"Tas tev nav ar p***i bumbieri dauzīt!" Intervija ar Hariju no "Kriminālās ekselences fonda"

Patiesībā šo frāzi saka Andra Daugaviņa attēlotais varonis Harijs Kuharjonoks. Un patiesībā Daugaviņš nemaz nav aktieris. Viņš ir jurists, Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes loceklis, Latvijas čempions autosportā. Profesionāli aktieri nav arī pārējie šajā filmā redzamo varoņu atveidotāji, turklāt viņi par savu darbu nesaņēma ne grasi, jo filmas budžets bija niecīgs un savākts ar ziedojumiem. Taču “Kriminālās ekselences fonds” kļuvis jau par kases grāvēju – nedēļas laikā kopš tās pirmizrādes filmu redzējuši vairāk nekā 10 000 skatītāju.

Kārtējais piedzīvojums

Kā Andris Daugaviņš nonāca līdz šai filmai? Nejauši! Tā būtu atbildes īsā versija. Taču Andris izstāsta sīkāk.
„Esmu vecā kaluma cilvēks, kam nepatīk sociālie tīkli. Taču vienreiz kādā kodienā mans draugs izveidoja man profilu sociālajā tīklā "Facebook". Es gan neesmu aktīvs tā lietotājs, tikai retu reizi ieliku fotogalerijas no saviem autoceļojumiem. Un tad kādu rītu, darbā izskatot e-pasta vēstules, atradu arī visai nesaprotamu vēstulīti: „Labdien, mēs apskatījām jūsu profilu feisbukā. Vai jūs negribētu atnākt uz interviju par kino?”

Ja šī tikšanās nenotiktu blakus kvartālā, ja uz to būtu jābrauc ar auto, es, visticamāk, tā arī neaizdotos. Taču šoreiz intereses pēc aizgāju. Uzdeva man pāris jautājumu, godīgi atbildēju, neko netēlodams, līdz pēc nedēļas mani uzaicināja uz otru tikšanos. Tad arī iepazinos ar galveno režisoru Oskaru Rupenheitu. Viņš stāstīja, ka iecerējis taisīt filmu, vaicāja, vai esmu redzējis viņa “Piena Fest” īsfilmas. Protams, ka nē! Tad viņš man atsūtīja saites uz šīm filmām un vaicāja, vai būtu gatavs vienai no galvenajām lomām viņa jaunajā filmā. Mani uzķēra tās viņa īsfilmas. “Andrītis papisa tubu” vispār bija izcila. Tās viņa filmas man tā iepatikās, ka biju ar mieru,” atbild Daugaviņš, uzsverot, ka piekrita filmēties intereses pēc.

„Esmu diezgan liels avantūrists. Man patīk mesties piedzīvojumos, un šis bija viens no tiem. Filmējos ne jau ar mērķi iegūt kaut kādu popularitāti, ne jau ar domu, ka tagad – savos 50 gados – sākšu nodarboties ar aktiermākslu. Galīgi nē! Vienkārši man bija interesanti.”

Bet, pirms piekritis filmēties, Andris konsultējās ar vienu no saviem labākajiem draugiem – TV un kino industriju pārzinošo ceļotāju Jāni Vaišļu. „Viņš teica, ka, protams, man tas ir jāizmēģina. Diemžēl Janka devās savā dzīves pēdējā ceļojumā, tāpēc viens no maniem galvenajiem kritiķiem un recenzentiem šo filmu tā arī nesagaidīja un neredzēja.”

Filmēties nav viegli

Kāda iznāks filma, Andrim Daugaviņam nebija ne jausmas. Arī pēc scenārija izlasīšanas viņam skaidrība nav radusies. „Domāju – kas tas par murgu? Gan dialogi šķita truli, gan situācijas muļķīgas. Nu stulbums kaut kāds! Bet režisora Oskara un visas filmēšanas komandas talants ir tik liels, ka, kā puzles gabaliņus saliekot kopā visas uzfilmētās ainas, iznākusi patiešām ekselenta filma.”

