foto: Juris Rozenbergs
“Krastu mača” kapteiņi Vētra un Teterovskis pirms sīvās cīņas atminas, kā gājis iepriekšējos gados
Ints Teterovskis un Varis Vētra.
Slavenības
2018. gada 18. augusts, 06:57

“Krastu mača” kapteiņi Vētra un Teterovskis pirms sīvās cīņas atminas, kā gājis iepriekšējos gados

Uldis Landmanis

Jauns.lv

Rīgas pilsētas svētkos arī šogad pie Kongresu nama notiks diennakti ilgais basketbola turnīrs “Krastu mačs”. Tā laikā laukumā spēkiem mērosies arī aktieru un mūziķu komandas. Žurnāls Kas Jauns uz sarunu aicināja abu komandu kapteiņus – dziedošais aktieris Varis Vētra un diriģents Ints Teterovskis dalījās atmiņās par sīvo dueli, “Krasta mača” nozīmību un abu sportisko pieredzi.

Varis: Atceros, bija tāds Mākslas dienu basketbols – jau tur aizsākās mūsu savstarpējās cīņas.
Ints: Es nesen kārtoju māju un atradu, ka man ir diploms no mūzikas un mākslas skolu spartakiādes. Ar mākslu saistītās skolas savstarpēji sacentās dažādos sporta veidos. Es biju Dārziņa skolā, un tur nu basītis nekad nav bijis spēcīgs.
Varis: Tu kaut kur trenējies?
 

foto: Juris Rozenbergs
"Es ar diviem sporta veidiem nodarbojos. Basketbolu spēlēju un brīžam hokeju. Ar visu ekipējumu," stāsta Varis Vētra.

Ints: Vispār savā mūžā nekur neesmu trenējies.
Varis: Bet tu baigi labi izskaties.
Ints: Man ir sportiski vecāki. Nācās viņiem turēt līdzi. Tā arī iemācījos. Man jau īstenībā visi sporta veidi patīk un padodas.
Varis: Ko tev vislabāk patīk spēlēt?
Ints: Laikam jau to pašu basketbolu. Līdz 9. klasei driblēju ar vienu roku, maucu visiem garām, jo salīdzinoši biju par citiem garāks – kā izaugu, tāds arī biju. Un mani tad lika centra pozīcijā. Tagad ir tā – vasarā pludmales volejbols, ziemā basketbols. Kad gāju vieglatlētikā, man piedāvāja trenēties volejbolā. Jo man ir ļoti laba pedere, bet ar vienu kāju – es nemāku lēkt ar abām. Tāpēc jau es varēju ielikt grozā no augšas.
Varis: Es divreiz mūžā esmu ielicis no augšas. Bet man atspēriens ir abām kājām. Ja tu tā stāsti, tad es atminos, ka mācījos 50. vidusskolā un 6. klasē dabūju diplomu kā labākais sportists. Biju visās izlasēs, kas vien bija, – hokejā, volejbolā, vieglatlētikā.
Ints: Lūk, hokejs gan man nekad nav padevies, es tā arī neiemācījos slidot.
Varis: Basketbols ilgus gadus bija viena no mākslinieku komunikācijas telpām. 
Ints: Aktieru un mūziķu duelis, šķiet, Krastu mačā ir jau kopš pirmā gada.
 

foto: Juris Rozenbergs
"Beidz nu stāstīt, simts punkti, ka jūs slepus trenējaties!" pirms "Krastu mača" pārliecināts Ints Teterovskis.

