"Pieprasīju satiksmes ministra amatu" - tā Jānis Streičs "atšuvies" no iešanas politikā

Šonedēļ notiek Saeimas vēlēšanas, un partijas, kā allaž, sola, ka tikai viņu vadībā valsts var cerēt uz labklājību un pārticību. Un arī šoreiz reitingu un popularitātes celšanas labad partijām izdevies iekārdināt savās rindās iestāties sabiedrībā zināmus, cienījamus ļaudis.

Izrādās, par politiķi kļūt vairākkārt piedāvāts arī kino režisoram Jānim Streičam. „Politikā mani aicina nemitīgi! Par prezidentu kļūt piedāvājuma vēl nav bijis, bet kultūras ministra postenis gan ir solīts. Uz vienu no kārtējiem piedāvājumiem iet politikā es atbildēju tā: „Labi! Bet man būs savi nosacījumi. Pirmkārt, sarakstā man ir jābūt ar pirmo numuru. Otrkārt, kultūras ministra amatu man nevajag – man jābūt par satiksmes ministru! Tikai tad es varēšu kultūrai palīdzēt.” Man izbrīnīti jautā: „Tu nopietni?!” Bet kā tad citādi? Ar ko es sliktāks – transporta jomu pārzinu gana plaši. Es braucu ar mašīnu, "Cielaviņas armijā" pārvaldīju bruņu vilcienu – zināju, kā to apturēt, kā palaist signālus. Esmu uz kuģa bijis – filmā "Tobago maina kursu". Tur pat pēc visiem jūras likumiem novadīju bēru rituālu. Garām brauca ārzemju kuģi, pieturēja... visa komanda atdeva godu mirušajam. Vēl paliek aviācija... Nu, mūsdienās ir tie lidojošie droni. Tos apgūt varētu.”

"Tātad – vai es sliktāks par tiem, kas tur ieņem tos amatus? Drīzāk jājautā – ar ko viņi labāki? Piedevām armijā esmu beidzis auto traktorskolu, esmu dabūjis gan autovadītāja, gan auto mehāniķa tiesības. Kāpēc nevaru būt satiksmes ministrs? Tad es kultūrai varētu palīdzēt ar atliektiem galiem! Lūk, tā es atšuvos,” sirsnīgi smiedams, stāsta Jānis Streičs.

Režisors neslēpj, ka ar politiku saistīties nevēlas, jo negrib maitāt savu labo vārdu. „Tur taču neko nevar izdarīt. Es zinu, kā politikā – ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē – lēmumi tiek pieņemti. Ir taču teiciens, ka valsts ir saimniecība."

"Tas ir tāpat kā par mākslu – Mārim Sirmajam reiz vaicāju: „Ko nozīmē diriģenta žesti? Viens diriģents vicina rokas, cits danco, cits tikai ar uzacīm diriģē, cits pirkstiņu šūpo...” Un Māris man atbildēja: „Tie žesti nenozīmē absolūti neko! Galvenais ir zināt, ko tu gribi, un panākt!” Bet daudzi nezina, ko grib, un tikai domā – kad es būšu, tad tik sāksies! Čapekam ir luga "Starp kukaiņiem", un tajā ir atspoguļota visa kukaiņu pasaule, kas ir kā parodija par cilvēku sabiedrību. Un tur dzimst viena kūniņa un visu laiku brēc: „Pasaule, saturies, es nāku! Pasaule, nodrebi, ar mani viss sāksies no jauna!” Un beidzot piedzimst, beidzot piedzimst... viendienīte! Nu tā diemžēl ir arī daudziem tiem jaunajiem, kas iet politikā,” uzskata Streičs.