Kā klājas Elīnai Maliginai pēc šķiršanās no miljonāra

Nesaskaņas un iespējama agresija miljonāra Valērija Maligina un viņa sievas Elīnas Maliginas ģimenē; Elīna palikusi Austrijā, Valērijs atgriezies mājās; ģimene izirusi, un gaidāma šķiršanās prāva miljonāru gaumē – šāda vēsts pirms mēneša pāršalca Latvijas sabiedrību. Kas īsti noticis ar Maliginiem?

Lūk, ko Elīna stāsta pati intervijā ar Dāvidu!

Kad dzīvoju Šanhajā, ar dēlu braucām karuselī uz zirdziņiem un ar telefonu uzfilmējām video, kurā stāstām: „Ai, cik mums te trimdā grūti iet. Mēs tā ciešam. Ha-ha-ha.” Tu tagad esi iekārtojusies uz dzīvi Vīnē, Austrijā. Pastāsti, kā tad tas ir – ciest trimdā?
Jā, nu es jau arī tagad trimdā – svešā valstī...
 

Kad tu pēdējoreiz biji Latvijā?
Pirms kādiem diviem, divarpus mēnešiem.
Uz ziemu gan nebrauc atpakaļ, jo tad te ir tumšs un slidens.
Es taču nemaz netaisos braukt atpakaļ uz Latviju. Man te šodien ir plus 20 grādu, staigāju krekliņā... Ar bērnu pabijām laukumiņā, bērnudārzā.
 

Tu tur ar visu iedzīvi pārcēlies?
No Latvijas aizbraucu ar vienu koferi un meitu.

Jaunas dzīves sākums?
(Domā.) Visdrīzāk, ka jā. Nevis visdrīzāk, bet par 100 procentiem! Ko gan man darīt Latvijā?
 

Ja es nebūtu slims kā vecs zirgs, arī būtu atkal prom aizbraucis. Ārzemēs cilvēkam mainās domāšana.
Ne tikai domāšana, mainās arī ādas tonis, vaigu sārtums, un smaids parādās. Tas jau nekas, ka atrodies, kā tu saki, trimdā.
 

Tev meita tur dārziņā iet?
Iet, jā.

Kā viņa saprot vācu valodu?
Zini, cik ātri piecgadīgs bērns valodu iemācās?!

Zinu, man dēls runā astoņās, meita – sešās valodās. Jūtos nepilnvērtīgs uz savu bērnu fona.
Arī pašai ar valodu ir jau okey. Skolā septiņus gadus mācījos vācu valodu, tā ka man tagad ir tikai jāatsvaidzina zināšanas. Man ir brīnišķīgas programmas datorā, ko izmantoju valodas apgūšanai, un jūtu, ka valodu esmu jau gandrīz iemācījusies.
Es vācu valodā zinu tikai dažus vārdus – jezt, liebe dich, schweine – un fantomschmertz. Tas nozīmē, ka sāp viss rumpis.

Tu ar kikboksu nodarbojies?
Jā, kopš deviņu gadu vecuma.

Tātad esi kausle ar pieredzi?
Jā, bet nevienam neesmu situsi. Nekad.

Es jau nenoturēšos nepateicis... Zini, man patika tas tavs vecis. Viņš izskatījās jauns, dulls, traks, kā būtu ar velnu sarunājis un dabūjis mūžīgo jaunību. Kas, vells, tur ar jums notika?
Tu par Valēriju Maliginu jautā? Kas viņam vainas?

Tur jau tā lieta, ka viņam nav nekādas vainas! Kas ar jums notika?

Man vienkārši pietika. (Smejas.)

Tu domā, ka viņš ir riebīgs?

Nē, tā es nedomāju. Par saviem bijušajiem saku vai nu labu, vai neko. Tā man Džilis mācīja. Un par savu otro vīru arī saku tikai labu, neraugoties uz visādām patikšanām, nepatikšanām un kas pagadās dzīvē. Dzīve arī ir dzīve – tā nesastāv tikai no rožu dārziem.

