Pļavnieces mamma – par meitas bērnību un sapņiem
«To, ka esmu aktrises mamma, manā darbavietā droši vien uzzinās tikai tagad – pēc šīs publikācijas,» smej Ievas Pļavnieces mamma Sandra Šmite.
«Esmu atgriezusies savā bērnības un jaunības vietā – vecāku celtajā mājā, kura vienmēr nozīmīga bijusi arī Ievai,» iepazīstoties Slokas mājas viesistabā, «Rīgas Viļņiem» teic Sandra. Aiz virtuves durvīm vēlmi sasveicināties izrāda arī suns, bet mājas saimnieks – Ievas vectēvs ¬– viņu draudzīgi apsauc.
Reņģu gādātāji
Raugoties uz Ievas mammu, prātā pazib doma par labajiem gēniem. Sak’ – Ievai viegli presē runāt par lieko svaru kā par cilvēka izlaidību, jo pašai šādu problēmu, spriežot pēc mammas, droši vien nav un nekad nebūs. «Tā gan nav. Ieva stipri skatās, ko ēd. Ja daudz ēstu, būtu problēmas. Tagad jau daudzi baidās par to figūru,» viszinīgi spriež papus, kurš pēc meitas (Sandras) aicinājuma uzvilcis tīru džemperi un ieņēmis vietu atpūtas krēslā blakus Ievas «Zvaigžņu lietus» balvai – milzīgam sarkanam restorāna «Sarkans» ielūgumam, kas arvien stāv piesliets kāpņu galā.
Papus ir tas, kurš palīdz mazmeitai sarūpēt viņas mīļāko ēdienu – ceptas reņģes. «Kad Ieva brauc ciemos, viņa pasūta zivis. Tad nu es braucu uz Kauguriem, pērku reņģes, bet vectēvs tās tīra – tas ir viņa darbiņš,» stāsta mamma.
Lai gan vectēvam ir jau 84 gadi, viņš rūpējas par dārzu, kurā izaug gan tomāti un gurķi, gan zemenes. Tad ir ko iedot Ievai līdzi uz Rīgu. Savukārt Ievas darbiņš esot dzīvžoga apcirpšana. Šovasar gan laika trūkuma dēļ tas neesot paveikts, tālab krūmu gali kā pātagas izrāvušies stipri virs līmeņa. Toties Ieva visus pārsteigusi ar zemeņu dobju ravēšanu, priecājas viņas mamma, viesiem priekšā celdama zemeņu kompotu.
Grigaļa skolotāja
Patiesībā grūti saprast, no kuras puses Ievai sevi pieteikt. Dzimusi un mācījusies Jūrmalā, turpinājusi izglītību Lielvārdē, bet vidējo izglītību ieguvusi Rīgas Doma kora skolā. Ģimenes dzīvi lielākoties noteicis mūzikas ceļš un piemērošanās dzīves apstākļiem. Sandra beigusi Mūzikas akadēmiju, iegūstot muzikoloģes diplomu. Šajā laikā viņai piedzimusi Ieviņa. Arī nākamās aktrises tēvs bijis saistīts ar mūzikas jomu. Par viņu zināms vien tas, ka Ievai ticis tēva uzvārds, bet vārds –tētis – cilvēkam, kurš patiešām meiteni audzinājis.
Pēc augstskolas beigšanas Sandra strādājusi Valsts Akadēmiskajā korī par kora mākslinieci, vēlāk – Emīla Dārziņa speciālās mūzikas skolas Teorijas nodaļā, kurā kā audzēkņus iepazinusi diriģentu Intu Teterovski, čellistu Ēriku Kiršfeldu un TV «sejas» Māra Grigaļa brāli Andri, «... brīnišķīgu pianistu, kurš profesionālo dzīvi tomēr saistījis ar biznesu». «Vienlaikus dziedāju korī «Sindi putnu dārzs». Tas bija interesantākais manas dzīves piedzīvojums,» joprojām ar sajūsmu stāsta kādreizējā koriste. Saprazdama, ka ar mūziku vien dzīvē var izrādīties par maz, lai aktīvi strādātu, Sandra ieguva arī otru izglītību, kļūdama par angļu valodas skolotāju. «Kad apprecējos otrreiz, Ieviņai bija 10 gadu. Dzīve iekārtojās tā, ka mūsu tētim Oskaram Lielvārdē mantojuma ceļā tika piešķirts dzīvoklis. Līdz tam bijām mitinājušies tikai komunālajos apartamentos Rīgā, virs kafejnīcas «Jānis», tāpēc šādu pavērsienu pieņēmām ar lielu prieku – beidzot pašiem savs dzīvoklis, svaigs gaiss un liels pagalms, kur spēlēties Ievas mazajai māsiņai Sintijai,» izvēli pārcelties uz Lielvārdi pamato Sandra.
