Riču ģimene: vai rudenīgu smeldzi pasūtījāt?

Šī nedēļa sākās ar pirmajiem sniegiem Rīgā un tādu ziemai raksturīgu aukstumu, kas dažiem no mums lika saspringt, domājot par to, kā nesaķert iesnas un nesaaukstēties, vēl aiz pieraduma dzīvojot plānākās rudens drēbēs bez cimdiem, šalles un cepures. Jāsaka tā, paldies mūsu sargeņģelīšiem, ka nosargāja mūs, lai gan vienu brīdi tādi ļoti saguruši bijām.   

Kā jau parasti nedēļas sākumā, ķērāmies pie joku dziesmas gatavošanas. Visas tēmas mums uz priekšu ir zināmas, tāpēc šo dziesmiņu bijām izvēlējušies jau laikus, vien atlika iemācīties vārdus, salikt pareizi vokālās partijas un izdomāt, kā to vislabāk pasniegt. Un tā mēs domājām un domājām, līdz izdomājām, ka neko nevaram šajā dziesmā papildus izdomāt... Mūsu tēls bija skaidrs jau pašā sākumā – 30. gadi, štrumbantes un katliņi (cepures). Taču tajā visā kaut kā pietrūka. Un tad „kā no zila gaisa” Kasparam (tas, kurš vijolnieks), nāca prātā ideja par šādu žūrijas mīļu pavilkšanu uz zoba ar asprātīgu tekstu un lirisku dziedāšanu. Uzreiz  tai mirklī arī nāca doma par mūku apmetņiem, jo vajadzēja noslēpt sekojošās dziesmas „Atnāk jauka vasariņa” nākamo tēlu, šādā veidā nezaudējot intrigu un pārsteiguma momentu.   Kad šīs divas dziesmiņas salikām kopā un izmēģinājām, bija skaidrs, ka jādara tieši tā.  No sākuma bija neliels pārdzīvojums, vai paspēsim tos atsiet laikus, ejot uz nākošo dziesmu, un novilkt tā, lai kaut kur neieķeras vai nenorauj kādu štrumbanti, ar kuru savukārt var dabūt arī pa snīpi, kas nu nemaz nebūtu patīkami, taču jāatzīst, smieklīgi gan. Par laimi, viss noritēja kā mēģinājumos mēģinājām. Vai mēs trenējāmies arī mājās? Jā! Vilkām augšā un lejā, augšā un lejā, lai gan novilkt var trīs reizes ātrāk nekā pēc tam saprast, kur ir augša, kur apakša un kā to vispār tagad uzvilkt. Tā, lūk!

Mēģinājumu bija divreiz vairāk nekā parasti, jo bijām izvirzījuši sev mērķi – kvalitatīvi un tīri nodziedāt, lai būtu pareizi vārdi un tīras notis. Piestrādājām arī pie sākuma uznāciena un dziesmu nobeigumiem. To novērtēja gan skatītāji, gan žūrija, par ko mums ir liels prieks. Arī mums pašiem šī uzstāšanās ļoti patika, lai gan vienmēr jau var labāk…

Jā! Ļoti svarīga lieta! Atmosfēra šo svētdien raidījuma laikā gan aizskatuvē, gan zālē bija tik emocionāli piesātināta ar pozitīvām izjūtām, ka  negribējās, lai šovs tovakar  tik ātri beigtos, visu gribējās redzēt un dzirdēt vēlreiz. Gan Grīnhofu ģimenīti, gan Eriņu ģimenīti, gan Igauņu, Dukuru, Legzdiņu, Vītolu un, protams, žūrijas ģimenītes priekšnesums bija vienkārši satriecošs. Paldies visām ģimenītēm un cilvēkiem, kuri piedalījās un skatījās, visiem, kuri sajuta to burvīgo kopības izjūtu, kāda valdīja tajā vakarā! Paldies arī tehniskajiem darbiniekiem – apskaņotājiem, gaismotājiem un operatoriem par ieguldīto darbu. Paldies jums visiem no sirds! Viesiem, kuri mūs atbalsta un balso par mums. Visiem, kuri vienkārši priecājas un prot pasmaidīt arī tad, kad dzīvē neiet pārāk viegli. Paldies, ka mēs joprojām varam būt kopā ar jums, kopā smaidīt un priecāties par dzīvi!

Kā jau iepriekš solījām – katrā mūsu dienasgrāmatā par vienu no mums pastāstām tuvāk. Šoreiz neliels stāsts par Kasparu Pudniku (tas, kurš vijolnieks).

Kaspars Pudniks dzimis 1983.gada 25.septembrī, pēc horoskopa – Svari. Kaspara mīļākās krāsas ir jūras zilganzaļā  un debeszilā, nu kā īstenam romantiķim, kāds viņš sirdī un dzīvē neapšaubāmi arī ir. No ēdieniem viņam visvairāk garšo: zupas (visas!) , mīļākā tomēr esot biešu zupa un rīvētu kartupeļu pankūkas. No dzērieniem patīk baudīt avotu ūdeni un multivitamīnu sulu.  Atbildot uz jautājumu, kas tev negaršo, seko atbilde: olīvas soļankā un rīsu piena zupa.

Mūzikas lauciņā iemīļotākie izpildītāji: Maikls Džeksons, Sergejs Jēgers, Andrea Bočelli, Dž. Pavaroti, Valērijs Meladze, Uģis Roze. „Man ļoti patīk baudīt klasisko mūziku, kā nekā Jūrmalas mūzikas vidusskolā iegūtās zināšanas mani ļoti  pietuvinājušas šai skaistajai mūzikas pasaulei, kuru sauc par klasisko mūziku, no kuras arī izriet pilnīgi visi mūsdienu mūzikas stili un žanri, pat tie, kuri mani kaitina vai „uzvelk”. Taču varbūt es vienkārši tos nesaprotu,” spriež Kaspars.

Viņa mīļākā mašīnas markas ir Honda un Subaru.

Kā hobiju Kaspars min makšķerēšanu, bet tikai vienatnē un ezerā, kur nav neviena cita makšķernieka. Kolektīva makšķerēšana viņam nepatīk.

Šajā reizē tas arī viss! Vien ieminēsimies, ka nākošā raidījuma tēma ir „brīvā izvēle” (atgriešanās raidījums)! Mēs daudz diskutējām un galu galā palikām pie dziesmiņas  „Par pēdējo lapu”. Mūsuprāt, ļoti atbilstoša šim rudenīgajam laikam un noskaņai. Kaspars atkal solīja uzspēlēt vijoli, lai piešķirtu mazliet smeldzes šai dziesmiņai. Ceram no sirds, ka jums patiks!