Katrīnei Pasternakai 60! Spilgtas aktrises atziņas par savu dzīvi

Aktieriem ir viegli komunicēt ar cilvēkiem arī ārpus darba, jo aktieris būtībā nekad nav viens. Tu esi savās domās ar kādu citu cilvēku. Piemēram, bērnībā ļoti bieži mājās biju viena, un, lai man nebūtu garlaicīgi, galdu klāju nevis tikai sev, bet diviem cilvēkiem, turklāt sarunājos ar savu neredzamo ciemiņu. Kāds teiks, ka esmu ķerta, bet tas jau nevilšus bija tāds aktiera treniņš. Tāpēc arī radio man nebija neviena mirkļa, kad man likās, ka runāju tukšumā.

Laikam savā dziļākajā būtībā esmu vienkārši spītīga. Un, jo vecāka kļūstu, jo vairāk saprotu, cik maz laika palicis un ka jādara, jādara, jādara. Vīrs saka, man ir ļoti slikts raksturs. Es, piemēram, no rītiem nevaru gulēt. Viņš saka: pasaki sev Guli! un izgulies. Bet man ir žēl vakarā iet ātri pie miera un arī no rīta... Man šķiet – gan izgulēsimies, kad pienāks laiks.

Ļoti daudz domāju, cik mēs vispār zinām, kā reaģējam situācijās, kas ir ārpus ikdienas. Man tādas dzīvē ir bijušas. No vienas puses, tas ir šausmīgi maitājoši – kādreiz Arnolds Liniņš, Aina Matīsa un Lidija Stiebra mācīja, ka aktierim jākolekcionē savas sajūtas. Un tas ir briesmīgi. Brīdī, kad uzzini, ka ir miris tavs tēvs, sev saki – nu, redz, kā tu reaģē... Mēs varam skaisti izteikties, bet dzīve nav nedz tik skaista, ne liekulīga. Dzīve ir tāda – ļoti īsta.

 Kādu laiku strādāju ar ieslodzītajām Iļģuciema cietumā, tur dzirdēju dažādus stāstus. Tās sievietes, runādamas par savu dzīvi, reizēm izmeta frāzes, pēc kurām saproti – ak Dievs, viens nepaplašināts teikums ir sagriezis visu viņas dzīvi kājām gaisā! Jo viņa ir uz to reaģējusi. Nosodīt ir ļoti viegli, bet es pēc Iļģuciema centos to darīt iespējami mazāk. Es tās sievietes tiešām atceros ar ļoti pozitīvām sajūtām. Es ļoti daudz no viņām mācījos tieši to, kādas mēs nedrīkstam būt, lai nenodarītu pāri saviem bērniem, lai nenonāktu tur, kur viņas.

Man jāteic, ka esmu no tiem, kas ātri aizmirst labo, kas man pateikts, bet ļoti ilgi atceras visādus draņķus. Ne tāpēc, ka es aizvainotos, bet man šķiet – ai, redz, nevajag tur līst, jo esmu tāda... Es teikto pieņemu kā absolūtu patiesību. Pieņēmu. Nu man ir pietiekami daudz gadu, lai saprastu, ka mani tas neskar.

Man drusku laimējās pašā jaunībā – pirmā loma bija Dina izrādē Jāzeps un viņa brāļi, bet es to diezgan maz paspēlēju, piedzima bērni viens pēc otra (smejas). Īstenībā liktenis diezgan ātri lika saprast, ka esmu izdarījusi kļūdu profesijas izvēlē.

Es gribēju studēt veterināriju. Vajadzētu zirgu ārstu, tādu nav daudz, bet es būtu bijusi suņu, kaķu. To biju stingri nolēmusi, bet Lilijas Dzenes vīrs, pasniedzējs Lauksaimniecības akadēmijā, mani atrunāja – tu, Katīt, neiziesi lopkautuves praksi. Tā padomju laikā bija obligāta, trīs mēnešus. Un es viņam kaut kā ļoti noticēju.

