Bless un Skanis novēl "ideālajai" Žurkai turēt kanti
Uz Nacionālā teātra skatuves atkal atgriezusies tradicionālā Žurka, šoreiz ar izrādi – koncertu "Ideālā žurka". Šogad darbība norisinās Roņu salā ar aicinājumu “būvēt jaunu valsti no pašiem pamatiem”.
Aktieri jau vairs pat neatceras, cik vecs ir šis katru gadu no jauna veidotais uzvedums, bet daudzu teātrmīļu atmiņā vēl ir vecā Žurka ar Svetlanu Bless un Jāni Skani, kas nodzīvoja 13 radošus gadus. Skanis bija Circenis Čirča, Bless – Žurka Kornēlija. Asprātīgos dialogus rakstīja režisors Edmunds Freibergs un abi aktieri. Bless smejoties atceras, ka dažkārt radošā procesa gaitā esot pat sakāvušies.
Atceras gan slimnīcā, gan veikalos
“Teātra kritiķis Gunārs Treimanis sevi sauca par Teātra Žurku un lamāja mani, ka es esmu nozagusi viņa vārdu,” tagad ar smaidu atceras Bless. “Šodien Žurkas un Čirčas pietrūkst gan man, gan Jankam, gan Freibim (Edmunds Freibergs). Mēģinājumi bija vienkārši ģeniāli – ja varētu uzfilmēt, tas būtu skaisti. Laikam tekstu tapšanā tas Augstākais mums vienkārši stāvēja klāt, un mēs to izdarījām. Labi vai slikti – to lai vērtē skatītājs.”
Un vērtējums bijis labs. “Es nesen gulēju slimnīcā Rīgā – eju ar saviem loriņiem uz gultu, skatos, sieviete sēž un smaida, smejas un klana galvu. Sapratu – Žurku pazina. Veikaliņos mani pazīst. Cilvēkiem cepuri nost, un mums pašiem cepuri nost,” smejas aktrise.
Divi tautas mīlēti klauni
Arī Jānis Skanis atzīst: “Čirča – tas nozīmēja milzīgu tautas mīlestību, man pašam personīgi – reņģēdāja jeb mazā cilvēka problēmas un izdzīvošanu. Lai Sveta nebūtu viena, viņa piepulcināja mani – baltais un sarkanais klauns. Tie bija skaisti laiki, vienīgi tas man kā aktierim mazliet traucēja visās citās lomās, jo visur saskatīja tikai Čirču.”
Tandēms ar Bless bijusi liela mīlestība un milzīga plēšanās reizē, jo pēc rakstura abi esot ļoti dažādi. Kaislības mutuļojušas visu laiku – tu man nepateici to, tu neizdarīji to, bet tas vienmēr palicis publikas acīm neredzams. Tā bijusi divu aktieru ļoti sirsnīga saderība.
Uz pusmēnestiņa parakstiņu!
Svetlanas labā atmiņā ir braucieni pie skatītājiem visā Latvijā: “Līdz smieklīgumam aizgāja, kad vajadzēja autogrāfus dalīt. Viens noģērba garās bikses un teica: te uz šitā pusmēnestiņa man, lūdzu, parakstiņu! Ļauni nebija, bet viss bija forši.”
Skanis spriež, ka laikam Latvijā nav vietas, kur vecā Žurka nav viesojusies: “Mēs esam arī pensionāriem bezmaksas koncertus snieguši, un cilvēki, lai pateiktos, nesa medus burciņas un kartupeļu maisus – ko kurš mājās varēja atrast un atlicināt. Tas bija ļoti aizkustinoši.”
Smieties, bet neizņirgt
Jaunās Žurkas uzvedumu režisē trīs aktieri – Kaspars Žvīgulis, Jānis Vimba un Arturs Krūzkops. “Tie ir cilvēki, kuru inteliģenci novērtēju, jo man liekas, ka humors nedrīkst būt aizvainojošs. Tā nav ironija vai satīra, tas tomēr vairāk velk uz labdabīgiem smiekliem, jo izņirgt nav labākais veids. Kā mācīja Jaunušans, drīkst smieties un vajag smieties par cilvēka trūkumiem un vājībām, bet nevis par pašu cilvēku,” Skolotāja mācīto atstāsta Skanis. Iestudējuma dramaturģes ir Anete Konste un Rasa Bugavičute-Pēce, iesaistīti teju visi Nacionālā teātra aktieri. Izrādes otrā daļa ir ideālais simtgades koncerts – latviešu dziesmas no klasikas līdz rokam. Visus mūzikas instrumentus, gan bungas, gan mandolīnu, ģitāras, trombonu, flautu, vijoles, saksofonu un citus, spēlē paši aktieri.
Negrib spēlēt dakteru uzraudzībā
Skanis atklāti spriež: “Es tagad domāju, ka man šodien nepietrūkst Čirčas. Kādreiz biju diezgan labs sportists – tas ir pagājis, un to ar vieglu smaidu var atcerēties tagad.”
Aktieris gan neslēpj: “Gribētos gan vēl reizi ar Sveķiku piedalīties Žurkā, vecos kaulus druscītiņ pakustināt, pārbaudīt, vai vēl kaut ko vecā gvarde spēj vai nespēj.”
Tomēr Bless atzīst: “Gribētos Žurku vēlreiz nospēlēt, bet tas nav iespējams veselības dēļ.” Nevarot taču turēt veselu kolektīvu dakteru ielenkumā. Jaunajiem stafetes pārņēmējiem viņa novēl: “Kamēr mēs spēlējām, neviens no izrādes neizgāja. Lai nekad tā nenotiek un kolēģi uztaisa foršu Žurku!”
