Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
“Tā bija normāla diena...” Elīnas Maliginas pirmā lielā intervija pēc vīra nāves
Juris Rozenbergs

“Tā bija normāla diena...” Elīnas Maliginas pirmā lielā intervija pēc vīra nāves

Slavenības
2018. gada 5. martā 13:05 2018. gada 5. martā 13:05
  Edgars Orlovs | Kasjauns.lv
Kopš pagājušā gada 9. decembra, kad pēkšņi nomira viens no Latvijas bagātākajiem cilvēkiem – “Olainfarm” lielākais līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Valērijs Maligins –, viņa sieva Elīna dzīvo noslēgti un sēras mēģina izsāpēt savējo vidū.

„Šī būs pirmā reize pēc Valērija aiziešanas, kad es mēģinu pārvarēt skumjas un uzdrošinos sniegt interviju klātienē. Tiksimies neitrālā vietā, paturu iespēju neatbildēt, ja uzskatīšu jautājumu par nelietderīgu, un nevēlos atkārtoties par lietām, par kurām jau esmu kādos komentāros izteikusies,” saka Elīna Maligina, piekrītot intervijai žurnālam “Kas Jauns”. Mēs tiekamies Elīnas izvēlētā Vecrīgas centra restorānā, kā nosaukumu un atrašanās vietu viņa pasaka aptuveni pusstundu pirms pašas tikšanās. Sarunas laikā noskaidrosies, ka iemesls šādai izvēlei ir gana elementārs – sestdienā te ir ļoti maz cilvēku. Mūs neviens netraucē, apkārt nav murdoņas pie blakus galdiņiem, jo restorāna blakus zālē ir tikai trīs pusdienu baudītāji. Fonā skan pieklusināta mūzika. Elīna restorānā ir pirms noteiktā laika, sēž pie stūra galdiņa, mugurā viņai nav melns tērps, kādā viņa staigājusi kopš liktenīgā pērnā 9. decembra. Viņa dzer ingvera tēju, jo laiks ir nemīlīgi vēss un pagalam negribas saķert klepu vai iesnas.

Saistītās ziņas

Elīna Maligina tiesā apstrīd testamentu, kurā vīrs viņai neko nav atstājis 119
Elīnai Maliginai 30. jubilejā dāvinātais džips ziemas laikā stāv pie mājas un “pūst”
Miljonu mantiniece Elīna Maligina nakšņo pie paziņām

„Smagi; skumji; nezinu; nesaprotu, kāpēc; kā būs, tā būs” – tie ir vārdi, kurus Elīna lieto visbiežāk. Ik pa laikam viņas acīs parādās miklums, aizlūst balss... Viņa mēģina šad tad pasmaidīt. Tas īsti nepadodas, lai arī gados jaunās, bet nu jau tik daudz piedzīvojušās sievietes pamatprofesija ir aktrise. Šoreiz stāsts nav no tiem priecīgajiem, ar kuriem vēl pirms mēnešiem trim, četriem, pieciem bija teju vai pilna Elīnas azote. Tas ir stāsts, kā vienā mirklī kājām gaisā sagriezās viss... Pārticīgo, jautro, no skata sirsnīgo dzīvi nomainīja lietas, ar kurām nu viņai jāsaskaras, – mantkārība, negausība, ignorance un dažbrīd pat naids.

Foto: Juris Rozenbergs

Nekur līdz šim tā īsti nav ticis atklāts tavs un Valērija Maligina iepazīšanās stāsts. Kāds tas ir?
Dažas epizodes no šā stāsta ir gan bijušas aprakstītas. Pilnībā viss tāpat nekad netiks pateikts, un vai to vajag? Bet sākums bija manas izstādes “Pirmses” atklāšana, uz kuru Valērijs ieradās. Pirms tam bijām pazīstami, bet kā pāris – vēl ne. Izstādes atklāšanas diena mums bija tā, pēc kuras attiecības sāka savu dabisko ceļu.
Mūs kopā saveda māksla. Lai arī kā tas skanētu, iepazināmies un viens par otru uzzinājām saistībā ar manu mākslu – viņš iegādājās pāris manu darbu. Bija sarunas... Tēja, kafija... Kā jau pieņemts droši vien daudziem.

