Edgara Liepiņa dēls ar sievu kāpj kalnos
Leģendārā aktiera Edgara Liepiņa dēls, alpīnisma instruktors Kristaps Liepiņš ar sievu Kristīni kopā ir gan darbā, gan atpūtā, jo viņus vieno kalnos kāpšana.
Kristīnei ir jākārto bakalaura grādu audiologopēdijā, taču, kā pati smej, “sirds un laulības līgums teica – kalni šobrīd ir svarīgāki”. Kristaps, pirms kļuva par alpīnisma instruktoru, mācījies kinorežiju, bijis TV videooperators un raidījumu režisors dažādās televīzijās, 13 gadus nostrādājis Latvijas Bankas Aizsardzības pārvaldē. Taču nekas nav spējis viņu uzrunāt vairāk par kalniem un, tajos kāpjot, gūto gandarījumu.
Sievasmātei nešķita nopietni
“Daudzu acīs mana pašreizējā nodarbošanās šķiet tikai brīnišķīga izklaide, skraidot apkārt pa pasauli. Arī sievasmāte, kad bijām nesen iepazinušies, Kristīnei jautāja: “Kad viņš beidzot sāks strādāt nopietnu darbu?”” pasmaida Liepiņš, kura darbs patiesībā ir psiholoģiski un fiziski grūts, te ir daudz riska, milzīga atbildība, rūpīga plānošana.
Kristapam ir vairāk nekā 30 gadu garumā gūta pieredze un apjomīgas zināšanas, lai varētu vest kalnos grupas ar dažādu sagatavotības līmeni: “Ar kāpšanu klintīs aizraujos kopš 12 gadu vecuma. Treniņi piecas reizes nedēļā, katru vasaru jaunībā – nopietni kalnu pārgājieni. Piedalījos kāpšanas sacensībās Latvijā, Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā un citviet bijušajā Padomju Savienībā. Tas viss radināja pie patstāvības, pašdisciplīnas, mērķtiecības.” Apliecinājumu savām prasmēm Liepiņš guvis arī slavenajā Šamonī gidu skolā Francijā, Monblāna pakājē.
Seko savai mīlestībai
Kristīne, ar kuru Kristaps ir kopā sešus gadus, ir lielisks piemērs tam, ka dažu gadu laikā, mērķtiecīgi strādājot, var kļūt par labu alpīnistu. Abi iepazinās pirms septiņiem gadiem kāpšanas kursos.
“Ja esi iemīlējies un gribi būt kopā ar otru cilvēku, bet viņš skrien lielā ātrumā pa kalna taku uz priekšu, saproti, ka tev arī jāspēj turēt viņam līdzi. Sāku nopietni strādāt ar sevi, un kopā ar pirmajiem rezultātiem radās arī prieks un gandarījums par paveikto,” atceras Kristīne.
Atvaļinājumā kāpj kalnos
Liepiņi ir apmeklējuši abas Amerikas, Āziju, Āfriku, apceļojuši Eiropu, nav vēl būts tikai Antarktīdā un Austrālijā. “Mūsu mērķis nav apceļot visus kontinentus un uzkāpt to augstākajās virsotnēs “pa normālo ceļu”. Bieži vien otrās, trešās vai pat ceturtās augstākās virsotnes ir krietni izaicinošākas un skaistākas. Nodarbojoties ar alpīnismu, saproti, ka nevienu citu, izņemot sevi, pārsteigt nav nepieciešams,” secina Kristaps.
Pērn Baltajos Kordiljeros (Peru, Dienvidamerika) viņi uzkāpa Alpa Maijo virsotnē, ko uzskata par vienu no skaistākajām pasaulē. Vairākkārt kāpts arī Materhornā – šī Alpu virsotne Šveicē ar savu skaistumu pievilina alpīnistus no visas pasaules.
Liepiņi droši var apgalvot, ka Latvijā nav citu alpīnistu, kuri būtu izgājuši tik daudz sarežģītu un daudzveidīgu maršrutu, starp kuriem ir gan virsotnes tuvu septiņu kilometru augstumam, gan kilometru augstas klinšu sienas.
Viena no darba virsotnēm ir Monblāns, kur Kristaps uzkāpis 11 reižu un Kristīne – piecas. “Ko dara alpīnisma instruktori, kad nav jāstrādā? Protams, brauc uz kalniem! Kāpj krietni sarežģītākos un izaicinošākos maršrutos nekā tajos, kuros mēdz kāpt strādājot. Bieži vien smejoties sakām: nedod dievs jums tā strādāt, kā mēs atpūšamies!” saka Kristaps.
Nakšņo uz klinšu sienas
Savās ekspedīcijās viņi nekad neizmanto vietējos mantu nesējus, paši bieži vien nes 20–30 kilogramu smagās somas, paši taisa starpnometnes, ceļ teltis, gatavo ēst.
Liepiņi ir kāpuši kalnos gan 20 grādu salā, gan 35 grādu karstumā, nakšņojuši guļammaisā zem klajas debess, teltī uz ledāja, sniega alā. Arī neliels plauktiņš uz klinšu sienas galda platumā, kur vienā pusē ir puskilometru augsta siena uz augšu un otrā pusē – tikpat uz leju, mēdz būt lieliska vieta pārnakšņošanai.
“Apgulies, paliec virves zem muguras, mugursomu zem kājām, ielien guļammaisā un mēģini pārlaist nakti. Par gulēšanu to grūti nosaukt, bet citreiz slodze bijusi tik liela un kāpiens grūts, ka aizmiedz uzreiz,” stāsta Kristaps. Galvenais, lai izvēlētā vieta ir droša.
“Visu laiku rūpīgi jādomā par to, lai mēs paliktu dzīvi. Izklausās nedaudz pārspīlēti, bet tā tas ir. Daudzi prasa, kāpēc mēs to darām. Kāpēc riskējam? Bet tā ir gan mūsu aizraušanās, gan darbs, gan vājība. Viss kopā! Daru to visu, lai piepildītu dzīvi ar kvalitatīvu saturu, kas ir dzīvošanas vērts,” atzīst Liepiņš.
