Fiktīvās laulības un trauku mazgātāja. „UgunsGrēka” aktrises patiesā dzīve
Fiktīvi apprecējusies, lai izlīdzētu draudzenes brālim, pārcietusi mīļotā vīrieša nāvi, piestrādājusi alus bārā par apkopēju... — tāds ir Valmieras Drāmas teātra aktrises Regīnas Devītes dzīvesstāsts.
Regīna gan savulaik mija gredzenus. Turklāt — tērpusies zilā kleitā, nevis baltā līgavas kleitā ar plīvuru. Kā tā? „Izpalīdzēju draudzenes brālim,” atklāj aktrise. Tie bijuši padomju laiki, kad jauniešiem pēc augstskolas beigšanas noteiktus gadus vajadzējis strādāt savā profesijā. Par mācībām tolaik maksāt nevajadzēja, turklāt valsts vēl piešķīrusi stipendiju, pretī prasot tikai ieguldīt darbu profesijā, kas apgūta.
„Viņam bija jāstrādā par juvelieri, taču pēc diploma saņemšanas puisis saprata, ka izvēlējies nepareizo profesiju un patiesībā ļoti vēlas dziedāt. Viņam tiešām bija ļoti laba balss. Es piekritu noslēgt fiktīvas laulības, lai viņš varētu darīt to, ko sirds kāro. Jo vīrietis mainīt darbavietu drīkstēja tikai tad, ja apprecēja meiteni, kurai ir augstākā izglītība,” atminas Regīna. Sacīts — darīts, un drīz vien zagsā skanēja dzejolis par baltajiem bērziem, un saules gaismā laistījās divi zelta riņķīši. Svētku mielasts un glāzēs dzirkstošs šampanietis gan todien nebija, jo uzreiz pēc ceremonijas Regīna steidzās uz kārtējo mēģinājumu teātrī. Pat nebija laika pārvilkt kleitu.
„Diemžēl ekonomisku apsvērumu dēļ manam toreizējam vīram vajadzēja pārvilkt svītru dziedātāja karjerai. Viņš mācījās Itālijā, bija palikusi tikai astīte, bet vajadzēja sākt pelnīt, lai uzturētu ģimeni, kas sāka veidoties pa īstam. Domāju, ka mums būtu bijis talantīgs operdziedātājs, bet nu nekā,” Regīna pauž patiesu nožēlu.
Mīlēja tā, ka gatava nomirt
Aktrise smej, ka viņas laulība bijusi laimīgākā Latvijā, jo pāris ne reizi nesastrīdējās. Protams, šī laulība jau sen šķirta, taču, kas zina, kā viss būtu izvērties, ja vien tās laikā Regīnas sirdī nebūtu gruzdējis lielais mīlas ugunskurs, kuru bija aizdedzis kāds cits — aktrises nu jau 21 gadu vecā dēla Artūra tēvs. „Domāju, ka patiesībā draudzenes brālim nebūtu nekas iebilstams, ja mūsu laulība pārvērstos patiešām īstā ģimenes dzīvē, bet man deguns bija gaisā, citas intereses un kaislīga aizraušanās ar dēla tēti,” teic Regīna.
Izveidot īstu ģimeni tā arī viņai neizdevās, lai gan par pielūdzēju trūkumu sūdzēties būtu grēks. Iespējams, pie visa vainojams jaunības maksimālisms. „Katru reizi es mīlēju tā, ka biju gatava nomirt.”
Par laimi, neko ļaunu pieviltā meitene sev nenodarīja. Arī toreiz ne, kad 33 gadu vecumā nomira viņas karsti mīļotais cilvēks. Ļoti skaists, talantīgs puisis, kurš par savu dienišķo maizi diemžēl sauca alkoholu.
„Viņš nevarēja sev atrast vietu dzīvē, un tagad viņš ir Rūjienas kapos. Tas ir ļoti traģisks stāsts, man joprojām ir sāpīgi par to domāt, jo šā puiša tēvs nespēja pārdzīvot notikušo un arī aizgāja viņsaulē, drīz pēc tam savai ģimenei sekoja arī viņa māte. Ļoti sāpīgi, bet pēc pieredzes varu teikt, ka alkoholiķi neviens nevar izglābt, var tikai palīdzēt, ja viņš to lūdz. Citādi tas glābējs kļūst tikai līdzatkarīgs,” pārliecināta ir Regīna. Viņa piebilst, ka, iespējams, tāpēc tik labi izprot savu seriāla tēlu Zentu, jo arī Zentas mīļotais Jānītis ar grādīgajiem bija uz „tu” un pie visa vēl veda mājās savus draugus — pudeles brāļus.