Šausmīgi īss tas prieks tev bija!
Man nāk prātā mana fātera – lai viņam vieglas smiltis – teksts, ka dzīve sastāv no lieliem sūdiem un maziem priekiem. Vai, tavuprāt, prieks var būt garš?

Es ar savu otro sievu esmu kopā 27 gadus un baudu dzīvi. Esmu tik šausmīgi laimīgs.
Nu forši! Bet visiem jau nevar būt vienādi. Tu pastāsti man savu veiksmes stāstu, un ko man tagad darīt?

Tā jau ir. Ja nevar sadzīvot, tad nav jādzīvo kopā.
Tieši manas domas. No malas nemūžam neieraudzīsi nianses. Vissvarīgākais ir, vai vari sadzīvot. Ja vari, tad novērtē to un dzīvo tik nost. Bet, ja nevar, nav, ko mocīties.

Bet tu esi ļoti temperamentīga. Tev neliekas, ka tu pati arī esi maita?
Skaidrs, ka maita. Esmu tāda maiga dvēselīte – maita.
Presē bija rakstīts par piekaušanu, darīšanām ar Austrijas policiju... Es tikai domāju, kas tie par tādiem ģimenes draugiem, kas tādu informāciju vispār nes ārā.
Tas, ko varu pateikt par to, – viss ir mierīgi, viss ir atrisināts, nav pamata tautai uztraukties ne par ko. Nācija var gulēt mierīgi, jo viss ir kārtībā.

Esi jauna sieviete, tev bērns uz rokām. Kā domā iztikt? Par dzīvokli jāmaksā, rēķini jāmaksā, ēst vajag.
Strādāšu. Darbošos savā jomā. Es taču nevaru uz vietas nosēdēt. Strādāju arī tad, kad man nekā netrūka.
Tev ir handikaps, lai nenāktu virsū panika?
Vienīgais handikaps ir mana apņēmība un nomainītā vide, kas ir drusku gaišāka, nekā tā šķiet, esot dzimtenē.

Tev bija augsts amats "Silvanolā", joprojām esi valdes priekšsēdētāja?
Hmmm... Skaitos. Laikam. Man šobrīd nav informācijas, ka manis tur nebūtu.

Pienākumu jau neveic laikam?
Pilnībā nē, jo esmu prom.

Viņš nav atriebīgs?
Lūk, to mēs uzzināsim.

Man ļoti patīk tavas godīgās atbildes! Ko ar uzvārdu?
Man ir labs pseidonīms – ME, kas ir saīsinājums no Maligina Elīna. Manā mājaslapā Elinamaligina.com palūko, cik tas ME labi izskatās. Šobrīd, starp citu, par to ne īpaši satraucos.
Tu jau vari krāt. Skat, kā Andreja Ēķa sievai – viņa ir Daina Gāga-Ēķe. Pati smējās, ka no katra vīra savākusi pa uzvārdam.
Manā gaumē tas īsti nav. Tā kā ņemos ar mākslu, ir svarīgi, lai saglabātos viens uzvārds, bet šādām lietām nepiešķiru ļoti lielu nozīmi. Tā kā mans uzvārds Dzelme, kas ir tēva uzvārds, nav vēsturisks, biju pat priecīga un laimīga nomainīt uzvārdu. Kopš aptuveni septiņu gadu vecuma sapņoju – kad man būs vīrs, es mainīšu uzvārdu.

Bet Džilindžera – sava pirmā vīra – uzvārdu tu nepaņēmi!
Nu negribēju būt Rupeika!

Tad tev vīrs jāmeklē pēc uzvārda, nevis pēc izskata vai citām īpašībām. Jāizdomā tikai, kas gribi būt – Baha vai Švarcenegere!
Laba doma! Es varētu būt Brensone.

Nezinu, kāpēc, bet es tevi briesmīgi mīlu. Kad internetā lasīju par tevi komentārus, man asiņoja sirds.
Es jau kādus sešus gadus nelasu komentārus. Man iekšas netur, uzreiz gribas kaut ko uzrakstīt. Tāpēc nemaz neaiztieku to ikonu, zem kuras ir komentāri.