Tos dažus gadus, kurus pavadījāt kopā, bijāt viens trakulīgs pāris...
Nenoliedzami, arī pirms iepazīšanās mūsu dzīve bija traka.

Valērijam droši vien līdz tevis satikšanai – nē!
To es tik droši neteiktu. Cik man ir zināms, bija pietiekami traka... Varbūt publiski tā nebija tāda. Līdz ar manis satikšanu izpausmes kļuva publiskākas. Tā nu tas bija gan.

Jūsu attiecības piedzīvoja posmus, kad bijāt kopā, kad pašķīrāties...
Jā, protams! Kurās attiecībās tā nav? Tā ir visiem, varbūt izņemot dažus izredzētos.

Tev ir meita, Valērijam – trīs meitas. Kamēr Valērijs bija dzīvs, radās iespaids, ka visi ļoti labi satiekat. 
Jā, mēs bijām kopā, pulcējāmies kopā, sarakstījāmies, komunicējām, draudzējāmies, kopā braucām ceļojumos, svinējām, pārdzīvojām.

Tagad notiekošais no malas izskatās baisi. Kas notika, kad Valērijs aizgāja, kas mainījās tik pēkšņi?
Diemžēl tas ir jautājums, uz kuru man nav īstas atbildes. Tā man ir ļoti sāpīga lieta... (acīs sariešas asaras un balss aizlūst). Es nesaprotu... Es neko negribu teikt par Valērija vecāko meitu rīcību, nevēlos jelkādā mērā viņas nosodīt, bet uzskatu to par kaut ko ļoti īpatnēju un pret mani vērstu. Viss nomainījās tajā minūtē, kad viņu tēvs un mans vīrs aizgāja no šīs pasaules. Lai viņam vieglas smiltis!
Kas tam kļuva par iemeslu, kāpēc tāda reakcija, kāpēc tādi nesmukumi – man šobrīd tam nav nekāda skaidrojuma. Joprojām! Es, protams, varu iztēloties, bet man negribas ticēt, ka tas ir tikai un vienīgi naudas dēļ.

Viena no pēdējām kopīgajām Elīnas un Valērija Maliginu bildēm - dienu pirms Valērija nāves, apmeklējot Tirdzniecības un rūpniecības kameras Gada balli. (Foto: Mārtiņš Ziders)

Tas droši vien ir smagi, bet atminies, kāda bija tava un Valērija pēdējā diena?
Tajā dienā mums bija SIA “Silvanols”, kurā biju valdes priekšsēdētāja, Ziemassvētku pasākums. Kas tur notika? Nekas tur nenotika. Normāla diena. Ar meitām strīdu nebija, arī tikšanās nebija. Pēc pasākuma ar Valēriju devāmies mājās, skatījāmies seriālu “Outlander”. Un cilvēks aizmiga, miegā aizgāja... Tika izsaukta ātrā palīdzība, bet notika, kas notika.

Tu izsauci?
Jā, es. Redzot, ka nav labi, ka nav kaut kas kārtībā – ka cilvēks ir aizmidzis, ir zilas lūpas. Man momentā sākās panika, atbrauca ārsti...

Tad vēlāk – meitas.
Tu man uzplēs brūces, kas vēl nav sākušas dzīt... Lai viņas pašas stāsta, ko tur darīja, kad atbrauca. Esmu to stāstījusi policijai, un tagad intervijā negribu atkal sajusties kā policijā.

Tu runā par to, kas rakstīts presē, – ka viņas tevi izlika no mājām?
Jā, tā bija, ka mani izlika no mājām – bez mantām, dokumentiem. Māja it kā tika aizzīmogota, to apsargāja “Olainfarm” apsardze, un man tika liegts īpašumam tuvoties tuvāk par diviem metriem.

Īpašumā ir divi nami: viens jauns, otrs – senāks. Uz senākā nama ir māksliniecisks veidojums ar burtiem „V”, „E” un „H”. Kas tas ir? Ģerbonis?
Valērijs nomira jaunajā mājā. Bet tā otra skaitījās mūsu ģimenes māja, un burti nozīmē: Valērijs, Elīna, Hanna – mana meita. Tā bija Valērija griba, es bez viņa uz īpašuma šādu “cedeli” nevarētu uzlikt. Mums abiem ar šādu zīmi bija arī gredzeni, ko likt uz mazā pirksta. Ar šādu zīmi arī katram no mums tika izveidotas dārgmetāla monētas. Es nezinu, kur tagad ir šīs monētas, man telefonā ir palicis tikai foto.