Manī ir ļoti daudz krāsu, bet kā jebkurš cilvēks es to negatīvo, kas manī ir, cenšos noslēpt. Mēs jau visi vēlamies būt labāki.

 Man jāatvainojas, ka esmu tāda nepareiza sieviete, ļoti maz lasu sieviešu žurnālus. Agrāk gan, bet tad atskārtu, ka man visu laiku tendenciozi liek saprast, ka ir pareizās sievietes un nepareizās, skaistās un neskaistās, veiksmīgās un neveiksmīgās, un man kļuva neinteresanti domāt, kurā no šiem vagoniem esmu es. Sapratu, ka man patīk mīlēt savu vīru, nemeklēju viņā vainas.

Man mamma bērnībā mācīja – ja tu sāc vienu darbu, tad kā diegu kamolu no viena gala satin, pabeidz un noliec. Tieši tā arī dzīvojam savu dzīvi.

Dzīvojam Baltezerā, kas vēl gluži nesen, pirms gadiem divdesmit, bija lauki. Kur kādreiz gājām lasīt baravikas, tagad ir uzceltas savrupmājas. Zinu vienu – Rīgā vairs nedzīvošu. Mums ir vasaras māja, veca, baļķu, kas pārvesta, no lielas klēts uztaisīta maza, maziņa. Mums ir jautri gājis, dažbrīd diezgan auksti. Bet es tik un tā nebraukšu uz Rīgu. Ne par kādu naudu.

Juris ir ļoti daudz strādājis – uz septiņām pusēm, lai mēs varētu izskolot bērnus. Jo es neņemu tos 10 procentus no labdarības akcijām, kā tauta runā. Mēs zvērīgi strādājam. Un teikšu – par to gan man ir sirds sāpējusi – ka nevaram būt kopā tik daudz, kā gribētos. Un labāku vīru par Kalniņu... neatrast! Viņš turklāt brauc ar riteni uz darbu Rīgā. No Baltezera uz Dailes teātri. 25 kilometrus uz vienu un 25 uz otru pusi. Ar lampiņu pierē brauc no izrādēm mājās. Viņš trenē savu sirdi, jo ir vecs riteņbraucējs.
 

Gribētos izbraukāt Dienvidfranciju, un zinu, ka kādreiz ar Juri to izdarīsim. Kad mums vasarās nebūs jāstrādā. Un vēl – es dievinu Angliju. Mans sapnis ir uzkāpt uz baržas un izbraukt pa tās kanāliem – šķiet, tad gan es būtu ļoti laimīga. Man Anglijā patīk viss – tradīcijas, stipri citādā domāšana un humors, attieksme pret dzīvi.

 Mēs ar Juri vēl gluži nesen runājām, ka apbrīnojam cilvēkus, kuri pabeidz vienu projektu un nezina, kāds būs nākamais, viņi tā var dzīvot mēnešiem. Mēs nekad tā neesam varējuši, vienmēr bijušas nenormālas bailes, ka mūsu bērni paliks neēduši, bez zālēm. Un mēs nekad neesam šķaudījuši par darbu – paralēli teātrim esam mazgājuši notariālo kantori, jo tāda ir bijusi dzīve. Un es nezinu, vai to ļoti nožēloju. Reizēm skatos uz savām rokām un domāju – jā, tās būtu citādas, ja es nebūtu strādājusi tādu smagu darbu. Bet – nu un? Tās ir manas rokas.

Patiesībā esmu ļoti nervozs cilvēks. Sapratu, ka brīvajā laikā vajadzētu atrast tādu nodarbošanos, kas piepilda laiku, domas, prasa uzmanību un… pamazām mani nomierina. Adījusi un tamborējusi esmu vienmēr, bet pirms četriem gadiem nejauši uzgāju internetā ļoti slavena 19. gadsimta angļu dizainera Viljama Morisa izšuvumu. Tas likās kaut kas tik neprātīgi skaists, ka sajozu jostu ciešāk (jo tāds prieks ir dārgs), pasūtīju vienu komplektu ar nepieciešamajiem materiāliem un uzšuvu tādu spilvenu vai padibeni krēslam.