Tu vispār esi briesmīga savās izpausmēs. Tāda agresīva un depresīva tajos darbos. Tu mani baidi! Man liekas, ka tu ciet.
Bet, Dāvid, tādā veidā dvēsele vismaz iztīrās. Es jau caur tiem darbiem izsmērēju visu ārā. Redzi, ja to sāpi atstāj iekšā un uz āru esi tāds puķains un rožains, tad sāc smirdēt no iekšpuses. Bet, ja uzsmirdi no ārpuses, iekšā viss ir tīrs, tikai skaisti rudzupuķu lauki, teiksim.

Super! Kāpēc matus nogriezi? Es šausmīgi bēdājos, kad ieraudzīju tevi kāzu kleitā ar gandrīz pliku pauri.
Bet, ja no rīta ir jāceļas un jāskrien uz darbu, tad šos īsos matus vari izžāvēt 24 sekundēs, gelu ielikt 12 sekundēs. Vari tikai nedaudz piekrāsot sejas toni un iet uz darbu. Ja tev ir mati, atvainojos, līdz pakaļai, tad tie krietnu brīdi jāmazgā, jāžāvē vismaz stundu, jāveido. Ja nav kārtīgi izžāvēti, izejot ārā, ziemā uzreiz var dabūt meningītu...

...un tad tu nomirsti, tevi apēd tārpi, bērns paliek bez mātes, ak Dievs! Tad jau vari noskūt pavisam, un no rīta tikai noslauki pakausi ar mitru lupatu. Pat gelu nevajadzēs.
Man ir biezi mati, un tie dod siltumu. Tie man tagad ir kā mazs kažociņš, piemēram, sermuļādas.

Kāds kažociņš – ežagalva! Nu negriez vairs tik īsus. Tev vienubrīd bija baigi smukie – tādi pusīsie.
Paldies, ņemšu vērā. Bet blondīne gan vairs negribu būt. Labāk jūtos ar savu dabisko, sudraba matu toni.

Pastāsti, ko tu tur ēd? Mana meita, kas mācās Roterdamā, dzīvo pusbadā, jo viņai Holandē nekas negaršo.
Šeit ir brīnišķīgi! Ļoti izcila gaļa. Ja zina, kur pirkt, var iegādāties par ļoti samērīgām cenām. Gatavoju pati, ko neesmu darījusi divus gadus. Mēs ar meitu te šmorējam tādus ēdienus, ka es pat par šefpavāri drīz varētu iet strādāt. Te tiešām ir visas iespējas iegādāties svaigus dārzeņus. Ir pat veģetārie veikali, kur visu svaigu piegādā no lauku sētām. Un tas neizmaksā ievērojami dārgāk kā Rīgā. Varbūt pavisam nedaudz. Amerikā, Parīzē un Londonā gan ar pārtiku ir problemātiski.

Bet Džilis nav bēdīgs, ka meitu aizvedi?
Džilis normāls! Ar Džili viss labi. Džilis visu saprot. Ja tiešām Hannai šeit izdosies visas lietas, kas attiecas uz sagatavošanos skolai, izglītības lietām un valodām, es nedomāju, ka viņa būs liela zaudētāja kā jaunā lēdija, mācoties šajā sistēmā, kas krasi atšķiras no izglītības sistēmas Latvijā.
Turklāt Vīne ir nepilnu divu stundu lidojuma attālumā no Rīgas. Ar mašīnu – 16 stundas. Tas ir tepat. Mēs neesam nekur tālu prom. Tēvam ir meita, un meita ir pieejama jebkurā laikā. Viņa taču tāpat nesēdēs ar muteri un fāteri un nespēlēsies ar lellēm – viņai tūlīt ir jāiet skolā. Skola te sākas no sešu gadu vecuma, un Hannai, kurai ir jau gandrīz piecarpus, ir jāmācās, jāiet vienaudžos. Ir jāprot skaitīt, rakstīt un lasīt vācu valodā. Viņa jau ķer, iemācīsies! Izglītības iestādes te ir ļoti atsaucīgas, viņi saprotoši attiecas. Man ļoti patīk tas, ko te izlasīju par skolām, par sagatavošanas klasēm.

