Renārs Zeltiņš ar nesen apņemto sievu stāvā sajūsmā par „Coldplay” koncertu Gēteborgā

Zeltiņš ar bagātīgajiem iespaidiem par koncertu un Zviedrijas pilsētu dalās sociālajā vietnē facebook.com. „Šī stāsta pirmsākumi meklējami pagājušā gada rudenī, kad mans Ievucis (tālāk tekstā Mīļotā) mūsu draudzības gadadienā dāvāja biļetes uz kulta grupas „Coldplay” izslavētās tūres „Head Full of Dreams” koncertu Zviedrijā, Gēteborgā. Super dāvana, vai ne? Uzreiz pēc Vasaras Saulgriežu nolustēšanās mēs devāmies ceļā. No Rīgas līdz Zviedrijas otrajai lielākajai pilsētai gaisā jāpavada 1h 40 min, kas man, kā lidošanas fobilim (izgudroju jaunu vārdu), nesimpatizēja, bet atpakaļ, pateicoties pateicīgajai vēja plūsmai, tikai 1h 10 min (tomēr piedzīvota trakākā nosēšanās manā pieredzē), bet uz zemes jau es laimīgs smaidīju savās rudajās ūsās,” ar vieglu pašironiju raksta Renārs.

Viņš arī priecājas par pabūšanu skaistajā Zviedrijas pilsētā Gēteburgā, kur notika koncerts. „Pēc vikipēdijas datiem Gēteborgas pilsētā mīt ap 1.5 miljoniem iedzīvotāju, kas dēļ diviem „Coldplay” koncertiem tika vareni papildināta, jo ielas bija ļoti pilnas un dzīvība, kā mēdz teikt, kūsāt kūsāja katrā restorānā, bārā un kafetērijā. Gēteborga atstāja tīras, sakārtotas, vējaini lietainas (katram trešajam zviedram uz ielas bija lietusmētelis, viņi zina, kur dzīvo) un attīstītas pilsētas iespaidu, cilvēki laipni, smaidīgi un daiļi (ne velti zviedru dāmas ierindojas skaistāko freileņu topa spicē). Karaliski dārzi, hipsterīgi coffee šopi, kičīgu restorānu terases, veikali un tūristi, tā īsumā ir Gēteborga. Kas interesanti, norādes vai uzraksti pilsētā un pat pie stadiona koncerta vietā bija tikai pamatvalodā, bet labi, ka atšķirībā no japāņiem, zviedri tomēr runā angļu mēlē,” stāsta Zeltiņš, kurš turpina arī aprakstīt koncertu Gēteborgas stadionā.
„Ar Mīļoto ieradāmies 40 minūtes pirms koncerta sākuma. Mums bija stāvbiļetes stadiona viducī, tāpēc bija jāstājas rindā, kas paredzēta stadiona viducim. Ieeja bija tikai viena! Tādu rindu es savā mūžā nebiju redzējis! Padomju laiku rindas pēc desām vai ballīšu gados pie nakts lokāla „Essential”, droši var pienest minerālīti ar gāzi šai rindai. Ja mēs būtu iestājušies rindas galā, tad es šo tekstu, iespējams, vēl rakstītu no rindas, bet nāģen nost visiem tiem godīgajiem, kas tiešām stājās rindas galā. Jāatzīstas, mēs bezkaunīgi nošmaucāmies (fuj mums) un piesūcāmies sākuma daļā kā divas latvju ērcītes, bet to darīja vēl daudzi simti, tā, ka viss okey. Pie ieejas, kur parādot biļetes, pretī būtu jāizstiepj divas baltas „Coldplay” aproces, atskanēja: „I'm sorry, no more bracelets!” Beigušās! Man likās, ka ar aprocēm ir tāpat kā ar saldējumu bērniem - vai nu visiem, vai nevienam, citādi kāds raudās, bet fakts ir fakts, tūkstoši palika bez aprocēm. Vilšanās cilvēkiem baigā, bet aproces jau nav laikam galvenais,” raksta Renārs.
Viņš turpina smalki stāstīt arī par pasaulē populārās grupas „Coldplay” koncerta norisi: „Iestājāmies pūļa vidū (kopumā stadiona ietilpība 45 tūkstoši) un sapratām, ka mana Mīļotā ar augumu 1.65 m koncertu tikai dzirdēs, ne redzēs. Neskatoties uz to, mēs izbaudījām visu, ko augstākā raudzes mākslinieki spēj radīt un dot. Koncerts bija tiešām lielisks. Gaismas žilbinošas, ekrānos rādītās vizualizācijas pārdomātas, šova elementi, kas integrēti skatītājos precīzi laikā, solista komunikācija ar skatītājiem perfekta un atstrādāta. Un kā mums paveicās - pie trešās, mini skatuvītes, kur puiši izpildīja tikai trīs dziesmas, blakus atradāmies tieši mēs! Sapņojiet, draugi, sapņi piepildās, tikai jāstrādā un jātic! Esmu bijis tikai uz pāris patiešām grandioziem, gigantiskiem koncertiem mūžā.
Ir jāsakrīt daudziem svarīgiem aspektiem, lai varētu pateikt, ka tas bija labākais koncerts manā mūžā. Tas objektīvi bija ļoti, ļoti labs koncerts, bet subjektīvi Prāta Vētra Liepājā bija labākais, ko esmu redzējis un jutis. Pagaidām, lai tā arī paliek!” raksta Renārs.