Singapūras satīns: „Cits citu mīlam un uzskatām par idiotiem”

Kurš no jums ir bijis Singapūrā?

Neviens nav bijis. Kāpēc nosaukums tāds? Īstā versija pieder Nokio Katanam. Tas bija aptuveni pirms diviem gadiem. Vienam no mūziķiem bija krekliņš no humpalām spilgti oranžā krāsā ar drakoniem, no tāda materiāla kā galdauts. To viņš uzvilka uz vienu tikšanās reizi, kad grupa vēl nebija nodibināta. Iespējams, pateicoties šim krekliņam, radās grupas nosaukums.

Bet vai jūs maz zināt, kā izskatās satīns? Tas ir audums, no kā šuj skaistajām sievietēm veļu – spīdīgs, smuki krītošs...

Mums nep.. īstenībā. Mēs paši jau esam kā skaists satīns.

Kāda jums pašiem pieredze ar festivāliem, kad sākāt paši tos apmeklēt?

Kad bija gadi sešpadsmit, Saulkrastos notika elektroniskās mūzikas festivāls. Domājām, nu mēs esam pieauguši, maucam uz festivālu. Aizbraucām, nopirkām vietējā veikalā kasti ar aliņiem un gaidījām, kad festivāla ieeju atvērs. Pēc tam mēs tā piedzērāmies... Iegājām festivālā, bet tur neviena cilvēka vēl nebija. Visi tik nāca uz pusnakti, kad reāli sākās uzstāšanās, savukārt mēs pievakarē jau galīgā vafelē.

Kā notiek ar Positivus? Jūs klauvējat pie Positivus organizatoru durvīm un sakāt: „Lūdzu, ļaujiet mums uzspēlēt?” Vai tieši otrādi – šie klauvē pie jūsu durvīm un saka: „Puiši, nāciet uzspēlēt!”?

Pagājušajā gadā festivālā bija ļoti daudz mūsu koncerta apmeklētāju. Domāju, ka tāpēc mūs pasauca šogad.

Kad jūs uzstājaties? Kad visi jau ir pālī vai tikai tad, kad sāk nākt uz koncertu?

Pagājušajā gadā mūs ielika pulksten sešos pēcpusdienā piektdienā. Gan jau ar domu, lai tie lūzeri aizpilda laiku, bet reāli bija tā, ka viss bija pilns ar cilvēkiem.

Kas ir jūsu klausītāji?

Labas mūzikas cienītāji un pazinēji. Progresīvi cilvēki, kas seko līdzi aktuālajām tendencēm mūzikā un kultūrā.

Kāds ir jūsu mūzikas žanrs?

Tas ir super reps, mūsdienu rokenrols un prikolreps.

Es domāju, savienojums „hiphops un Eiropa” vien ir smieklīgs. Kur nu vēl Latvijā. Piedodiet, nenosmieties...

Bet vajag jau tā, lai smieklīgi. Tā ir izklaide un izaicinājums, visa izklaides industrija balstās uz to, lai pamēģinātu kaut ko jaunu.

Un kā jūs dziesmu vārdus sacerat?

Vai nu vafelē, vai skaidrā. Nav daudz variantu.

Jūs paši arī iesmejat par saviem dziesmu vārdiem?

Jā, mēs laikam esam paši savu dziesmu lielākie fani.

Kur atrodat un izvēlaties tās skaistās meitenes, kuras redzamas jūsu klipos?

Kā kuram klipam. Izvēlamies atbilstošo estētiku un atbilstošas sievietes. Notiek dažādi, bet pārsvarā ir tā, ka izziņojam – būs filmēšana. Un viņas pašas atnāk. Pārējais atkarīgs no tā, kas klipā nepieciešams. Ja tur vajag hot veceni, ņemam tādu. Tur vajag atbilstību mūsu tēmām.

Jūs daudzi aicina uz privātām ballītēm un kotlešu vakariem?

Līdz kotlešu vakariem mums vēl jāaug, bet uz privātām ballītēm, dzimšanas dienām aicina gan.

Ko darāt tajās privātās ballītēs?

Mēs ar viņiem tusējam un dzeram na haļavu. Vēl norepojam kaut ko, cik nu sanāk.

Jūs tomēr esat astoņi, kādam jābūt honorāram, lai katrs no jums varētu kaut ko nopelnīt?

Nu, tas ir skaitlis ar četriem cipariem, un pie tā varam palikt. Arī ar pieciem cipariem būtu OK, bet četri cipari – tas ir sākums.

Uz tām ballītēm ierodaties pilnā sastāvā? Jūs jau varat šmaukties. Ja tā godīgi, neviens jau īsti nezina, cik jūsu galu galā ir. Vai mēdzat arī savā starpā saplēsties?

Mūs parasti lamā dīdžejs, kurš kliedz uz mums, bet mums pašiem viss ar saprašanos ir normas robežās. Mums ir iņ un jaņ līdzsvars. Tāds balansiņš. Ja pat sakasāmies, tad drīz pēc tam atkal salīgstam. Tā teikt, tu nevari izbaudīt labos laikus, ja tev nav slikto laiku. Bez strīdiem un domstarpībām nevar uztaisīt normālas štelles. Mēs visi cits citu mīlam un uzskatām par pilnīgiem idiotiem.

Vai jums ir savs sapnis, kad izaugsiet lieli? Uz ko tiecaties?

Mēs jau esam lieli puikas. Galvenais ir nebeigt kāpt. Visi apgalvo, ka jākāpj augstāk. Ja runājam par mūziku, mēs varētu ar Donu ierakstīt dziesmu. Mums vajadzētu vēl pāris labu koncertiņu, un tad mēs jau varētu viņu uzrunāt. Gribētu ļoti ar Ainaru Virgu sadziedāties. Viņš ir īsts rokenrols. Vēlētos kādreiz uzlaist arī politisko repu. Vēl mēs varētu kandidēt Saeimā. Ja Artuss Kaimiņš tika, tad mēs mierīgi varētu karstās rīmēs maukt no tribīnes.

Ar ko jūsu reps atšķiras no parasta skaista dzejolīša, kuru māca 3. klasē?

Mums ir lielāks radošums un daudz komplicētāka lirika.

Cilvēki vispār jūs, ejot pa ielu, pazīst?

Skatoties, uz kādas ielas... Piemēram, piektdienas vakarā, ejot pa Vecrīgu, ir grūti paiet uz priekšu, jo tad daudzi atpazīst un nāk bildēties, runāties.

Vai jūs koncertos arī saņemat dāvanas?

Vienreiz uzdāvināja rožu pušķi. Sarkanu kā Nikolajam Baskovam. Ir piedāvātas arī tabletes... Jā, un mums vienreiz uzdāvināja Singapūras karogu...

Un ko jūs darāt, kad piedāvā visu ko?

Skatāmies, kāda seja. Jā, pēc Positivus būtu priecīgi, ja kāds mūs nogādātu Rīgā, jo paši nebūsim stūrētāji. Droši var pieteikties.

Ir bijuši arī seksa piedāvājumi pēc koncerta?

Protams, un tie, kas no mums ir brīvi, arī neatsakās. Ja pēc koncerta katram tikai viena meitene, tad tas ir diezgan vāji...

Esat uz skatuves kāpuši dzēruši?

Domāju, ka uz skatuves ir tikpat daudz cilvēku skaidrā, cik publikā.

Ko mammas saka par jūsu izcilo daiļradi?

Mana mamma ir latviešu valodas skolotāja, tagad arī novadā izpilddirektore. Un pat viņa saka, ka ir zaj...s.

Kādu raideri sastādāt, kad jūs sauc uz koncertiem?

Četri mikrofoni, labi daudz ūdens, mīlestība, draudzība un kaut ko paēst. Atceros vienu vērienīgu uzņemšanu Saldū. Kad ienācām aizskatuvē un redzējām, ko viņi mums ir sagādājuši, sajutos, it kā mēs būtu Depeche Mode. Domājām, ka viņi aizies mīnusos. Pēc tās uzstāšanās vēl ar divām šampja pudelēm mājās aizbraucu.

Tas jau kā Olgai Rajeckai savulaik esot bijis, kad viņa nodzied savas dziesmas un beigās honorāra vietā četras alus pudeles iedod. Viņa prasa, lai vismaz benzīnu mašīnā ielej, bet džeks pasaka: „Skuķi, beidz mani kaitināt!”

Tas, ko mēs esam sapratuši, – reģionos ļoti skaisti uzņem. Tur kā ģimeni sagaida. Uzklāts galds, uzsit uz pleca un pajautā, kā mums iet. Jo tālāk no Rīgas, jo uzņem labāk, ja neskaita vienu pilsētu pie jūras.

Tā jau ir īpaša pilsēta, īpašiem cilvēkiem, ar īpašām vajadzībām. Ko jūs paši gribētu redzēt Positivus festivālā?

Gribētu Pixies dzirdēt, bet sūds ir tāds, ka mēs tajā pašā laikā uzstājamies. Mēs viņiem noņemsim visu jauniešu auditoriju.

Kas jums vispār fascinē festivālā Positivus?

Sievietes. Un mums patīk, ka mums liek mieru. Arī tas, kā organizatoriski tiek veidots šis festivāls. Tas vien ir apbrīnas vērts. Kāds darbs ieguldīts, lai uztaisītu tik grandiozu pasākumu. Positivus organizatori ir profesionāla komanda, visi no viņiem var mācīties.

Nav tā, ka kāds rājas uz jums, ka dziedat tādas dziesmas un samaitājat bērnus, viņiem caur savām dziesmām mācot rupjības?

Ziniet, nav tik traki, ka mēs samaitājam bērnus. Mūsu auditorija nav pavisam jauniņie un mazie. Tā ir no 18 līdz 34 gadiem. Un mazākā daļa ir jaunieši.

Vai jūs būtu no tiem mūziķiem, kas varētu dziedāt politiķu interesēs, viņu atmaksātos reklāmas koncertos?

Nauda jau nesmird...

No 14. līdz 16. jūlijam Salacgrīvā Baltijas vērienīgākajā mūzikas festivālā Positivus trīs dienas uz piecām festivāla skatuvēm būs baudāma bagātīga un daudzveidīga programma. Tur būs arī viena no pēdējā laika klausītākajām hiphopa mūziķu apvienībām Singapūras satīns. Savu muzikālo darbību viņi uzsāka pirms pāris gadiem, un grupā ir astoņi dalībnieki – Salvadors daLean, Nokio Katana, Jumbo XXL, DJ DŽONS GUCCI, Tambura Pesto, Lielais Launags, Comic Sans Legend, Stikla Tarass, SU$HI TAKEØUT. Intervijā grupu pārstāvēja pieci.