Radoši cilvēki būdami, viņi aktīvi iesaistījās Lielvārdes kultūras dzīvē – Sandra strādāja gan par skolotāju Lielvārdes mūzikas skolā un mācīja angļu valodu Kaibalas pamatskolā, gan par koncertmeistari saimniecības «Lāčplēsis» vidējās paaudzes deju kolektīvā un korī «Lāčplēsis». Turpat Lielvārdē Ieva ar mammu izveidoja arī četru sieviešu vokālo ansambli, vēlāk trio, kas republikas skatē ieņēma pirmo vietu.
Testē klavieres un nervus
Vai tiešām Ieva rātni un paklausīgi sekoja mātes pēdās? Domājot par to, Sandra atzīst, ka meitu mūzikas jomā virzījusi apzināti, gluži tāpat, kā to darījusi viņas mamma. Pie tām pašām melnajām klavierēm, kas arvien dižojas Slokas mājā. «Pat domās nepieļāvu, ka mana meita varētu nemācīties mūziku. Tāpēc aizvedu uz mūzikas skolu. Dažkārt… jā, no Ievas puses nāca protests. Viņa varēja spītīgi vilcināties, ja liku spēlēt klavieres. Piemēram, viņa mēdza paņemt mašīnīti un braukāt pa klavieru taustiņiem. Reiz tā noskaitos, ka atņēmu mašīnu un pa ceļam uz dzelzceļa staciju izmetu to atkritumu tvertnē,» atzīstas mamma. Skaidrs, ka pārdzīvojušas abas. Un liels bijis pārsteigums, kad nesen ar Ievu šo gadījumu pārrunājušas un secinājušas, ka arvien abas atceras mašīnītes krāsu – armijas zaļa.
Lai vai kā gājis, Ieva esot mammai pateicīga par viņas iniciatīvu mūzikas apgūšanā. Vismaz tik daudz Sandra izlobījusi no Ievas intervijām presē. «Jau mācoties Lielvārdes vidusskolā, Ieva ierunājās, ka vēlētos pāriet uz Rīgas Doma kora skolu. Sapratām, ka ir ļoti nopietni jāgatavojas, lai iestātos skolas 10. klasē. Nometu daudzus savus darbus pie malas, lai pati pa vakariem gatavotu skolas iestājeksāmena uzdevumus un nākamajā dienā tos metodiski pareizi «iedotu» Ievai. Īsā laikā mums bija jāpagūst ļoti daudz. Un mums tas izdevās, kā var nojaust pēc tā, ka Ieva Doma kora skolā ieguva baznīcas mūzikas vadītājas specialitāti. Vēlāk esmu domājusi, ka tā iespringt iespējams tikai sava bērna dēļ,» atzīst Sandra.
Viņa piebilst, ka šī nav vienīgā reize, kad savu bērnu tuvāk iepazinusi ar preses starpniecību: «Personīgi man viņa nav to teikusi, bet pēc intervijām esmu sapratusi, ka Ieviņai nācās ļoti grūti mainīt skolu un pāriet uz Lielvārdi. Toreiz likās komunikabls bērns, kuram nav nekādu problēmu iejusties, bet iekšēji tas tomēr bija citādāk... Arī to, ka viņa bija greizsirdīga uz mazo māsu, lai arī pati viņu ļoti gaidīja. Tā jau ir – ikdienā mēs taču tikpat kā nerunājam par to, kā esam jutušies attiecīgā dzīves posmā,» secina Ievas mamma, uz mirkli acīs slāpējot asaras.
