Par suņiem un cilvēkiem. Recenzija par filmu "Suņu sala"

Elīna Marta Martinsone

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

Arī šonedēļ kinoteātros ir iespēja noskatīties jaunāko Vesa Andersona meistarstiķi, un to nedrīkst laist garām.

Vess Andersons ir pazīstams ar savu specifisko, ekscentrisko un asprātīgo retro stilistiku. Jau iemēģinājis savu roku stop-motion animācijas žanrā ar filmu «Lieliskais Lapsas kungs», režisors atgriežas ar distopisku pasaku par Suņu salu.

Darbība norisinās ne pārāk tālā nākotnē, kādā izdomātā Japānas pilsētā Megasaki. Stāsts par korumpētu un varaskāru pilsētas mēru, kurš izmanto melus, lai panāktu savu, ir eleganta alegorija par mūsdienu nokaitēto un nesaprotamo politisko klimatu.

Mērs Kobajaši izdomājis mītu par kādu jokainu, ekskluzīvi suņiem piemītošu slimību («suņu gripu»). Un nolēmis šo izmantot par iemeslu, lai visus suņus izsūtītu trimdā uz atkritumu salu.

Kā jau izslavēts kino zinātājs un atsauču meistars, Andersons šajā, it kā bērnišķīgajā žanrā ir ieviesis elegantas atsauces uz japāņu kinoklasiku – Akiras Kurosavas filmām.

Stāsts patiesi uzņem apmērus, kad salā nonāk divpadsmit gadu vecais mēra radinieks Atari. Viņš nozadzis divplāni, lai slepus no Suņu salas atgūtu savu mīluli Spotu. Taču atkritumos dzīvojošie un nu jau patiesi slimībām mocītie suņi sākotnēji nemaz Atari nepieņem ar atplestām ķepām.

Kā jau ierasts Andersonam, filmas lieliskākais bonuss ir izstrādātās un stilīgās mizanscēnas, asprātīgie tipāži, kas būs atpazīstami katram un, protams, specifiska, bet ļoti sirsnīga humora izjūta. Protams, šis stāsts par suņiem patiesībā ir stāsts par mums, un, iespējams, liks aizdomāties par to, cik ātri ar melu palīdzību var iedibināt totalitāru režīmu. Un to pat var nemaz nepamanīt.

Dažādie mīluļi

Suņu salā dzīvo visdažādākie četrkājainie draugi – līderis Rekss, kuru valdzina nostalģija pēc senajiem laikiem, bijušais «reklāmas suns» Kings, kā arī Šefs, kurš trimdas nolemtībā padevies saviem dzīvnieciskākajiem instinktiem, vaicājot sev eksistenciālus jautājumus par «suņa būtību». Un visus ierunājuši fantastiski aktieri.

Caur šiem dažādajiem dzīvniekiem patiesībā ieraugām reālistisku alegoriju par to, kā mēs rīkotos šādā piespiedu izsūtījumā. Jo šādos apstākļos jau nav svarīgi, kas biji pirms tam, – tu nevari paredzēt, kāds tu būsi tajā baisajā situācijā.

Piņķeru piņķeri

Viens no iemesliem, kāpēc šī noteikti ir (arī) filma pieaugušajiem, ir daudzslāņaini savītais sižets. Tur ir gan detektīvs, gan teju mitoloģisks stāsts, gan trāpīga komēdija. Paralēli notikumiem uz Suņu salas redzam arī, kā Kobajaši ļaunie plāni palēnām tiek atklāti un kā tirāns sper arvien izmisīgākus soļus.

Lēkājot gan laikā, gan darbības vietās, Andersons savij šo stāstu, dodot skatītājiem pa vienai vien niansei un stāsta pavērsienam. Katrs no varoņiem ir izstrādāts un tik dziļi cilvēcisks, ka izrādās, ir iespējams identificēties arī ar suni!

Stils pāri visam

Var jau teikt, ka visas Vesa Andersona filmas ir ļoti līdzīgas, bet ko tur padarīsi, ja reiz tāds ir režisora specifiskais rokraksts. Šīs filmas var patikt un nepatikt, taču nevar noliegt, ka neviens tās netaisa tā, kā Andersons.

Fantastiska Aleksandra Desplā mūzika, retro stilistika un ekscentriskie varoņi šoreiz aiziet tālāk, – tas nav tikai smuks, interesants pastāstiņš. Tā ir smalka satīra, kas atspoguļo mūsu sabiedrību un aicina palikt modriem. Ja reiz izsūtīt var pat sargsuņus, tad mums vajadzētu būt pavisam uzmanīgiem.