Šūšana manī radīja milzīgu prieku! Un es sapratu, ka tieši šādi varu savākt savus nervus un pavadīt laiku tīkamā nodarbē. Kad knibelējos, dienas stress aiziet kā nebijis. Pēc garas darba dienas steidzu uz mājām, izvedu suni un tūdaļ augšā pa trepēm savā istabā, ieslēdzu klasisko mūziku un… šuju.

Mana māsa ir māksliniece, un es esmu visu mūžu traumējusies no tā, ka mākslas ir viņas, nevis mana stiprā puse.

Vīrs pirms brauciena uz Ameriku smējās, ka citas sievas saviem vīriem lūgtu atvest labas kurpes. Bet es prasīju kniepadatas ar plakanajām galviņām, kas ļauj šūt darbam pāri ar šujmašīnu. Esmu sapratusi – izmantojot īpašās fīčas, darbam būs ļoti laba kvalitāte. Nevaru atļauties gatavot rokdarbu atdošanai vai dāvināšanai ar nenostrādātām vīlēm un diegu galiem. Darbam jābūt līmenī, tā ir svēta lieta.

Par aiziešanu no “Labestības dienu” projekta

Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē pieiet mātei ar mirstošu bērnu uz rokām. Un kurš no mums nesaprot, ka 90 procenti no tiem bērniņiem necelsies, nekad paši nenorīs? Mums vienkārši jāpalīdz tai mammai izdzīvot līdz bērna nāvei. Tā kā es pati esmu zaudējusi bērnu, man nav iespējas to izdarīt ar aukstu degunu. Tāpēc es to vairs negribu. Nē. Nekad. Nekur nevienam nelūgšu naudu. Ja to darīšu, tad klusām, nevienam nezinot, neredzot.
 

Mums pārmet to, ka lūdzam tautai naudu, kurai tāpat nav viegli. Tomēr saņemu arī ļoti daudz smaidu, uz ielas man nāk klāt mammas, kuru bērni ir veseli un kuras atzīstas, ka mēģina palīdzēt, cik vien var.

Ļoti spilgti atceros nākamo rītu pēc pirmās “Labestības dienas” – tā bija vislaimīgākā sajūta pa visiem šiem gadiem. Sapratu, ka mājās nogulēt nevaru, izgāju laukā – bija agrs rasains rīts, un pēkšņi sapratu, ka ir noticis kaut kas tāds neaprakstāms, ka ir savākta naudiņa cilvēkiem, kuri ne uz ko tādu vispār nebija cerējuši.

Par filmēšanos seriālā “Māja pie ezera”

Esmu absolūts mājas cilvēks, man ļoti nepatīk būt prom no savējiem, bet šoreiz es burtiski desmit minūtēs piekritu filmēties – tas bija komiski. Ja būtu domājusi, nekad mūžā nebūtu teikusi jā. Kopš 1993. gada neesmu strādājusi savā profesijā. Kad piekritu, domāju – ak Dievs, ko esmu izdarījusi

Tās bija tik neprātīgi skaistas dienas! Protams, bija arī pārdzīvojumi, lietus lija pārāk daudz, bet, ja neņem vērā kādas personiskas atmiņas, varu teikt, ka tā bija viena no skaistākajām vasarām manā dzīvē.
 

Uzfilmēto skatījos tikai tad, kad seriāls bija gatavs, vienmēr sagaidīju Juri mājās, ieķēros viņam padusē, paņēmu cigareti un noskatījos kārtējo sēriju. Ne tāpēc, ka es labāk par sevi domātu dzīvē un negribētu ko ļoti sliktu ieraudzīt uz ekrāna. Esmu teātra aktrise, kino esmu bijusi ļoti maz, turklāt nav viegli nospēlēt sievieti, kas ir pametusi bērnu.