Raud kā nopērta
Kā zināms, Ieva Pļavniece atpazīstama kļuva līdz ar Enijas lomu televīzijas seriālā «Likteņa līdumnieki». Tā uzņemšanas sākums jaunajai aktrisei bijis gana smags dzīves periods ne tikai vērienīgā darba, bet arī ģimenes dēļ. Sandra: «Filmēties «Likteņa līdumniekos» Ieviņai piedāvāja laikā, kad vecmamma bija stipri slima. Bieži braucu uz Slokas mājām, lai būtu kopā ar mammu. Kad mammai bija atlikušas vairs dažas dienas, piezvanīja Ieva, lūdzot, lai palīdzu izdomāt Enijas šūpuļa dziesmu meitai. Sēdēju istabā un dziedāju, kamēr Ieva pa tālruni to pierakstīja, bet blakus istabā klausījās mamma. Laikā, kad Ieva filmēšanas laukumā pasaulē laida Enijas bērnu, nomira mūsu vecmāmiņa. Savādi. It kā nepārprotami kāds no malas norādītu, cik precīza un negrozāma ir pasaules kārtība… Pāris dienu pēc tam, kad vecmāmiņu apglabājām, Ievai bija jādodas uz filmēšanas laukumu, lai piedalītos bēru skatā… Skatoties filmu pirmo reizi, Ieviņas māsa Sintija teica, ka viņa var seriālu neskatīties, jāpavēro tikai mamma, un viss ir skaidrs, kas tajā notiek. Ļoti raudāju sērijā, kurā Enijai dzimst bērns un dzemdībās nomirst, arī Ieviņai pašai šis filmēšanas kadrs ir bijis viens no smagākajiem...»
Pirmā izrāde, kurā mamma savu Ievu redzējusi uz Dailes teātra skatuves, bija «Leģenda par Zaļo jumpravu». «Sajūta – fantastiska. To nevar izstāstīt! Sekoju līdzi katrai meitas kustībai un notij. Nezinu, vai no prieka vai no uztraukuma, bet, kad viņa paņēma augstāko noti, es raudāju. Arī «Klondaikā» ļoti raudāju. Kā nopērta. Tajā Ieva spēlēja traģisku lomu. Tobrīd savu bērnu un lomu izjutu kā vienotu veselumu. Iemācījusies dalīt esmu tikai tagad. Lai gan joprojām izrādes, kurās spēlē Ieva, man vajag noskatīties divas reizes – pirmajā sekoju līdzi tikai viņai, bet otrajā jau varu uztvert izrādi kopumā,» sevi kā skatītāju raksturo aktrises mamma.
Nupat aizgājušajā rudenī, kad pēdējo reizi rādīti «Meža gulbji», Sandra pamanījusi, ka pārlieku emocionāla ir ne tikai viņa skatītāju zālē, bet arī Ieva uz skatuves. Tā aktrise atvadījusies no savas lomas, vēlāk noskaidrojusi Sandra.
Bērnus nenomoka
Interesanti, kā spēja līdz niansēm izjust otru, ietekmēja Ievas ģimenes noskaņojumu laikā, kad aktrise piedalījās vienlaikus daudz slavētajā un peltajā šovā «Zvaigžņu lietus»? «Pirmdienas mums bija grūtas dienas, jo nevarējām agri piecelties… Sākumā visi cītīgi balsojām, bet, redzot, ka Ievai ar Ivo iet labi, sarunājām, ka tik daudz netērēsimies. Pēdējo reizi gan kārtīgi pabalsojām, taču – tas diemžēl nelīdzēja. Netaisnība… Bet tā jau šovos lielākoties notiek…» secina Sandra.
Nākamajā dienā pēc Ievas izkrišanas no šova Sandra lūgusi jaunāko meitu Sintiju apciemot māsu un apraudzīt, kā viņa jūtas. «Būtu pati braukusi uz Rīgu, taču bija daudz darba. Zinu, ka Ieva neizrāda emocijas. Viņa raud ļoti reti un arī tikai tad, kad neviena nav klāt. Bet pēc «Zvaigžņu lietus» internetā atradu bildīti, kurā manīju Ievai mazu asariņu… Tas nozīmē, ka viņa jutās ļoti slikti. Kad Ievai ir slikti, viņa negrib ne ar vienu kontaktēties – ieraujas sevī un it kā no visiem pazūd. Reiz, pieķerot mani raudam, Ieviņa teica – cik tev ir labi, tu vari vismaz izraudāties…» atceras Sandra un secina: «Patiesībā tas ir ārkārtīgi sarežģīts dzīves periods, kamēr pierodi, ka bērns ir pieaudzis un prom no tevis. Esmu ļoti pārdzīvojusi iedomas, ka Ieva par mani vairs neliekas ne zinis – laikā nepiezvana un nepastāsta, kā klājas. Taču apzinos, ka ar šādu prasību vecāki bērnus tikai moka.»