Nav slikti. Bet kāpēc tu dzīvo Vīnē? Kālab neizdomāji pārcelties, teiksim, uz Ņujorku?
Nu beidz! Esmu bijusi Ņujorkā. Dzīvot tur nevarētu. Tur visi skrien, grūstās. Un vēl, ja runājam par Manhatanu, es nesaprotu, kā šis nelielais zemes pleķis spēj nogādāt visus atkritumus kaut kur, ja saproti, ka uz vienu kvadrātkilometru ir vājprāta skaits ar atkritumiem, kanalizāciju. Man liekas, ja tur vienā dienā kaut kas nojūk, pasaule beidzas.

Nu jau tu runā kā fiziķe! Kā var aizdomāties par to, kur paliek Manhatanas sūdi?!
Ja godīgi, tas bija pirmais, par ko iedomājos, ierodoties tajā pilsētā. Ka katrā tajā dzīvoklī vai birojā ir vismaz desmit cilvēku, kas katru dienu nokārtojas, izmet papīrus, banānu mizas, vistu kauliņus un tā tālāk. Kā to visu apkalpot, lai tā pilsēta neiegrimtu tikpat dziļos sūdos, cik augsti ir tie debesskrāpji. Iedomājies, kas notiktu, ja uz nedēļu vai divām pazustu elektrība!
Bet Austrijā ir citādi. Vīne ir skaista pilsēta, mierīga, klusa, un te netālu ir arī lauku reģions, kur var visu audzēt. Man te tas mieriņš patīk. Ar tādu Londonu vai Parīzi Vīni salīdzināt nevar. Te, pat ieejot metro, ir tāds miers, viss ir tīrs. Te no krāna tek tīrākais ūdens pasaulē. Kā Šveicē. Iedomājies, cik gadā vari ieekonomēt, nepērkot ūdeni? Un tas ir garšīgs. Nekādu veikala ūdeni nevari vairs iedzert, kad esi nogaršojis krāna ūdeni Vīnē. Goda vārds!

Nu re, tev jālej pudelēs un jāeksportē uz Latviju.
Jā, man te patīk. Īstenībā jau kādu gadu Vīnē strādāju. Man nupat, svētdien, beidzās laikmetīgās mākslas izstāde, kur piedalījos kā viesmāksliniece ar saviem darbiem – instalācijām un fotogrāfijām. Pirms mēneša Vīnē, vienā no centrālajiem muzejiem – Leopolda muzejā, man bija liela dzīvā performance. Vēl jau plānojas izstādes un viss kaut kas. Ja tikai ar to vēl varētu kādu naudiņu nopelnīt, pavisam nebūtu slikti.

Gan jau. Visam vajag laiku.
Nu ja. Ir jāiet dabiskais ceļš. Kad pats izroc to zemi, izkapā, skrien ar degunu asfaltā, tikai tad visam ir gan garša, gan jēga, gan arī rezultāts beigās. Bet, ja tev liek un liek priekšā, tad ne garšu esi dabūjis sajust, ne to zemi esi paracis, ne ir tas rezultāts. Man viss priekšā. Tagad arī taisos pastudēt vēl.

Ko mācīsies?
Audio un video mākslu. Tas ir tas, ko es pašlaik daru, – performance, fotogrāfija, režija. Tagad skatos un pētu iespējas, kas man būtu atbilstošāk.

