Vīru, kurš 30 gadus viens pats laimīgs dzīvoja uz vientuļas salas, ar varu nogādā civilizētā pansionātā

Masafumi Nagasaki (82) ieradās tropiskajā Sotobanari salā Jaejamas arhipelāgā uz dienvidrietumiem no Okinavas prefektūras. Te viņš dzīvoja, neviena netraucēts, līdz 2012. gadā izskanēja ziņas par kailo vientuļnieku – Nagasaki iztika bez apģērba.

Mājas, kur nomirt

Šī ir viena no retajām neapdzīvotajām Japānas salām, kur arī zvejnieki piestāj reti. Te nav nekā no modernās pasaules, nav pat saldūdens, tāpēc paļauties var tikai uz liet u, bet Nagasaki šo vietu sauca par savām mājām. Pirms četriem gadiem ar Nagasaki piecas dienas pavadīja Alvaro Serezo, kurš nodibinājis "Docastaway" – pasaulē pirmo ceļojumu aģentūru, kas specializējas uz vientuļām salām. “Es negribu doties prom, es aizsargāšu šo salu. Es riskēšu ar savu dzīvību, lai aizsargātu salu. Es nekad neatradīšu tai līdzīgu paradīzi,” toreiz apņēmīgi pauda sirmais robinsons, apliecinot vēlmi nomirt šeit, piemēram, taifūna laikā. “Atrast, kur nomirt, ir svarīgi, un es esmu izlēmis, ka šī ir mana vieta,” 2012. gadā viņš teica ziņu aģentūrai "Reuters".

Bijušais pilsētnieks

Par Nagasaki agrāko dzīvi īstas skaidrības nav, iespējams, viņš bija precējies divu bērnu tēvs, pēc nodarbes fotogrāfs izklaides nozarē, ir arī versija par savu viesu namu Honsju, Japānas galvenajā salā, bet vientuļniekam nepatīk runāt par pagātni.
Nagasaki stāsta, ka viņš strādājis fabrikā Osakā, kad kolēģis izstāstījis par noslēpumainu arhipelāgu, un viņu pārņēmis sapnis par bēgšanu no civilizācijas. Kādā dienā Nagasaki no lidmašīnas ieraudzījis, cik ļoti ir piesārņota jūra, un tas viņu pavisam satrieca. Pilsētnieks pat bez lauku dzīves pieredzes sapakoja somas un devās prom – sākumā domājis, ka tikai uz diviem gadiem, bet viss izvērtās uz teju trīsdesmit.

Apģērbu aiznesa vētra

“Te, uz salas, es nedaru, ko citi cilvēki man liek, es tikai sekoju dabas likumiem. Jūs nevarat valdīt pār dabu, tā ka atliek tikai pakļauties,” teic Nagasaki. Dažus pirmos gadus Nagasaki pavadīja apģērbies, līdz taifūns aiznesa lielu daļu viņa iedzīves. “Staigāšana kailam nepavisam neiekļaujas normālā sabiedrībā, bet uz salas tas šķiet pareizi, tas ir kā uniforma,” 2012. gadā viņš klāstīja "Reuters". Sākotnēji Nagasaki zvejoja, medīja, ēda pat teltī ielīdušās un nosistās čūskas, tomēr ar laiku sajuta empātiju pret dzīvniekiem un atteicās uzturā no gaļas un zivīm. Redzējis, kā uz jūru pēc izšķilšanās steidz mazie bruņrupuči, Nagasaki pārstāja ēst to olas.

Ne gluži saviem spēkiem

Tiesa gan, bez palīdzības no ārpasaules vegāna dzīvesveids te nav iespējams. Augsne nav auglīga, un mēģinājumi audzēt dārzeņus izgāzās. Nagasaki vecākā māsa katru mēnesi viņam sūtīja ap 70 eiro vērtu naudas summu. Reizi mēnesī vientuļnieks tomēr apģērbās, sēdās laivā un devās uz tuvāko ciemu iepirkties. Lielākoties viņa maltīti veidoja rīss.

Neraugoties uz tropu paradīzes brīvību, Nagasaki ievēroja stingru dienas režīmu – laiku no pusseptiņiem vakarā līdz pusdeviņiem no rīta viņš pārlaida teltī, pasargāts no moskītiem, tad fiziski vingrinājumi, pēc tam krasta sakopšana ar grābekli un vēl palikušajiem cimdiem. “Es nekad neesmu redzējis tik tīru pludmali, pat ne vairumā salu luksusa kūrortu,” atzīst Serezo.

Iesprostots pansionātā

Idille beidzās šā gada aprīlī... Kāds bija ieraudzījis veco vientuļnieku, izlēmis, ka viņš ir par vārgu, lai dzīvotu šādi, un piezvanījis policijai. Tik daudz spēka, lai pretotos apņēmīgiem glābējiem, Nagasaki t iešām nebija.Tagad viņš ir nomitināts pansionātā 60 kilometrus attālajā Igišaki salā. “Viņa veselība ir kārtībā, viņš laikam bija saķēris gripu, bet viņi neļauj viņam atgriezties,” saka Serezo. Laimīgs Nagasaki noteikti nav.