Lai arī pēc šova par notikušo Ieva ar ģimeni runājusi nelabprāt, saviem atbalstītājiem – teātra kolēģiem – viņa Slokā sarīkojusi ballīti, uz kuru ieradušies gan aktieri Katrīne Pasternaka, Lilita Ozoliņa, Anta Krūmiņa, Velta Skurstene, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ausma Kantāne, Indra Burkovska un citi, gan skatuves «pārinieks» Ivo Fomins. «Ieviņa vienmēr ar milzīgu mīlestību un pietāti izturējusies pret saviem kolēģiem, īpaši – pret gados veciem cilvēkiem. Visiem zināms, kā viņa rūpējās par Viju Artmani. Tagad – par aktrisi Antu Krūmiņu, kura ir manas mammas bērnības dienu draudzene,» stāsta Sandra. Vēl tagad viņa atceras savas mammas 70. dzimšanas dienu, kad Ieva ar lielu mīļumu un cieņu slimo vecmāmiņu viesībās izvadājusi aiz rokas. Vectēvs: «Ieva jau ar manas sievas ar’, kad bija dzīva – tik memmīt un memmīt… Viņai iet ar veciem cilvēkiem. Kad atbrauc ciemos, vienmēr ienāk arī ar mani istabā aprunāties, lai vai kādi ciemiņi viņai līdzi būtu atbraukuši.»
Šķūnītis deg?!
«Ieva jau ir kā pažarnieks, kuram nekad nav laika.
Tā jau viņš atskrien – kad ir dzimšanas vai vārda diena kādam. Un prom ir,» visu laiku uzmanīgi sekodams līdzi sarunai, pēkšņi nosmej vectēvs. Smiekli viņa krūtīs iedarbina dārdošu klepus vilni. «Ilgus gadus smēķēju,» kā attaisnodamies bilst papus. Bet nu – vairs ne. Runājot par «pīpošanu», vectēvs atklāj kādu ilgi glabātu noslēpumu – izrādās, viņš bijis pirmais ģimenē, kurš uzzinājis, ka arī Ieva niekojas ar cigaretēm, tomēr par to daudzus gadus klusējis. Jo apsolījis. «Toreiz laikam viņa vēl mācījās Rīgas Doma kora skolā. Bija atbraukusi ciemos pie mums, kad ārā pamanīju pie šķūnīša kaut ko kūpam. Uztraukumā skrēju skatīties, bet tur – Ieva… Satrūkās un tūlīt meta smēķi zemē turpat pie malkas. Tā lūdza, lai neko par to nestāstu mammai, ka nācās apsolīt…» atklāj papus. Solīts paliek solīts – nevēlēdamies zaudēt mazmeitas uzticību, papus arī klusējis. Kā nekā, pats vien sliktu piemēru rādījis, kā Ieva toreiz izteikusies… Neraugoties uz to, ka Ieva tagad smēķē pat uz Dailes teātra skatuves, vectēvs ir nobažījies, ka līdz ar šo atklātību būs lauzis solījumu.
Bet kad uzzināja mamma? «Pēc kādas izrādes Dailes teātrī Ievai neteicu, ka iešu pie viņas uz ģērbtuvi. Pavēru durvis, un… mute palika vaļā – Ieva sēdēja savā ģērbtuvītē, jauki sarunājās ar saviem kursa biedriem jaunajiem aktieriem par tikko notikušo izrādi un pīpēja...»
Bizes sods
Bet par blēņām runājot, vectēvs ir pārliecināts, ka viņš nav ne strādājis lielus nedarbus, ne tā pa riktīgam pērienu dabūjis. Ja nu to vienīgo reizi, kad piecu gadu vecumā patvarīgi devusies ciemos. «Abi ar vecmammu kaut kur izgājām, bet Ieviņa viena palika tepat mājās. Kad atgriezāmies, meitēns uz virtuves galda bija atstājis pašas rakstītu zīmīti, pēc kuras varēja nojaust, ka viņa ir pie kaimiņu puikas Imanta, pati izkāpusi pa logu. Tad nu gan vecmamma gāja pakaļ ar žagaru,» lielāko mazmeitas nedarbu atminas papus.
Var nojaust, ka lielāka nodarbe bijusi paša meita Sandra – mācīdamās astotajā klasē, pa kluso nogriezusi savu garo bizi, kā dēļ vecāki viņu sodījuši – lieguši iet uz rokkoncertu, uz kuru jau bijušas iegādātas biļetes. Laikam nespēdama aizmirst garām palaisto koncertu, Sandra pret savu meitu bizes sakarā izturējusies krietni saprotošāk – Ievas bizi labprāt pieņēmusi glabāšanā, to liekot atmiņu kastītē blakus savējai…
