mārtiņš Rītiņš atgriežas televīzijā ar jaunu ēst gatavošanas šovu

14. oktobrī pulksten 18.00 kanālā LNT gaidāma Rītiņa jaunā raidījuma pirmizrāde.

Ar šo producentu komandu ienācāt televīzijā Latvijā, vadot pavārraidījumu «Mielasts ar Mārtiņu».
Jā. Interesanti, ka «Mielastu ar Mārtiņu» sāka producente Zane Šteinberga, bet šo – «Tuč, tuč ar Mārtiņu» – viņas meita Anna. Atceros, kā Anna – nesen piedzimusi – toreiz skatījās multenes, un viņai pilnīgi neinteresēja, ko es tur daru. Nu ir 25 gadi pagājuši, un Anna ir jaunā raidījuma producente.

Vai pirms tam pašam bija ienācis prātā, ka gribētu darboties televīzijā?
Jaunībā gribēju būt popdziedātājs. (Smejas.) Bet Toronto Kanādā šad tad biju uzstājies televīzijā kā viesis. Tā ka apsildījis degunu šajā ziņā biju. Mani raidījumam tolaik uzrunāja «Labvakar!» vadītājs Ojārs Rubenis. Iepazināmies 1991. gadā – kolīdz iebraucu Latvijā. Mana «audžukrustmāte» Velta Toma bieži brauca uz Latviju, un viena no tām «dvēselēm», ko viņa man deva kontaktos, bija Ojārs. Tā sākās «Mielasts ar Mārtiņu». Kad strādāju restorānā, man viens kungs izteica jauku komplimentu: «Atceros, ka kāds smurgulis atbrauca uz Latviju un mācīja mūs televizorā, kā ēst. Un tagad tu man gatavo!» (Smejas.)

Jāatgādina, ka vispirms bija «Mielasts ar Mārtiņu», pēc tam «Ceļojums ar garšu» un tikai tad «Kas var būt labāks par šo!» – kad bijāt radījis spārnoto teicienu un tas bija iegājies folklorā. Atceraties, ko pašā pirmajā raidījumā gatavojāt?
Man raidījuma beigās nāca viesi. Pirmais bija Raimonds Pauls. Un uztaisīju viņam siļķu saldējumu. 

Cilvēkus, kas vispār nav pieraduši pie ēst gatavošanas televīzijā, nošokējāt ar siļķu saldējumu?!
Atceros, kā radās šāda ideja. Lielajā Ģildē klāju kāzu galdu, un tur – deserti. Zinu, ka Raimondam Paulam uz kūkām ir ņiprāki pirksti nekā uz klavieru taustiņiem. (Smejas.) Viņš man prasa – kas tā par kūku? Saku – burkānu kūka. Viņš domā, ka apceļu, jo tajā laikā jau nekā tāda Latvijā nebija. Viņš turpina smieties – un tā būs kāpostu kūka, tā biešu kūka, trūkst tikai siļķu saldējuma. Ar to arī iesāku pirmo raidījumu – pagatavoju un pasniedzu siļķu saldējumu.

Un jaunajā raidījumā atkal sāksiet ar Paulu un siļķu saldējumu! Vai recepte kopš tā laika mainīta – uzlabota?
Šoreiz pieļāvu kļūdu – pieliku marinētu gurķi, bet gurķis reaģēja, sākot sulot... Nebiju ar to rēķinājies. Tāpēc iesaku – ja kāds taisa siļķu saldējumu, nelieciet klāt gurķi! 
Par to siļķi interesanti... Pirmajā raidījumā Rojā iesim jūrā ķert brētliņas. Bet siļķe – Latvijas nacionālais ēdiens – mūsu ūdeņos nemaz nepeld. Kā tā tapa par nacionālo ēdienu? Droši vien tāpēc, ka varēja sālīt, un katram mājās bija siļķe. 

Esat slow food pamatlicējs Latvijā. Pateicoties jūsu darbam vietējās ekosistēmas atbalstīšanā, arvien modernāk ir ēst pašu audzēto un gatavoto. Bērnībā iedomāties nespēju, ka vārdam rūgušpiens kādreiz būs lepnuma pieskaņa. Kā vērtējat šodien sasniegto, no jūsu redzespunkta raugoties? 
Kad atbraucu uz Latviju, man visvairāk patika tas, ka nebija lielveikalu kā tagad, bet tirgus. Tu zināji, kurā sezonā atrodies, – pirmais burkāniņš, pirmais kartupelis, tas tāds kaifs bija! Bet tagad cauru gadu viss ir pieejams, dzīve vairs nav tik interesanta. Man patīk sezonalitāte. 