Kādu latvieti Vīnē sanāk satikt?
Ir, ir te pa kādam latvietim. Šodien, ejot uz bērnudārzu, pamanīju pie durvīm, kur pogas ar dzīvokļu numuriem, – man blakus durvīs divi Kalniņi dzīvo. Kungs un kundze laikam. Drīz iešu uz Hermaņa izrādi, skatos, kas te no mūsējiem vēl kaut ko dara. Reizēm jau kaut kas uzplaiksnī, interesanti.
Vīnē ir plaša kultūras dzīve.
Jā, daudz kas notiek. Ja ņemam kultūras dzīvi, tad daļā tās es piedalos, daļu skatos, arī meitu vedu. Viņa jau ir iemācījusies Monē un Degā. Šeit ir daudz muzeju, daudz izstāžu, koncertu, simfoniskie koncerti, opera, teātris. Ir, ko darīt. Piektdien eju uz mākslinieku pieņemšanu, kurā piedalīsies arī modes dizainers Filips Pleins. Man patīk, ko viņš taisa, un priecājos, ka būs iespēja mākslinieku redzēt dzīvajā.

Ieknieb viņam, lai tevi atceras. Jo galvenais ir nevis tas, ko tu pazīsti, bet kas tevi pazīst.
Es viņam varētu ar kaut ko iemest. (Smejas.)

Tātad esi jau kaut kādā apritē, ja uz tādām pieņemšanām aicina.
Tās izstādes, kas man šeit ir bijušas, ir ļoti nopietnas. Lielākā mēroga. Nevis pa kaktiem, kafejnīcām vai galerijām, kā saka, bet muzejos.

Cik lielo izstāžu tev ir bijis?
Vīnē – četras. Tagad mani aicina uz vēl vienu izstādi. Un nākamā gada otrajā pusē būs Sotheby’ s izstāde un izsole uz trim mēnešiem.

Tas nozīmē, ka būsi arī iekšā katalogos? Glabā šos katalogus, krāj un taisi sev CV. Es kādreiz nezināšanas dēļ izmetu programmas, kur man ar Valentino bija kopā modes skates, kur oficiāli biju iekšā katalogos.
Jā, laiks iet, un es jau nožēloju, ka daudz ko esmu pazaudējusi. Gan darbus, gan bukletus. Latvijas skolās jau to nemācīja. Šeit to māca kā pašu pirmo. Mēs dzīvojam mārketinga, sevis reprezentācijas laikmetā. Šeit atnāku, un man prasa pavisam citas lietas, un atliek tikai kā muļķim blisināt acis. Pasaulē ir jāzina, kā visam jāizskatās, kā sevi pasniegt, kā pārdot, kas ir veselīga komunikācija, kā iegūt kontaktus, kā pareizi atbildēt.
Protams, jābūt arī pašam. Kā te man teica viens no mākslas dīleriem – pat, ja tev ir dafiga naudas, tu to nedrīksti ne izmantot, ne demonstrēt. Tad tevi neviens necienīs, ja pats neiesi, pats ātri neiegaumēsi vārdus, pats neatbildēsi uz e-pastiem. Ja visu pirksi par naudu, tevi Eiropā sauks par bagāto lohu. Tās runas ātri iziet pa visām mākslas instancēm. Patiesībā ir jāstrādā. Ļoti smagi jāstrādā, jākapā, jāskrien ar pieri asfaltā. Un tavi darbi būs vienīgais apliecinājums tam, ko reāli esi izdarījis.

Gleznu izstādes arī rīko?
Gleznas šobrīd neizstādu. Iepriekš tapušās atstāju Latvijā. Pašlaik gleznoju, esmu procesā. Kad sagleznošu, tad izstādi kaut kur uzbliezīšu.

Es no sirds priecājos par ikkatru, kam veicas un kas sevi atrod. Vienā modes skatē ieraudzīju vienu ģeniālu meiteni, kurai pēc tam piezvanīju un pateicu – tu esi fantastiska. Viņa klausulei otrā galā apraudājās.
Piekrītu – ja tev ir kaut kas pozitīvs uz sirds, tas ir jāliek ārā. Reizēm tas iegūst materiālu un cilvēka likteni mainošu nozīmi pat varbūt. Tas ir ļoti svarīgi. Es arī priecājos par citu panākumiem, bet latvietis ir latvietis. Latvietim ar to ir pagrūtāk. Par to mūs nevar vainot. Tauta ir bijusi abižota. Tā sāpe ir iedzimta, tur neko nevar darīt. Vajag kaut ko paskrāpēt. Ne jau savu pakaļu, bet cita.
 