Kur tagad dzīvo, un kā paiet tavas dienas?
Māju man īsti nav. Dzīvoju pie draugiem, radiem, nakšņoju pie paziņām. Esmu uz koferiem, ja tā var izteikties. Tāda man ir tā dzīve. Un pagaidām neredzu risinājumu, ka varētu tuvākajā laikā kas mainīties. Tāpēc advokāti strādā, lai varētu kaut ko noskaidrot, es varētu sakārtot dzīvi. Tagad ir gaidīšanas process.
Es gribēju un vēl gribu to visu sakārtot mierīgā ceļā (balss aizlūst) atrisināt, bet saskaros ar to, ka tas nav iespējams... Vai neizdodas. Nezinu, kur pašlaik ir mana vaina, bet ir tā, kā ir. Ir ļoti žēl, ka tā ir. Mana nostāja nekad nav bijusi negatīva vai nicinoša ne pret vienu no Valērija ģimenes. Es šos vairāk nekā divus mēnešus cerēju uz šo cilvēku sapratni, kaut kādu līdzjūtību. Diemžēl tas nav ne noticis, ne izdevies.
Un runa nav par māju, par mantām, bet par viņu tēva pēdējo gribu, kas man netika pajautāta. Ne par bērēm... Ne par ko. No manis tika slēpta pat bēru norises vieta, nemaz nerunājot, ka man kā atraitnei tās vajadzēja organizēt. Nezināju neko, it kā būtu kaut ko izdarījusi (acīs asaras). Es to nosauktu par diezgan cūcisku rīcību. Bet es varu tikai tā emocionāli nosaukt, jo man tas sāp. Tāpēc šo laiku klusēju, jo man tas emocionāli ir ļoti sāpīgi. Cerēju, ka meitas ļoti pārdzīvo, tamdēļ tā rīkojas. Bet tas, ar ko saskaros tagad, kā viņas izteikušās presē, kā viņas uzvedas... Viss liecina... Es nezinu, kādu teoriju viņas ir izdomājušas. Tas mani arī neinteresē.

Foto: Juris Rozenbergs

Tev jau arī droši vien šobrīd ir kāda teorija, rīcības plāns?
Nav. Un es ar to nenodarbojos. Lai nodarbojas juristi. Kā būs, tā būs. Es nepretendēju ne uz ko vairāk kā varu pretendēt. Man pat dažkārt rodas domas – varbūt man no visa atteikties, lai atkal visi būtu draudzīgi... Es tiešām īsti nesaprotu, kas vispār notiek. Kam tas ir vajadzīgs, kāpēc tas notiek, kāpēc attieksme pret mani ir naidīga? Tas viss ir tik nepatīkami, sāpīgi.
Bet tu prasīji, kā paiet dienas. Katra ir citāda. Kaut ko mēģinu radīt radoši, pierakstīt, uzzīmēt... Tiekos ar saviem juridiskajiem pārstāvjiem, runājam, ko darīt tiesvedības sakarā. Jā, uzrakstīju iesniegumu policijā. Komunicēju ar mammu, meitu... Grūts periods, esmu kā no sliedēm izsista.

Notiekošais tevi iekšēji vai ārēji stiprina?
Mani šobrīd stiprina tikai tas, ka es saprotu, ka man, paldies Dievam, ir ģimene – sava ģimene, pie kuras varu vērsties, kas sapratīs, neliegs palīdzīgu roku. Mamma, brālis, meita... savējie. Notikušais ir ieviesis lielas korekcijas manos draugos un paziņās. Tie, kas it kā bija Valērija un mani kopējie tā sauktie superdraugi un paziņas, cilvēki, kas saistīti ar rūpnīcu, izliekas mani nepazīstam, līdzjūtību man viņi neizteica. Diemžēl. Vēl vairāk – man jāizjūt pat man nezināmu cilvēku savāda attieksme, kad viņi rāda uz mani ar pirkstu. It kā es būtu ko noziegusies. Reāli smagi un nepatīkami, tāpēc es vispār vairos no publiskām vietām, reti eju uz ielas.