Daugaviņš stāsta, ka filmēšanas laikā gaisotne bijusi ļoti pozitīva un filmēšanas komandas attieksme – demokrātiska. „Oskars, manuprāt, ir izcils režisors. Viņš lieliski juta, kur ir vietas, kurās mums jādarbojas cieši pēc viņa ieskatiem un vēlmēm, bet kur varējām improvizēt. Un improvizējām mēs patiešām daudz,” atzīstas neprofesionālais aktieris, sakot, ka filmējoties dialogus nav mācījies, bet gan pirms konkrētās ainas tikai izlasījis. „Runājām paši no sevis, tāpēc filmā visai daudzi izteicieni ir manis paša. Piemēram, par to bumbiera dauzīšanu vai vārds 'lašara'. Tas man arī paspruka filmā, un režisors to atstāja. Pēc tam gan saņēmu kritiku, ka tajos gados, par ko ir šī filma, vārdu 'lašara' vēl neviens nelietoja. Tas ienāca krietni vēlāk, ar humora šovu “Nasha Russia,” smejas Andris Daugaviņš, uzsverot, ka viņš patiešām nav mēģinājis kaut ko tēlot.

„Man tas viss sanāca kaut kā dabiski. Tēloju, kā biju iedomājies, kā tam vajadzētu izskatīties. Lai gan bija ainas, kuras režisors lika pārfilmēt tāpēc, ka viņa redzējums bija citāds. Protams, viņa iebildumus ņēmu vērā un tad arī tēloju tā, kā man lika,” stāsta Andris, atceroties pašu pirmo filmēšanas dienu: „Tā bija aina policijas iecirknī. Tad es patiešām nesapratu, kas un kā man jādara. Bet kaut kā raiti visu uzfilmējām, izskatījās labi. Ātri un dabiski tā lieta aizgāja.”

Tajā pašā laikā viņš piebilst, ka nebija iedomājies, ka filmēties būs tik smagi. „Teikšu uzreiz – ja zinātu, ka tas ir tik grūti, es vēl padomātu. Tagad pilnīgi saprotu, kāpēc Holivudas aktieriem maksā tādus honorārus, kāpēc viņiem ir tādas prasības. Agrāk domāju, ka tā ir tāda baltošana.”

Ar “mātes vārdiem”

Filma “Kriminālās ekselences fonds” izceļas ne tikai ar kurioziem notikumiem, smieklīgām situācijām, asprātīgiem dialogiem, bet arī ar rupjību – lamuvārdu un sulīgu izteicienu tajā patiešām netrūkst. Arī Andra Daugaviņa varonis Harijs bārstīja “mātes vārdus” uz visām pusēm.

„Kad šos tekstus, pārsātinātus ar lamuvārdiem, runājām filmēšanas laukumā, īsti nejutu, cik bieži visi tie bļ... skanēja. Bet, kad pēc tam studijā skaņa bija jāierunā atsevišķi un režisors mums izdrukāja lapas ar tekstu, tad gan šķita par traku – katrs trešais vārds bija „bļ...”. Teicu, Oskar, ņemam kaut ko ārā, tas jau ir drusku par daudz! Taču viņš bija kategorisks, uzstāja, ka tas ir nepieciešams,” stāsta Andris Daugaviņš.

Vaicāts, kā ir tagad – vai pēc filmēšanas kāds lamuvārds nepasprūk, Andris Daugaviņš atbild, ka ne. „Nav tā, ka ikdienā nelamājos vispār – man patīk sulīgi izteicieni. Bet ir jāzina, kur un kad tos lietot. Tas ir tāpat kā ar čurāšanu – visi taču zinām, kur to drīkst, bet kur – nedrīkst. Mans darbs ir saistīts ar tiesu sēdēm, un tur taču es nelamājos. Bet, no otras puses, esmu tipisks 80., 90. gadu produkts, kam krievu valoda ar visiem bagātīgajiem “mātes vārdiem” ir asinīs.

Kad biju filmējies jau divus gadus un pērn vasarā ar mikroautobusiem “Latvija” braucām no Rīgas uz Vladivostoku, bija viens tāds gadījums – vienam no busiem nojuka motors, iebraucām servisā Veļikijnovgorodā un runāju ar servisa večiem. Pēc tam mans kolēģis teica, ka viņš apstulbis no tā, ka es mātes vārdus esmu lietojis divreiz vairāk nekā tas krievu meistars,” smejas Andris un tad atbild uz pēkšņu telefona zvanu. Parunājis vairākas minūtes ar kādu klientu, viņš nosaka: „Re, neviena lamuvārda!”

