Mārtiņš Sirmais Peru nokļūst sieviešu cietumā

Iepriekšējais brauciens uz Dienvidameriku Mārtiņam Sirmajam un viņa radošajai komandai atstāja smagas sekas – atgriežoties no patiešām aizraujoša ceļojuma pa Argentīnu un Čīli, viņiem Briselē nozaga visu filmēšanas aparatūru, datorus un safilmētos materiālus. Nu, pēc četriem gadiem, Kulta ēdieni saņēmās drosmi un atkal mēroja ceļu pāri okeānam. Peru un Kolumbijā piedzīvoto žurnālam Kas Jauns izstāsta raidījuma producente Ilze Lasmane-Brože, bet redzēt to varēs Kulta ēdienu jaunās sezonas raidījumos rudenī.

Dzīvo uz niedru salas

Peru latvieši pētīja kartupeļus, jo Peru ir kartupeļu dzimtene, kā arī paviesojās pasaulē augstākajā augstkalnu ezerā Titikakā, kas slavens ar to, ka vietējie indiāņi tur dzīvo uz salām, kas taisītas no niedrēm. Sirmais ar savu komandu dažas dienas padzīvoja uz vienas šādas mākslīgās salas pie Cēzara ģimenes – viņa, sievas, meitas, mammas un brāļiem.

„Tā viņi tur gadsimtiem dzīvo, pārtiekot no tā, ko dod ezers, – zivīm, ūdensputniem, niedrēm –, kā arī nodarbojoties ar rokdarbiem un tos pārdodot. Viņu ar rokām austie izstrādājumi ir ļoti krāšņi un kvalitatīvi, un tagad tos ir ļoti iecienījuši tūristi no visas pasaules. Un tikai reizi nedēļā salenieki nokāpj uz sauszemes, lai aizietu uz baznīcu vai uzspēlētu futbolu. Nekā cita viņiem nevajag, viņi ir pašpietiekami – elektrība no saules baterijām ir, internets ir. Cēzars tā arī pateica – ka neko citu viņam nevajag, ka viņš nealkst pēc pilsētu burzmas. Viņš uz savas mazās saliņas ir laimīgs,” stāsta Ilze.

Latvieši kopā ar Cēzaru piedalījušies arī ūdensputnu medībās. „Kad Cēzars paņēma savu ieroci, mums mutes palika vaļā. Tā bija kramenīca, šķiet, vēl no vecvecvecvectēva laikiem. Ko tādu vēl nebijām redzējuši! Vispirms iztīra stobru, ieber šaujampulveri, tad paņem avīzi, noplēš lapu, sataisa prapi, iebaksta to stobrā, ieber skrotis un šauj. Blīkšķis tāds, ka visa laiva nošūpojas. Tā Cēzars četrus putnus nomedīja, Mārtiņš tos sataisīja franču stilā. Cēzars paziņoja, ka nekad, nekad mūžā ko tik garšīgu nebija ēdis, bet viņa sieva pavēstīja, ka vairs nekad netaisīšot ēst. Lai gan viņa patiešām ļoti garšīgi gatavoja... Pēc šīm pusdienām viņu ģimene Mārtiņu teju vai pielūdza,” atceras Ilze un piebilst: „Mēs arī piedalījāmies salas remontdarbos – niedru klājums ik pa laikam jāatjauno, māju sienas jāpārbūvē no niedrēm reizi gadā, jumti – reizi pusgadā, bet niedru laivas jaunas jātaisa ik pēc septiņiem gadiem.”

Sirmais pasniedz meistarklases Peru

Kulta ēdienu producente stāsta, ka tieši Peru šobrīd skaitās pasaules kulinārijas centrs ar visizcilāko virtuvi. Tas tāpēc, ka tur uz vietas aug teju pilnīgi viss nepieciešamais, produkti ir visdažādākie un svaigi, turklāt saplūdušas kopā visas pasaules virtuves – japāņu, ķīniešu, spāņu, peruāņu un franču. Tagad visi pasaules TOP pavāri dodas izzināt tieši Peru virtuves smalkās nianses, turklāt Peru ir arī viena no prestižākajām kulinārijas augstskolām – Peru Universitātē ir vesela kulinārijas fakultāte USIL. Tajā pabija arī Mārtiņš Sirmais un pat sniedza meistarklasi.

„Šajā skolā ik pa brīdim vieslekcijas pasniedz pasaules labākie pavāri. Nu tur pabija arī pavārs no Latvijas. Mārtiņš studentus iepazīstināja ar latviešu garšu, latviešu ēdieniem. Peru dzīvojošā latviete Līga Briģe palīdzēja sarūpēt nepieciešamos produktus, kurus atgādāja no Latvijas. Tāpēc Mārtiņš demonstrēja, kā pagatavot rupjmaizes kārtojumu ar melno balzamiņu un putukrējumu, liepziedu limonādi, salātus ar kaņepju mērci. Studenti bija nenormāli ieinteresēti, atraisīti, viņiem patika ēdiens un tā garša. Jā, un viens no studentiem jau izlēmis braukt vasarā stažēties uz Latviju – Trīs pavāru restorānā būs māceklis no Peru kulinārijas augstskolas,” teic Ilze.

Viņa piebilst, ka Dienvidamerikā vietējiem iedzīvotājiem ar latviešu garšas sajūtām ir, kā ir, un izstāsta notikumu Kolumbijā. „Ģimeni, pie kuras dzīvojām, uzcienājām ar izcilo Ķelmēnu rupjmaizi. Saimnieks pagaršoja pusšķēlīti, un sejā varēja nolasīt pamatīgu neizpratni par to, kas tad tas tāds. Nomocīja vienu kumosu, kļuva domīgs un... Visi zina: ja par ēdinu pasaka „interesants”, tas nozīmē, ka garšo tā mazāk, bet nu mēs pabijām pavisam citā līmenī – pēc brīža, kad bija jāizskan vismaz „interesanti”, pagāja vēl kāda minūte, līdz šis cilvēks izmocīja: „Jā, ļoti veselīgi!” Nu mēs zinām jaunu apzīmējumu ēdiena garšai,” iespaidos dalās raidījuma Kulta ēdieni producente, piebilstot, ka paši kolumbieši ikdienā lieto tikai maizi no kukurūzas miltiem un par tādu rupjmaizi pat dzirdējuši nebija.

Restorāns cietumā

Pavisam neparasts piedzīvojums Kulta ēdienu komandai bija nokļūšana sieviešu cietumā Kolumbijā. Izrādās, ka speciālas sociālās programmas ietvaros cietumā Kartahenā izveidots restorāns Interno, kurā strādā ieslodzītās. Tā viņas gan apgūst arodu, gan nopelna naudu, kas uzreiz tiek nosūtīta viņu ģimenēm, bērniem. Šos restorānus var apmeklēt ikviens interesents, tikai, protams, iepriekš piesakoties.

„Vispirms, lai tiktu iekšā, tevi izčamda milzīgs tēvainis. Tad nosēdina pie galdiem, bet telpās aiz restēm ir virtuve, kur strādā ieslodzītās. Arī oficiantes ir cietumnieces. Dažām sejā ierakstīts, ka ne reizi vien nostājušās uz noziedzības takas, bet dažas bija patiešām ļoti, ļoti simpātiskas. Un ēdiens bija labas kvalitātes un garšīgs,” piebilst Ilze Lasmane-Brože.

Iemaldās sarkano lukturu kvartālā

Kā vienu no jautrākajiem atgadījumiem Ilze atceras pastaigu pa Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu ceļojuma pēdējā dienā, lai gan tobrīd viņiem smiekli nenāca.

„Izbraukuši pasakaini skaisto, krāsaino Kolumbiju, visdažādākos augļus saēdušies, laimīgi atgriezāmies Bogotā. Nolēmām vēlreiz aiziet uz lielisko tirgu, kur pabijām ceļojuma sākumā. Izdomājām, ka nebrauksim ar taksometru, bet tos pāris kvartālus noiesim kājām. Gājām trijatā pa lielu ielu vairākās joslās, kurai pa vidu bija plaša zaļā zona. Bijām nogājuši līdz pusei, kad mums pretī nāca kaut kas pavisam nesaprotams – milzīga sieviete melnā kleitā ar lielu dekoltē un milzīgām, basketbola bumbas lieluma krūtīm. Skats bija tāds, ka pa ielu nāk pretī tikai milzu pupi!

Nepaspējām no šā skata attapties, kad parādījās jau nākamais slānis – kundzes krietni gados, izlikušas no sevis apskatei visu, kas ir, bet pēc viņām nāca nākamā grupiņa – transvestīti. Izrādās, bijām nokļuvuši atbilstošajā kvartālā, kur ganās visdažādākā kaluma un dzimuma prostitūtas. Un, kad viens no transvestītiem – rozā krekliņā, ar jau atpogātiem džinsa šortiņiem – ķēra mūsu operatoru aiz rokas un sauca: „Dārgais!”, mukām pāri ielai, taču tur, zaļajā zonā starp joslām, uzdūrāmies diviem, kas tur… kakāja,” gardi smejas Ilze.

Pēc tirgus apmeklējuma viņi atpakaļ devās atkal kājām, bet pa ielas pretējo pusi. „Tur no miesas pārdevējiem nebija ne vēsts, toties uzdūrāmies pavisam citam tipiņam. Visbaisākā paskata vecis, tāds, kura sejā rakstīts, ka šis rīkles griež neskatoties. Pienāk klāt, mums kājas jau aukstas, un dobjā balsī lauzītā angļu valodā saka: „Mani draugi, nebaidieties, es jums neko nedarīšu!” Normāli – speciāli pienāk mums klāt, pārbiedē līdz nāvei, lai pateiktu, ka mums nevajag baidīties! Bijām tik sabijušies, ka pat neko no šā gājiena nenofotografējām,” atceras Ilze.

Bagātie arī raud

Kulta ēdienu producente arī piebilst, ka Peru un Kolumbijā acīs dūrusies uzkrītošā sabiedrības noslāņošanās – ir acīmredzams turīgo slānis un nabadzīgie iedzīvotāji. Turīgie dzīvo atsevišķos rajonos, privātmājās, katram ir savs kalps vai pat vesela kalpu ģimene. Un šajos turīgo rajonos reāli notiek sižeti, kādus ziepju operu scenāristiem pašiem grūti būtu izdomāt.

„Viena no Peru satiktajām latviešu meitenēm sadarbojas ar kādu ļoti turīgu vīru, kura mājās ir pat seši kalpi – trīs dārznieki, divas pavāres un viena apkopēja. Tad nu viņa zina visādus stāstus. Piemēram, pavāres māsa strādājusi kādā citā ģimenē, viņai bija draugs dārznieks. Šis dārznieks atnācis pie sava mājas saimnieka, asinīm notraipīts, un tā mierīgi vaicājis: „Ko man tagad darīt? Es nošāvu savu draudzeni!” Nošāvis tās pavāres māsu, greizsirdības mākts. „Neko, ej uz policiju!” ieteicis saimnieks, un dārznieks atbildējis: „Labi, tad es eju.”

Savukārt pati galvenā pavāre tajā mājā ir ļoti šerpa sieviete, kura nespēj ne ar vienu sastrādāties, tāpēc visi pārējie kalpi mūk no tās mājas prom. Kad vajadzēja atrast jaunu pavāra palīgu, tā latviešu meitene zvanījusi uz darba aģentūru meklējumos. Tur vaicājuši: „Kam vajag palīgu? Lūsijai? TAI Lūsijai?! Ne-e, nebūs!” Iedomājieties, aģentūrā jau visi zina, ka pie Lūsijas neviens neies strādāt. Bet Lūsija ir no tur esošo afrikāņu kopienas, kas kaķus ēd. Lūk, tā viņiem tur iet,” pastāsta Ilze Lasmane-Brože.