Saistībā ar mantojumu, tevi izbrīnīja, ka tavs vārds tur neparādījās?
Zini, kā ir? Par mantojumu parasti nerunā, tā esmu mācīta. Un es arī netiku runājusi. Mani vairāk izbrīnīja, ka savulaik, kad bijām jau precēti, Valērijs pateica, ka viņš ir mainījis testamentu. Es pieņēmu, kā cilvēks ir vēlējies, tā darījis. Kas to zina, kas vēl var parādīties, var neparādīties? Es neko negaidu un ne uz ko neceru. Man nav mantkārīgas tieksmes tur kaut ko domāt vai nedomāt. Es absolūti cienu viņa pēdējo gribu, kas izteikta nepilnu gadu pirms mūsu laulībām, un man nav nekādu iebildumu pret to.

Ir dzirdēts, ka Valērijam Maliginam bija arī īpašumi ārzemēs, par kuriem varētu būt sastādīts cits testaments. Piemēram, māja Taizemē.
Par to es nerunāšu.

Varbūt pēc pusgada dosies uz Taizemi un tur dzīvosi?
Diez vai.

Tāpēc, ka gribi palikt Latvijā?
Noteikti, nē. Ir doma doties prom, kad šīs lietas Latvijā atrisināsies. Doma ir, bet, kā būs, nezinu.

Kas ir pozitīvais un negatīvais, kas ar tevi pēdējos pāris mēnešos pēc Valērija nāves ir noticis?
Pozitīvais ir tas, ka man ir tomēr vēl draugi, ģimene, kas mani maksimāli mēģina izvilkt uz kādām aktivitātēm, piespiež pakustēties, paskatīties uz pasauli, ne tikai sēdēt četrās sienās. Tieši gadu pirms Valērija aiziešanas atvadījos no tēva. Viņi apglabāti vienā kapsētā. Ir tā, kā ir – savus tuvākos vīriešus zaudēt. Ģimenē ir brālis, vēl krustdēls, bet citādi mēs esam tāds sieviešu bataljons.
Par negatīvo – viss ir pārvarams, visu var saprast, bet Valērija vecāko meitu attieksme... Piedod, es neatkārtošos.

Uz vīra kapavietu ej?
Jā, eju. Bet ne svētkos un piemiņas dienās, kad tur ir cilvēki (balss aizlūst). Man sanāk viens gājiens – pie tēva un pie vīra.

Foto: Juris Rozenbergs

Vai esi gatava atbildēt uz jautājumu, kad tu varētu atgriezties dzīvē, kas bija pirms pagājušā gada 9. decembra vai laikā, kad spēlēji uz skatuves. Vai tas ir maz iespējams?
Dzīve jau visu laiku iet uz priekšu. Bet man nav laika tagad par to domāt, es neesmu arī noskaņota uz to. Pieņemu, kā ir. Vai kādreiz atgriezīšos teātrī? Nezinu. Es varu pateikt, ka, iespējams, filmēšos latviešu pilnmetrāžas kinolentē. Tas nav mans projekts, tāpēc neteikšu ne režisoru, ne nosaukumu, bet ceru, ka varēšu pārslēgties uz aktrises darbu un pilnvērtīgi strādāt. Manas pašizpausmes – rakstīšana, gleznošana... Kaut kas notiek, bet lēni.

Un ko tu raksti?
Memuārus. Tur ir, ko rakstīt...
 

Citi šobrīd lasa

180 eiro dēļ vīrietis spiests nervozēt vairākas nedēļas 4
VIDEO: britu policija aiztur vienu no valstī bīstamākajiem pedofiliem. Apsūdzību nolasīšana prasa pusstundu
Kuri ir populārākie lidojumu maršruti tagad, pandēmijas laikā? TOP10

СМИ: У Путина есть третья дочь: "Она феноменально похожа на него"

"Всегда мечтала свалить из дома": Агата Муцениеце вспомнила о жизни в Риге