Reputācija nav cietusi

Pēc “Kriminālās ekselences fonda” pirmizrādes pagājusi vairāk nekā nedēļa, un filma saņēmusi tikai un vienīgi atzinīgu novērtējumu, uzslavas tikušas arī neprofesionālajiem aktieriem. Arī pašam Andrim Daugaviņam tā patīk.

„Pirmo reizi noskatījos pirmizrādē, un man patiešām bija smieklīgi. Pirms pirmizrādes man bija divas iespējas – vai doties uz mežu un aiz kauna noslēpties, vai arī droši turpināt darīt savu darbu un iziet sabiedrībā. Lūk, noslēpies neesmu. Man par savu veikumu un pašu filmu kauna nav. Vienīgi ar to lamāšanos ir, kā ir. Skatoties filmu, pēc pirmajiem kadriem tomēr šķita, ka ir mazliet par daudz.”

Ja filma tiks izvirzīta Lielajam Kristapam un jurists Daugaviņš saņems balvu, ko tad? „Teikšu wooow! Bet, ja godīgi, par galarezultātu esmu pārsteigts. Labā nozīmē. Es negaidīju, ka būs tik labas atsauksmes. Internetā nav neviena slikta komentāra. Tas ir brīnums, jo latviešiem tā nemēdz būtu – parasti viss tiek noliets ar mēsliem.”

Bet kā Andra darbošanos šajā filmā uztvēruši viņa klienti, kolēģi? Jo Andris Daugaviņš taču ikdienā ir cienījams jurists, sertificēts maksātnespējas procesa administrators, Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes loceklis. „Ja es kādam nepatīku, tad viņam nav gaumes,” ar humoru atbild Andris un nopietni turpina: „Ja kāds uzskata, ka ar darbošanos kino esmu grāvis jurista reputāciju, tad tas nav nopietni. Ja kādam ir svarīgāks nevis tas, kāds es esmu profesionālis jurisprudencē, bet gan – kādu iespaidu esmu atstājis ar savu lomu kino, tad man nav, ko teikt. Tā taču ir māksla! Es ne ar ko neesmu noziedzies! Es ikdienā nestaigāju pliks pa ielām un nelamājos!”

Vai Andris ir gatavs filmēties vēl kādreiz? „Es vispār esmu tāds, kas piekrīt darīt jebko, ja vien tas ir interesanti un nav krimināls. Tāpēc – nekad nesaki nekad! Bet... nu neesmu es aktieris! Es tur notēloju pats sevi. Vai es varētu tēlot ko citu? Nezinu, neesmu pārliecināts, vai tur kaut kas izdotos. Turklāt mums taču ir pietiekami daudz profesionālu aktieru, ir pat vesela topošo aktieru fakultāte... Kas, tā tagad būs jāklapē ciet? Bet, ja man tomēr piedāvātu filmēties, izskatītu visus piedāvājumus. Man patīk izaicinājumi, tāpēc, iespējams, piekristu.”

“Kriminālās ekselences fonds”

Filmas režisors ir Oskars Rupenheits. Tajā galvenajās lomās ir neprofesionāli aktieri. Piemēram, Imanta Veides lomu attēlo PR speciālists, bijušais Baltkom preses sekretārs Lauris Kļaviņš, Harijs Kuharjonoks ir jurists Andris Daugaviņš, Rīgas domes deputāts, rakstnieks un publicists Māris Mičerevskis atveido blēdi, krāmu tirgus darboni Duļķi, bet Kaimiņienes lomā ir “All Media Baltics” mārketinga vadītāja Jana Rubīna.

Filma stāsta par Imantu Veidi, kas, rakstot scenāriju seriālam par krāpniekiem, kopā ar draugu Hariju Kuharjonoku izmēģina dažādas krāpšanas shēmas. Imants tik ļoti iejūtas jaunajā tēlā, ka pašam sakārojas kļūt par kriminālo autoritāti. Pie apvāršņa parādās veci blēži Duļķis un Aļģe, bet lielākais šķērslis ceļā uz kriminālās autoritātes statusu ir Imanta kaimiņiene.
Pirmizrādi filma piedzīvoja 2. februārī. Tā uzņemta bez valsts atbalsta. Projekta radošā komanda 2015. gadā ar iedzīvotāju atbalstu filmas veidošanai savāca 10 000 eiro finansējumu.