Tev ir arī baigā humora izjūta. Redzēju, kā feisbukā viens tev bija uzrakstījis: „A tev pupi ir?” Un tu atbildēji: „Bišķi ir!” Biju pārsmējies līdz asarām.
Nu ko darīt, ja cilvēku interesē?

Lasīju arī, ka tu dikti dusmojies par to, kas notiek Latvijā.
Latvijā mani tiešām besī viss, izņemot Māti Dabu, mūsu goteļas un pendžas, kas spēj izdzīvot ar pārsimts eiro mēnesī. Man ļoti sāp sirds par izglītības sistēmu, kas nemainās. Neciešu šitos treknos rijējus, joptvaimaķ! Viņi visu laiku ir badā, nemitīgi vajag vēl... Sociālā nodrošinājuma tautai nav, vecajiem vienkārši liek atmest slidas, bet jaunos izdzen ārā no valsts. Nekas netiek atbalstīts. Man kā radošam cilvēkam šeit Austrijas valdība piešķīra līdzekļus dalībai Sotheby’s izstādē. Tikai tāpēc, ka viņi manī saskatīja potenciālu. Lai Latvijā kas tāds notiktu? Uztaisu izstādi, bet mani vēl no... no galvas līdz kājām. Vēl izķengā pa visurieni un apsaukā uz ielas.

Bet tu esi malacis, ka ej, ka sities. Lai tikai pietiek izturības!
Izturību man vajadzēs, Dāvid. Ļoti vajadzēs. Bet viss ir labi. Zinu, ka uz sevi varu paļauties. Bet arī Valērijam saku lielu paldies par to visu laiku, ko bijām kopā. Viņš man ir ļoti daudz ko devis, palīdzējis, iemācījis. Tā ir mana pieredze. Es par jebkuru pieredzi – par vislabāko, sliktāko, briesmīgāko, jautrāko – esmu pateicīga.

Kad sagāji kopā ar Valēriju Maliginu, es mājās tevi aprunāju un teicu sievai: „Skuķis ir malacis. Viņš zina, ko darīt ar naudu.” Dabūji vismaz izceļoties, tiki kādā apritē, tu viņu stulbi neizpirki Gucci somiņās. Tu dzīvoji uz pilnu klapi!
Jā. Un zini, cik darbu es uztaisīju pa to laiku?!
 

Protams, tev bija iespēja – nebija jādomā, ko uz maizes likt! Kā ar sīko iztikt...
Tieši tā. Un rezultātā mana filma bija Kannu kinofestivālā, tikko vienu nelielu festivālu Panamā novinnējām... Esmu pateicīga Valērijam, ka man bija šī iespēja. Tā ir brīnišķīga laulība, viss kārtībā. Ko par mani domā citi – man ir vienalga.
 

Tagad šai brīnišķīgajai laulībai pienācis oficiāls gals?
Uz šo jautājumu neatbildēšu.

Galvenais ņemt labu juristu un paziņot, ka atsakies šķirties, ka tikai negribi viņu sev tuvumā. Pasaki, ka tev vajag tikai naudu.
Nē, es neko neprasu šim cilvēkam.
 

Es taču ākstos. Zinu, ka nedrīkst dot citiem cilvēkiem padomus privātās lietās.
Man par visu svarīgāka ir brīvība.

Nezinu gan... Es ar savu Antru esmu tik laimīgs.
Bet tev taču ar viņu ir brīvība, Dāvid! Laime ir BRĪ–VĪ–BA! Brīvība! Ģimenē ir iespējama laime un brīvība. Tas jau nenozīmē, ka jākrāpj vai kas cits jādara.

Ir kas tāds, kā no Latvijas tev pietrūkst, esot tur?
Hmmm... Nekas.

Man tomēr liekas, ka vienā brīdī vari sajusties vientuļi.
Zini, Ziemassvētkos Vīnē ir ļoti skaisti.