Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
no privātā arhīva

"Paldies latiņam" autors Jorans iemīlējies Latvijā: "Nebiju iedomājies, ka jutīšos tik laimīgs" 39

Slavenības
2018. gada 21. augustā 05:37 2018. gada 21. augustā 05:37
  Žurnāls "Kas Jauns"
Vācietis Jorans Štainhauers (31), kas populārs kļuva ar dziesmu "Paldies latiņam", vēlāk arī pārstāvēja Latviju Eirovīzijas dziesmu konkursā, žurnālam "Kas Jauns" atklāj, kāpēc aizvien izvēlas dzīvot šeit. Latvijā viņš atradis sevi, iemīlējis dabu, ciena mūs par pielāgošanās spējām un iemācījies priecāties par pārmaiņām.

Kamēr Latviju ik gadu pametot ap astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas lielākoties uz ārzemēm dodas brangākas peļņas nolūkā, vācietis Jorans nesteidz atgriezties savā pārtikušajā dzimtenē, jo viņam te patīk, darba netrūkst, iztikšanai pietiek. Viņš maizi pelna ne tikai muzicējot, bet arī vadot pasākumus. Nesen viņš kopā ar kultūras ministri un Rīgas domniekiem Doma laukumā atklāja Berlīnes lāču skulptūru izstādi, kā arī vadīja prezentāciju Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas paspārnē tapušajai datorspēlei bērniem "Hei, mosties!", kam par godu kopā ar bērniem turpat pasākuma norises vietā arī sacerēja dziesmiņu.

Spēle "Hei, mosties!" veidota ar mērķi veicināt bērnu izpratni par to, kas ir vardarbība gan ģimenē, gan ārpus tās. Vai pašam ir kādreiz nācies pieredzēt fizisku vai emocionālu vardarbību?
Jā, ne velti piekritu vadīt šo pasākumu. Šī tēma man nav sveša. Gribu palīdzēt bērniem un jauniešiem, kam nākas ciest... Bērnībā, skolas gados pats diemžēl esmu cietis no vardarbības. Tā gan bija emocionālā, ne fiziskā vardarbība. Man bija jāmaina klase, jo cietu no mobinga.
Kāpēc? Biji vizuāli atšķirīgs?
Biju ļoti īsa auguma puisītis ar gariem matiem. Jau pirmajā nedēļā tiku iecelts par klases runātāju, atbildīgo jeb klases vecāko. Un klases smagais gals bruka man virsū, jo biju arī gudrītis. Citiem jau zubrilas nepatīk. Garo matu dēļ mani nemitīgi apsaukāja par meiteni. Un man bija grūti, lai gan vispār neko sliktu nevienam nedarīju. Cietu arī no tā, ka pedagogi nebija pārāk izglītoti audzināšanas ziņā. Klases audzinātājs reiz pēc kārtējās manis pazemošanas uztaisīja tādu improvizētu tiesas sēdi. Pats apsēdās klases priekšā, mani nosēdināja sev blakus un paziņoja: „Man tagad vajag dažus cilvēkus, kas saka pozitīvas lietas par Joranu.” Vai varat iedomāties, kā jutos, ja tikai divi vai trīs cilvēki no 30 piecēlās, sakot: „Es varu!” Tas mani diezgan iespaidoja. Tāpēc kopš tā laika cenšos aizstāvēt tos cilvēkus, kam iet smagāk. Gāju cauri diezgan grūtai bērnībai. Mans tētis ir mācītājs.
Kā tas tevi iespaidoja? Mājās bija strikti likumi?
Nē, bet visi tā domāja. Tas ir stereotips. Visi tevi pazīst, tu taču esi mācītāja dēls. Tev ir jābūt priekšzīmīgam. Obligāti jāiet baznīcā...
To pieprasīja arī vecāki?
Nē, viņi bija vienīgie, kas man to neuzspieda. Mani vecāki ir brīnišķīgi. Tas bija sabiedrības spiediens.
Vai tas nebija iemesls, kāpēc izlēmi pārkāpt dzimtenes robežu un sameklēt vietu, kur tevi neviens nepazīst?
Mazliet tā varētu būt. Bet tas būtu ļoti vienkāršoti. Es izaugu sabiedrībā, kur daudzi cilvēki nav apmierināti paši ar sevi, kur vajag spiest savas nelaimes uz citiem cilvēkiem.
 