Arī istabenes darbs Regīnai nav svešs. Tiesa gan — gluži viesnīcā viņa strādājusi nav, taču pirms daudziem gadiem aktrise uzkopa kantora telpas. „Tur strādāja mana māsa, un, kad viņu apkopēja gāja atvaļinājumā, māsa man piedāvāja to aizvietot. Es piekritu. Darbs bija ļoti viegls — tikai jāiznes papīrgrozi un jānoslauka putekļi. Alga nebija liela, bet par nopelnīto naudiņu nopirku sev sudraba auskarus,” atceras Regīna.
Otra tāda piepelnīšanās reize bijusi salīdzinoši nesen, vēl pirms seriāla filmēšanas. „Man bija diezgan švaki ar naudiņu, tāpēc piestrādāju Valmierā alus bārā. Piektdienās un sestdienās no desmitiem vakarā līdz četriem no rīta mazgāju glāzes un pelnutraukus, klausījos mūziku un baudīju mieru. Sākumā maksāja septiņus latus par nakti, pēc tam — jau desmit latu.”
Regīna stāsta, ka viņa pieradusi visus smagumus iznest uz saviem pleciem, jo arī dēlu Artūru uzaudzinājusi bez vīrieša gādīgās rokas. „Man tas ir vissāpīgākais, jo dēlam pietrūka tēva padoma. Kā jau puika, viņš vienmēr ķimerējies garāžā ar tehniku vai gribējis kādu citu vīriešu darbu paveikt, bet es neko no tām lietām nesaprotu, tāpēc, ja Artūrs kādreiz jautāja, kā dara to vai šito, es nemācēju atbildēt,” teic Regīna un piebilst, ka Artūram esot laba humora izjūta, un tagad, kad paaudzies, ir viņas lielākais atbalsts un draugs.
Artūrs cītīgi seko līdzi katrai seriāla sērijai un par Zentas tēlu labsirdīgi pasmejas. „Dažreiz pēc kādas trakākas epizodes seriālā jokojot pajautāju, vai viņš neatteiksies no manis. Artūrs parasti atbild, ka pagaidām vēl ne,” smej aktrise.
Sapnis par ideālu ģimeni
Regīna visās attiecībās, kuras viņai bijušas, cerējusi piepildīt jaunībā idealizēto sapni — ka viņa iepazīsies, apprecēsies, ar savu mūža mīlestību nodzīvos ilgi un laimīgi, un abi nomirs vienā dienā. „Man tiešām vienmēr gribējies ideālu ģimeni, bet... Droši vien mana vaina ir tā, ka es nevaru pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir. Es cenšos viņu pārveidot tā, kā man ir ērtāk. Tiesa gan, tagad esmu mainījusies, jo ar gadiem sapratu, ka rīkojos nepareizi un ka attiecības veido un uztur divi cilvēki. Tātad jāmainās ir abiem!” tā Regīna.
Tagad viņai esot svarīgi, lai abiem ir kopīgas intereses, lai vīrietis nemelotu, arī mazās lietās ne, un lai viņa kaut mazliet var paļauties uz viņu. „Esmu pieradusi viena ar visu tikt galā, bet katrai sievietei taču gribas, lai blakus būtu spēcīga pleca atbalsts.”
Bet, ja nu tomēr gadās pa kādam grūtākam, drūmākam brīdim, tad Regīna nopērk rūgto šokolādi un viena pati apēd visu tāfelīti. „Pēc tam es sev saku — vai tad tā vajadzēja?!”
Šo un citus aizraujošus stāstus un atklātas intervijas par seriāla „UgunsGrēks” tapšanu un aktierim, piemēram, kā Artūrs Skrastiņš sāka studijas Medicīnas akadēmijā, kā Marta jūtas cietumā, kā Mārtiņš Freimanis palika bez vecākiem, kā Ģirts Ķesteris saspēlējas ar Ditu Lūriņu, un daudz ko citu lasiet žurnāla „Rīgas Viļņi” speciālizlaidumā „UgunsGrēks”, kas pieejams visos tirdzniecības punktos.
Sanita Liepkalne/Foto: Matīss Markovskis, no Regīnas Devītes personīgā arhīva, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva
