Daiļajai Paulai Dukurei tetovējumi ir ar vēstījumu
Dziedātāja Paula Dukure (23) pusotra gada laikā notetovējusi gandrīz visu savu roku. „Tetovēšos vēl,” sola Paula un piebilst: „Ja pirms pusotra gada kāds teiktu, ka man būs tik daudz tetovējumu, es viņu dēvētu par nojūgušos!”
Paula Dukure pusotra gada laikā notetovējusi gandrīz visu roku
Dziedātāja Paula Dukure pusotra gada laikā notetovējusi gandrīz visu roku.
Paula uzsver, ka tetovējumiem savā ziņā ir rituāla nozīme – vai nu bijis kāds pārdzīvojums, kāda sāpe vai svarīga dzīves atziņa.
Pirmo tetovējumu mūziķe ieguva pagājušā gada pavasarī. „Ciemojos pie vecākiem lauku mājās Raiskumā un naktī nosapņoju, ka taisu tetovējumu. No rīta pamodos ar iekšēju sajūtu, azartu, ka man vajag. Atcerējos, ka man telefonā ir bilde ar man tīkamu putna simbolu, un devos pie tetovētāja Viktora Koresa, kas uzzīmēja pirmo tetovējumu uz manas kreisās rokas,” stāsta izskatīgā dziedātāja.
Jauniete gan uzreiz atzīst, ka vecāki par tetovējumiem nebija ļoti priecīgi. „Īpaši mamma bija nobažījusies – kā nu tagad uzvilkšu skaistu vakarkleitu,” pasmaida Paula.
Zīmējums pēc šķiršanās no drauga
„Daudzi teikuši, ka tas ir velns. Citi minējuši, ka tā ir kaza, bet, nē, tas ir Džokers. Kāpēc tāda izvēle? Par godu manam mīļākajam filmu tēlam un aktierim Hītam Ledžeram, kas atveidoja Džokeru filmā „Tumšais bruņinieks”. Džokeru izdomāju tetovēt pēc šķiršanās no drauga, jo manas emocijas tajā laikā sita augstu vilni. Sapratu, ka biju pazaudējusi sevi tajās attiecībās. Tik ļoti biju otrā cilvēkā iekšā, ka aizmirsu, kas pati esmu. Džokera tēls tajā brīdī man ļoti palīdzēja atgūt pamatu zem kājām un atgādināja par to, ka dzīve ir viena liela spēle un neko nevajag uztvert līdz galam nopietni,” prāto dziedātāja.
Veltījumi mīļākajai filmai
„Filma „Cīņas klubs ir man mīļa, tāpēc uztetovēts zīmīgs citāts no tās. Pamatideja: pārlieku lielas cerības par nākotni bieži radījušas manī vilšanos. Tikai tad, kad tās atmetu, spēju novērtēt to, kas man ir dots šeit un tagad.”
„Virs Džokera ir vēl viens citāts no „Cīņas kluba”. Tā doma ir mācīties paļauties – ļauj, lai tie kauliņi dzīvē krīt, kā tiem jākrīt. Tas ir cieši saistīts ar manu dzīves uzskatu, ka dzīvē šad tad vajag vienkārši paļauties.”