Lapčenoks laimīgs, ka ticis prom no Rīgas

Viktors uzaudzis Teikā, pieaugot un nodibinot ģimeni, dzīvojis Siguldā, bet ilgāko laiku pavadījis Zolitūdē. Dziedātājs ar gaišumu sirdī atminas ikvienu savu iepriekšējo dzīvesvietu, taču Garkalnē, kur blakus šalko priežu sils, jūtas vislabāk.

Par kuplo ģimeni pateicīgs... Rubikam

Lapčenoks spriež, ka ļoti iespējams būtu palicis par siguldieti, jo Sigulda viņam vienmēr patikusi. Taču mājā, kur kundzei piešķirts dienesta dzīvoklis, bijis augsts mitruma līmenis, un, kad pasaulē nācis pirmdzimtais dēls Madars, puisēnam sākušās veselības problēmas.

“Tad izlēmām, ka mēģināsim pārcelties uz Rīgu, jo tur jau visas lietas notiek, vieglāk arī pa koncertiem uz visām pusēm izbraukāt,” atminas dziedātājs.

Pie dzīvokļa gan nebija vienkārši tikt. “Gāju uz Kultūras ministriju, uz Centrālkomitejas kultūras nodaļu, kas sekoja, lai pareizās dziesmas dzied... Visur atbilde bija nē. Vienīgais, ko man piedāvāja – iestāties rindā. Beigās nospļāvos un pa taisno aizgāju pie Rubika (Alfrēds Rubiks – red.). Viņš bija Rīgas tā laika Ušakovs – pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.”

Rubiks laipni uzņēmis, uzklausījis, ka ģimene ir jauna, bērnam ir veselības problēmas, bet atbildējis, ka valsts dzīvokli par brīvu iedot nevar – tur priekšroka militāristiem un veterāniem. “Kā jau viss tajā laikā. Bet viņš man piedāvāja kooperatīvo dzīvokli – līdzīgi kā tagad var paņemt kredītā,” stāsta Lapčenoks.

Trīsistabu dzīvoklis izmaksāja aptuveni 6000 rubļu, katru mēnesi atvilka no algas, un Lapčenoks visu nomaksāja četros gados. “Man ļoti patika projekts – ar halli, ar divām lodžijām, divām tualetēm. Arī zaļais rajons šķita simpātisks. Tad tieši sāka būvēt to visu Zolitūdes masīvu,” stāsta Viktors.

Dēlam bija jau trīs vai četri gadi, kad ievākušies. “Un tā drīz viens aiz otra arī sabira pārējie – meita un jaunākais dēls. Sanāk, ka jāpateicas Rubikam par to, ka saņēmāmies trim bērniem, nevis iztikām tikai ar vienu,” smej dziedātājs, kurš ar ģimeni Zolitūdē nodzīvoja vairāk nekā 25 gadus.

Uz jurģiem pamudina sievas draudzene

“Pie pēdējās pārcelšanās vainīga mana sieva. Viņai Garkalnē dzīvoja draudzene. Pēkšņi draudzenei mainījās apstākļi, vīram piedāvāja darbu Spānijā, un viņi taisījās ar visiem četriem bērniem braukt prom no Latvijas. Mums piedāvāja pirkt pusmāju. Daudz nedomājot, piekritām,” atklāj Viktors.

Viņam kredītu vairs nedeva – par vecu. To paņēma kundze, kura tolaik vēl nebija pensijā. “Līdz ar to šī pusmāja pieder manai sievai un es te esmu tikai piedzīvotājs,” joko Lapčenoks. “Kamēr daudzmaz veselība ir, kredītu normāli velkam.”

Zolitūdes dzīvokli izlemts nepārdot, jo tajā jau pirms vecāku pārcelšanās iekārtojies vecākais dēls, izremontējis un nobriedis tur palikt.

Beidzot izprot sievasmāti

“Mums ar sievu patiešām sācies tāds jauns, skaists dzīves posms. Kādreiz no laukiem pie mums ciemos uz Zolitūdi brauca sievasmāte. Viņa ilgāk par trim dienām pilsētā nevarēja izturēt. Kļuva tramīga un manai sievai teica: “Piedod, meitiņ, braukšu mājās.” Tagad, kad pats jau kādu laiku dzīvoju laukos, brīvībā, jūtu, ka man ir tāpat. Saprotu, par ko sievasmāte tolaik runāja. Kad aizbraucu pie dēla ciemos, arī ilgi palikt nespēju,” atzīst Viktors.

Bijušo rīdzinieku tagad pilsēta smacē, uztrauc un nogurdina, kamēr te, iznācis ārā uz lieveņa, uzreiz var dziļi ievilkt elpu, ar pilnu krūti izbaudīt priežu svaigo gaisu. Kādreiz, kara laikā, vāciešiem šajā mājā bija rehabilitācijas centrs ļaudīm, kam problēmas ar plaušām.

Pašā mežmalā

“Mūsu māja atrodas pašā mežmalā. Mierīgi var iet silā sēnes lasīt. Sieva iet, es gan ne. Kādreiz ārkārtīgi patika sēņot. Gājām, braucām, bet, kā sākās tās mūsdienu slimās ērces, no meža esmu atteicies,” piebilst skatuves mākslinieks.

Vienīgi dārzu Lapčenoka ģimene nav ierīkojusi neauglīgās, skābās augsnes dēļ. “Sieva mēģināja lokus, dillītes, nekas lāgā neauga. Iepriekšējie saimnieki bija veduši melnzemi, bet tāpat ilgi nekāda dārzniekošana nebija sanākusi. Tāpēc mēs iztiekam ar puķēm. Tas, protams, ir sievas vaļasprieks, bet arī es piedalos visos darbos, kas nepieciešami,” saka Viktors.