Kā vērtēju šodien sasniegto? Slow food man nav bijis tikai darba mērķis. Arī sev esmu gribējis to labāko, kas ir iespējams. Es neaiztieku to, kas globalizācijas ietekmē nācis no fabrikām. Piemēram, norvēģu lasi neēdu, manā uzskatā tas ir indīgs gan mums, gan savvaļas lašiem jūrā. Ēdu tikai to, kas laukos pie zināmiem cilvēkiem audzēts. Gribu būt veselīgs un dzīvot ilgi, nevis ēst to, kas ar ķīmiju piesārņots. Tas ir mans dzīvesveids, par ko nedomāju tādā vērtējošā sasniegumu aspektā. 
Šodien redzu, ka globalizācijas ietekmē sāk pazust pat šķirnes – seno, tradicionālo sabojā, tā vietā nāk ātrais un lētais. Piemēram, viscaur ir no Dānijas ievestās cūkas. Senās šķirnes ir retums, un tas ir viens no slow food pasākumiem – mēģināt saglābt vecās šķirnes. 

Jūs vistas vēl turat?
Jā, man ir divi suņi, astoņas vistas un viens dižens franču gailis. Tiesa, gailis ir pārāk liels mazajām vistām, no kā šādas tādas problēmas. Un baloži vēl man ir. Vedu no darba visus dārzeņu atgriezumus un lieku piemājas kaudzē. Man ir vislabākā kompostkaudze visā Rīgā. Izmantoju gan dārza mēslošanā, gan vistām ir, kur kašāties.

Ko šovasar dārzā izaudzējāt?
Mīļākie man ir cukīni ziedi. Tiem jānotrāpa novākšana. Katru pusnakti lasu, kamēr nav atvērušies, kad atveras, nevar vairs pildīt un fritēt. Tos, tāpat kā olas, dodu dāvanās. Audzēju arī garšaugus, ko regulāri veikalos nevar dabūt. 

Raidījumā «Tuč, tuč Rītiņš» turpināsiet savu sirdslietu – dosieties pie vietējiem ražotājiem. Droši vien bijāt pēc tā noilgojies?
Jā, pēc TV raidījuma beigšanās kaut kā ļoti pietrūka. Man daudz kas mainījās tajā laikā – ar darbu, personīgo dzīvi, ģimeni. Kā saka, gribēju pakārt mēteli, kaut ko citu padarīt. Nu esmu atpakaļ uz to, ko agrāk darīju. Esmu arī atjaunojis tikšanās ar zemniekiem, mājražotājiem, cenšos viņus atbalstīt. Slow food aleja ir Kalnciema tirdziņā. Vietu tirgum esam iecerējuši Sporta ielā. Arī Āgenskalna tirdziņš, kur varēs visi zemnieki zem viena jumta būt. Man klātienē arī jāapmeklē šo zemnieku saimniecības. Jāpārbauda, ka atbilst mūsu noteikumiem – audzē bez ķīmijas. Ir daudz saimniecību, kas audzē bioloģiskos dārzeņus bez sertifikāta un zīmoga, kas tāda birokrātiska padarīšana. Pazīstot zemniekus personīgi, tā ir mana uzticība. Itālijā, kur slow food iesākās, ļoti daudzi nav bioloģiski sertificēti. Viņi saka – štrunts, mums to zīmogu nevajag, ja ir uzticības garants.

Kopš esat prom no restorāna «Vincents», kam gatavojat ikdienā?
Grupām, pēc pasūtījuma, privāti. Palīdzu dažādos projektos. Tagad esmu brīvmākslinieks. Un, zin’, noskrējies vairāk nekā tad, kad varēju izrīkot. (Smejas.)

Kā rit jūsu ikdiena? 
Pirmais, ko daru no rīta, pabaroju vistas, tad eju mežā nūjot. Svaigā gaisā vingrinu muskuļus. Pavāriem ir darbs uz kājām karstumā, tās paliek švakas. Vienīgais veids, kā tās uzturēt, ir vingrināt, nevis sēdēt uz vietas. Tas man ir būtiski. 

Cik kilometru nūjojat?
Kādus četrus piecus no rīta. Un vakarā – to pašu. 

Katru dienu divas reizes nūjojat?!
Jā, un sen jau. Dzīvoju pie meža, un nūjošana man nepieciešama veselībai. Tā mani uzmodina, dod labu garastāvokli dienai vai labu miegu naktij. No rīta austiņās klausos radio, vakarā – pa telefonu runāju, tā tas laiks aiziet. Tas ir labāk, nekā sēdēt dīvānā un skatīties televīziju. Galvenais – mums ir jākustas! Katra diena atšķiras. Bet nūjot eju vienalga, cik rāda pulkstenis un kādi laikapstākļi. Pat sniega vētra nespēj atturēt. Katrīne Pasternaka brauc garām pustrijos naktī, redz mani ar lampiņu uz pieres un jautā: «Tu nāc no darba vai jau ej uz darbu?» (Smejas.) 

Kur patīk atpūsties?
Bieži braucu uz Londonu, Angliju. Patīk pa kalniem ar mašīnu braukt, man tur divi brāļi dzīvo, tuvs kontakts ir. Pagājušajā gadā biju Indijā, arī šogad gribu aizbraukt – uz ājurvēdas kursiem.