Varis: Es jau vienreiz prasīju – kāpēc jūs mani vēl aicināt? Man atbildēja – nu, ja jūs atteiksieties, tad jau vairs neaicināsim. Bet tad teica – vispār ieliksim tevi par kapteini. Un tagad man ir juridiska atbildība par komandu. Tu taču arī esi kapteinis? Un tu arī ļoti labi spēlē.
Ints: Nu jau švakāk, es ļoti maz spēlēju ikdienā. Kā tev ir, tu Krastu mačā citas spēles arī skaties?
Varis: Tu jau zini, specifika ir tāda, ka tur vienmēr līst. Ja nelīst, mūsu mačs vienmēr ir pusnaktī, uz laukuma ir kondensāts, segums slapjš. Grūti spēlēt, grūti driblēt. Ir bijis tā, ka mēs smagi zaudējam, tad es paņemu minūtes pārtraukumu un saku – čaļi, ja varat, nedriblējiet, piespēlējiet un mierīgi metiet. Tāpēc grūti skatīties citus mačus. Skatījos vienreiz Saeimas spēli, viņi tur vienkārši veļas pa zemi.
Ints: Viņi jau vienkārši nemāk saspēlēties, katrs rauj bumbu uz savu pusi. Man, piemēram, basītī vispār ne patīk mest pa grozu, jo metienu īpaši neesmu trenējis, ne arī driblēt lāgā māku. Bet man patīk iedot piespēli – varu būt labs saspēles vadītājs. Man patīk iemest bumbu vietā, kur it kā neviena nav, bet, kad bumba tur nokļūst, tur jau ir komandas biedrs. Tā, man liekas, basketbolā ir labākā sajūta, ka tā ir komandas spēle. Ka vari sajust savu partneri. Man lielākais respekts ir nevis pret tādām komandām, kur ir viens vai divi līderi, bet pārējie viņiem palīdz vai netraucē, bet pret tādām, kurās katrs var iemest no jebkuras vietas.
Varis: Baigi labs jau arī ir tas plezīrs, kad visi sanāk kopā. Kādreiz bija tā – visi spēlēja teātri, bet vasarā aktieri sanāca kopā filmēties kādā filmā. Sanākam, un tur ir Elza Radziņa,  Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs, Eduards Pāvuls…
Ints: Jums jau ir citādi: jūs tomēr visi esat vienā laivā, visi – aktieri. Man komandā tomēr ir dažādu žanru, dažādu stilu mūziķi, mēs par vienu Spēlmaņu balvu necīnāmies. Cik saprotu, mūsu cīņā šobrīd rezultāts ir 4:4. Tāds pats kā labajam krastam pret kreiso.
Varis: Jā, mēs bijām izrāvušies, bet jūs noķērāt.
Ints: Mums te vienu gadu tā bija – forša komanda, forši mūziķi, bet – kāds viņiem sakars ar basīti? Dodiet man citu komandu, es zinu taču dažus mūziķus, kas arī labi spēlē. Jūs pērn bijāt baigi spēcīgie. Bet man tagad ir Kaspars Bindemanis atpakaļ, ir arī Daumants Kalniņš, tas arī ļoti labi spēlē.
Varis: Godīgi runājot, mēs jau pirmoreiz satiksimies tikai tur.
Ints: Beidz nu stāstīt, simts punkti, ka jūs slepus trenējaties!
Varis: Es uzspēlēju, bet ar citu komandu. Fiziski formu man vasarā patīk uztrenēt, arī pļaujot zāli. Tagad, kad bija bišķiņ vēsāks, beidzot bija pļaušana, tāda riktīga fiziska aktivitāte, uzņemts īsts spēks.
Ints: Man tā diriģēšana jau ir labs sportiņš. Diriģenti taču no profesijām skaitās visilgāk dzīvojošie. Būtībā es pēc izjutām, pēc emocijām atbildu par visu kori. Esmu katras dziesmas režisors. Tātad viens – nemitīgā enerģijas apmaiņa, otrs – fiziskais, visu laiku esi kājās un visu laiku rokas jākustina. Tā sirds stiprinās. Es pat intereses pēc pirms daudziem gadiem noskrēju maratonu. Vairs gan neskriešu, jo, pa asfaltu bizojot, kaut kas kājā līdz galam dalūza un nācās menisku operēt. 
Nu, lūk, gribēju toreiz puišus sarunāt pludmales volejbolu uzspēlēt, bet neviens nenāca – maratons jāskrien. Labi, tad es arī pieteikšos. Bija kaut kāds limits, un varēja pieteikties tikai uz pilnu maratonu. Tā nu noskrēju. Četrās stundās un 40 minūtēs. Jā, kādu vienu kilometru gan nogāju, jo bija besis. Plika skriešana man šķiet garlaicīga, tāpēc man patīk komandu sporta veidi. Jo mums tomēr darbs 99 procentus ir ar smadzenēm, visu laiku jādomā, sportā es reāli atslēdzos – domāju par konkrētu mirkli, konkrētu saspēli. Bet, ja es vienkārši skrienu maratonu, tad domāju to pašu, par ko arī sēžot varu domāt. Komandu sports ir tā labākā atpūta no darba.
Varis: Es ar diviem sporta veidiem nodarbojos. Basketbolu spēlēju un brīžam hokeju. Ar visu ekipējumu. 
Ints: Tādi mači ir ļoti laba lieta. Mums jau valstī tie komandu sporti ir tā, pa viļņiem. Bet ar šādiem pasākumiem tiek iesaistīts maksimāli daudz cilvēku. Krastu mačā jau pat ir tā, ka jāpacenšas, lai tiktu spēlēt. Nav tā, ka būtu tukši laukumi. Jācīnās, lai vispār tiktu pārstāvēt savu krastu.
 

foto: Juris Rozenbergs
Dziedošais aktieris Varis Vētra un diriģents Ints Teterovskis dalījās atmiņās par sīvo dueli, “Krasta mača” nozīmību un abu sportisko pieredzi.

Varis: Esmu uz Krastu maču braucis arī no Latgales. Divas trīs stundas, lai paspētu.
Ints: Es jau arī parasti no kaut kurienes braucu. Tagad, piemēram, ar kori plānojam vienu pasēdēšanu Murjāņos, nāksies traukties no turienes.
Varis: Un, jā, komandu sportos jau tā labā lieta ir tā čomošanās, kā kādreiz, kad bija uz mačiem jābrauc. Tagad Krastu mačā jau arī tā ir.
Ints: Korī jau ir tas pats, vienkārši tu nekad neesi dziedājis. Un korī ir cits bonuss – tur ir jauktās komandas.