Saistītās ziņas

Kā Jorans Šteinhauers latviešu valodu mācījās. VIDEO
Diemžēl Latvija arī ar „Aarzemniekiem” neiekļūst Eirovīzijas finālā. VIDEO, FOTO
Uz Eirovīziju sūtām vācu mācītāja dēlu. Kas ir šis Jorans no "Aarzemniekiem"? FOTO. VIDEO

Interesantākais ir tas, ka Latvijā daudzi latvieši cits par citu domā tieši tāpat!
Bet man šī zeme neasociējas ar tiem pārdzīvojumiem, ko izjutu bērnībā savā dzimtenē. Tāpēc, iespējams, Latvijā tagad saskatu lielākoties tikai pozitīvo – vienkārši manas atmiņas nav piesaistītas šai zemei.
Grūti noticēt, ka priekšroku dod Latvijai, nevis pārtikušajai Vācijai.
Mums nav bijusi vienmēr laimīgā Vācija. Arī tas, par ko cilvēki šobrīd runā, par iebraucējiem un citām lietām... No kā baidās.
Arī latvieši dažādu iemeslu dēļ dodas laimi, iztikšanu un dzīves piepildījumu rast citās valstīs.
Ļoti priecājos, ka latvieši jau no pašas bērnības skatās pāri šķīvja malai. Mēs, vācieši, lielākoties kopš mazotnes uztveram sevi un savu dzimteni tā, it kā dzīvotu pasaules nabā. Jums ir obligāti jāiemācās svešvalodas jau bērnībā. Filmas ir angļu valodā, mašīnas nāk no Vācijas... Tas man dikti patīk, ka jums ir cits skats uz pasauli. Tāds plašs.
 

Kā vispār nokļuvi Latvijā?
Pirms 11 gadiem ierados te studentu apmaiņas programmā, gadu nostrādāju kā sociālais darbinieks. Togad, te dzīvodams, iemācījos latviešu valodu un vēlāk atgriezos Rīgā ar dziesmu "Paldies latiņam". Nu jau četrus gadus pastāvīgi mitinos šeit. Dzīvoju īrētā dzīvoklī Rīgā, bet, aizbraucot uz Vāciju, apmetos pie vecākiem. Mana ģimene dzīvo Vācijā: māsa – Minsterē, bet vecāki Bohomā – tā ir pilsēta starp Dortmundi un Eseni.
Bet pats šeit jūtos kā mājās. Kopš latiņa laikiem Latvija man ir tāda paša atklāta vieta, kur jūtos gan kā pieaudzis cilvēks, gan arī kā savējais.
 

"Pirms 11 gadiem ierados te studentu apmaiņas programmā, gadu nostrādāju kā sociālais darbinieks. Togad, te dzīvodams, iemācījos latviešu valodu un vēlāk atgriezos Rīgā ar dziesmu "Paldies latiņam". Nu jau četrus gadus pastāvīgi mitinos šeit. " (Foto: no privātā arhīva)

Arī pēc izskata esi tāds vidējais latviešu bāleliņš. Varbūt esi iepriekšējā dzīvē te bijis, piemēram, arājs?
Man daudzi latvieši saka, ka pēc rakstura, pēc būtības esmu latvietis. Bet man liekas, ka Latvija katrā cilvēkā atklāj kādu noteiktu pusi, kura katram iekšā sēž. Manā personībā Latvija ir atklājusi ļoti daudz pozitīvā, tāpēc varu justies ļoti brīvs un labs šeit.
Kas tev ir lielākais atklājums par sevi?
Būt apmierinātam ar ļoti vienkāršām, eksistenciālām pamatlietām. Nevajag ļoti daudz luksusa, lai justos labi. Tas, kas Latvijā manī pamodās, ir patikšana būt dabas tuvumā. Būdams pilsētas bērns, nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka tik laimīgs jutīšos, braucot mežā un lasot sēnes vai ogas. To esmu iemīlējis, dzīvojot šeit. Esmu iemīlējis arī alu – lai gan labs skaitās vācu alus, te esmu pagaršojis daudz dažādu šķirņnu vietējā alus. Manā dzimtajā pilsētā alus, protams, ir labākais. 
Cik vāciešu pa šiem gadiem esi atvedis uz Latviju, parādījis Latviju?
Daudz! Te ir zeme, kur ir 500 kilometru pludmale, kur 50 procenti no teritorijas ir dabīgs, neskarts mežs. Tas ir tas, ko cilvēki meklē, – vietas, ko atklāt Eiropā, kur tomēr vēl ir atrodami noslēpumi.
Diemžēl Latvijai Vācijā nav imidža. Lielākais, ko zina, ir Baltijas valstis. Brīžiem sajauc ar Lapzemi. Daži zina, ka tā ir bijusī Padomju Savienība. Bet lielākā daļa nezina vispār neko.
Tas nozīmē, ka Vācijā skolēniem vēsturē nemāca par to, ka Latvija kādreiz ir bijusi Vācijas sastāvā?
Jocīgi esat?! Mēs nezinām. Vācijā Latviju zina tikai caur Eirovīzijas dziesmu konkursu, caur hokeju. Caur Hitleru galīgi ne! Esmu ievadījis sarunas ar dažām vācu kultūras institūcijām šeit. Par to, ka varbūt mēs gribam popularizēt Latviju Vācijā. Tūrismam un biznesam tas ir ļoti svarīgi. 
 

"Te ir zeme, kur ir 500 kilometru pludmale, kur 50 procenti no teritorijas ir dabīgs, neskarts mežs. Tas ir tas, ko cilvēki meklē, – vietas, ko atklāt Eiropā, kur tomēr vēl ir atrodami noslēpumi." (Foto: no privātā arhīva)

Kas tevi piesaista latviešos?
Pielāgošanās spējas. Zinu, ka tas ir vēsturiski arī pamatots, ka latvieši bija spiesti pielāgoties.
Arī jums, vāciešiem.
Tieši tā, lai gan mēs, vācieši, nebijām pēdējie. Bet tas, kas man ļoti patīk, – ka nekas nav nemainīgs, tikai pārmaiņas. Ja kaut ko ir vērts iemācīties gan uz skatuves, gan vispār dzīvē, tā ir improvizēšana. Latvieši to pieprot ļoti meistarīgi, un tas mani ļoti iespaido un iedvesmo. Ja drīkstu šo prasmi iemācīties no pašiem latviešiem, tas mani padara lepnu. Šeit dzīvodams, esmu iemācījies priecāties arī par pārmaiņām, nevis baidīties. Taču gribu uzsvērt, ka mans lēmums būt lielākoties šeit jebkurā gadījumā nav pret Vāciju, bet ir par Latviju. Ja pats te jūtos labi sevī, tad Latvijai vienmēr būs nozīmīga vieta manā sirdī.
 

Latvija tevi arī pabaro. Pateicoties latviešu valodas zināšanām, esi kļuvis par pieprasītu mūziķi, pasākumu vadītāju.
Taisnība, bet es neeju visur, kur mani aicina.
Daudzi Latvijas iedzīvotāji sūdzas, ka te viņiem klājas grūti, ka nevar nopelnīt, bet tu esi atradis veidu, kā šeit realizēties.
Jā, bet tas ir tas jūsu, latviešu, pluss – jūs man esat iemācījuši prasmi pielāgoties. Esat vienoti un ļoti izturīgi. Ja dzīvo sabiedrībā, kur visu laiku spiež nauda, nauda, nauda, tad tu arī neesi apmierināts. Bet es šeit to nejūtu. Lai gan saprotu, ka pastāv latviešiem interese – ja būtu vairāk naudas, mums ietu labāk. Bet Vācijā, kur ir vairāk naudas, tik lielas kopības izjūtas kā latviešiem bieži nav.
Latviešu ēdieni arī tev garšo?
Jā, ir jau arī diezgan tuvi vācu virtuvei. Bet viena lieta, kuras man patiešām trūkst vasarā, ir sparģeļi. Veikalos var atrast, bet ne uz vietas audzētos. Viens vācu zemnieks, kurš jau 20 gadu strādā Latvijā, man teica: „Latvieši to nedara, jo...” Un tā atbilde man likās ļoti interesanta. Lai to darītu, pirms tam vajagot trīs vai četrus gadus zemi sparģeļu audzēšanai sagatavot. Viņš teica, ka latvieši to nedara, jo ir piesardzīgi – kā var zināt, kas būs pēc trim, četriem gadiem? Latvieši dzīvo šodienai! Arī man tā bija viela pārdomām. Sāku piedomāt, kā dzīvot šodienai. Tas, kā atklāju, ikdienu padara daudz priecīgāku, bet tas nenozīmē, ka tu izvairies no bailēm. Tev nav pārliecības, ka tev vienmēr būs viss nepieciešamais, bet, ja jūties labi sabiedrībā, tas ir galvenais.
Esi iepazinis arī citas pilsētas, ne tikai Rīgu?
Šobrīd jau jā. Pirms trim gadiem veselu gadu nodzīvoju Liepājā. Pēc tam aizbraucu mazliet uz laukiem – Talsu rajonā. Pirms gada tur aizvadīju trīs vai pat četrus mēnešus. Palīdzēju draugiem celt māju. Mūrēju, vilku elektrības vadus. Tā man bija riktīgi laba pieredze.
Tur uzķēri, ka tev patīk te baudīt dabas tuvumu?
Zināmā mērā. Latvijas maģija ir tā, ka nav jāizlemj pret lietām vai jāiestājas par. Ja dzīvo Rīgā, vari visu laiku braukt uz laukiem. Man ir telts, un tagad, piemēram, došos uz divām dienām uz Liepāju. Tur uzcelšu telti un kopā ar draugiem padzīvosim pie dabas. Man ļoti patīk, ka Latvijā braucieni nedēļas nogalē uz laukiem atpūsties ir tāda ļoti izplatīta tradīcija. 
Vācijā tāda atpūta nav tik populāra, jo ir lielāki attālumi. Tur arī diezgan daudz kas jau ir izdarīts, bet Latvijā vienmēr ir iespēja atrast neskartas dabas vietas, kur neviena nav. Mani sajūsmina būšana ārpus civilizācijas, iespēja saplūst ar darbu.
Kā to īsteno? Brien pa mežiem?
Jā, eju pārgājienos. Šovasar pieclitrīgā pudelē lasīju avenes un mellenes. Ak, cik daudz bija jālasa! Bet pēc tam aizgāju uz rimčiku, nopirku nelielu burciņu, sabēru mellenes tajā, un izskatījās baigi forši! Burciņa atšķirībā no milzīgās pustukšās pudeles bija pilna ar ogām! Tas mani iedvesmoja jaunai dziesmai – par burciņu. Man radās ideja, ka kārtīgam latvietim vienmēr vajag burciņu līdzi – atver vaļā, saber savas labās sajūtas simboliski iekšā, aizgriez ciet vāciņu un, kad tās atkal vajag, atver un pasmelies...

Foto: no privātā arhīva

Tu domā latviski vai vāciski?
Gan latviski, gan vāciski. Brīžiem arī itāliski. (Smejas.)
Esi pazīstams ar Roberto Meloni?
Esam, protams, tikušies. Ar viņu lielākoties sarunājamies itāliski, dažkārt arī latviski. Viņš jau arī te ieradās ap to laiku, kad es.
Starp citu, kopš 2005. gada, kad te pirmoreiz ierados, Latvijā ir ļoti daudz kas mainījies. Piemēram, „bez e-talona varēja braukt, bet šodien lētāk taksi saukt. Un pie kafenēm vēl nebija Ily, bet Dons vēl bija kopā ar Lily”. Tagad taisu dziesmu par to.
Uz Dziesmu svētkiem biji aizgājis?
Jā, Mežaparka estrādē pusotru stundu nostāvēju rindā pie ieejas. Bet bija tā vērts! Šī bija pirmā reize, kad apmeklēju šos svētkus. Šo notikumu izbaudīju ar lielu apbrīnu. Man ir citas saknes, bet esmu ne tikai iebraucējs, ne tikai ārzemnieks, ne tikai latiņa autors, bet arī cilvēks, kam ir savi iespaidi par lietām, kurām ir sava dvēsele.
 

"Man ir adoptēts suns no Ozolnieku patversmes "Ķepu ķepā". Bija sešus gadus vecs suns, kas dzīvoja pie ķēdes, man kļuva viņa žēl, paņēmu pie sevis uz dzīvokli. Tagad viņš ir laimīgs." (Foto: no privātā arhīva)

Vai tev ir draudzene?
Kādreiz bija, tagad nav. Bet man ir adoptēts suns no Ozolnieku patversmes "Ķepu ķepā". Bija sešus gadus vecs suns, kas dzīvoja pie ķēdes, man kļuva viņa žēl, paņēmu pie sevis uz dzīvokli. Tagad viņš ir laimīgs. Dzīvoklis jau nav slikts sunim. Dzīvnieka labsajūta ir atkarīga nevis no telpu plašuma, bet no tā, cik bieži viņu izved laukā pastaigās, cik daudz uzmanības un mīlestības viņam sniedz. Pieļauju, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji pat nenovērtē, ka šeit ir iespēja tā vienkārši uzņemties rūpes par pamestiem suņiem. Piemēram, Vācijā un Zviedrijā par dzīvnieku paņemšanu un turēšanu ir jāmaksā milzu nauda, kas mērāma simtos eiro, kamēr Latvijā dzīvnieku no patversmes var dabūt par simbolisku ziedojumu. Forši, ka ir iespēja palīdzēt!

"Pieļauju, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji pat nenovērtē, ka šeit ir iespēja tā vienkārši uzņemties rūpes par pamestiem suņiem. Piemēram, Vācijā un Zviedrijā par dzīvnieku paņemšanu un turēšanu ir jāmaksā milzu nauda, kas mērāma simtos eiro." (Foto: no privātā arhīva)

Šo un citus stāstus, notikumus un jaunumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā! 

Citi šobrīd lasa

Dāņu futbolistam, kurš laukumā gandrīz zaudēja dzīvību, ievietots sirds stimulators 3
VIDEO: Madara Kiviča televīzijā pirmo reizi parāda savu jauno draugu
Sirdi plosošs atradums: no Gangas upes izceļ hindu dievībām apkrāsotu kasti ar zīdaini 4
Skatīt visus komentārus

"Игорь, ты ли это?!": усатая актриса оказалась точной копией Николаева 1

Мачеха лишила отца, выкидыш стоил брака: непростая судьба Татьяны Веденеевой