Egils Zariņš ziemu pārlaiž Vjetnamas Saulkrastos

Tā kā ceļots ir ļoti daudz, Egils atzīst, ka pēdējā laikā ir grūti visiem vienoties par to, kurp braukt. „Par Vjetnamu bija dzirdēts daudz labu vārdu, turklāt tur strauji sācis attīstīties tūrisms, un par to labprāt vēlējāmies pārliecināties arī paši,” paskaidro žurnālists. Visgrūtākais, viņaprāt, ir garais ceļš — pārlidojumos ar lidmašīnu jāpavada gandrīz 24 stundas. Egils atzīst, ka viņam ļoti nepatīk lidot: „Priecājos, ka garie lidojumi parasti iekrīt nakts stundās, jo tad visas nepatīkamās sajūtas izdodas nogulēt.”

Aizlidojot uz Vjetnamas pilsētu Hošeminu jeb kādreizējo Saigonu, viņš bijis patīkami pārsteigts — tūristus sagaidījusi visnotaļ attīstīta pilsēta, nevis kara izpostīta un nabadzīga zeme. „Es, protams, negaidīju, ka tur būs pussagruvušas mājas, taču domāju, ka tur būs vairāk jūtams komunisma piesitiens,” stāsta Egils. Taču viņš bijis patīkami pārsteigts, ka Hošemina ir ļoti attīstīta, rosīga tipiska Dienvidāzijas pilsēta, un tai ir sava „odziņa” — interesantas celtnes ar franču arhitektūras elementiem. Turklāt tā esot arī vieta, kur apmierināts būs ikviens — Saigona ir pilna ar lieliem iepirkumu centriem, moderniem zīmolu veikaliem, labiem restorāniem un, protams, arī tirgu, kur iespējams dabūt pilnīgi visu par sev vēlamu cenu.

Egilam Vjetnama noteikti paliks atmiņā ar šoku, kas piedzīvots, redzot to, kas notiek uz ielām: „Tas bija viens liels haoss, tur pat ielu nav iespējams normāli pāriet!”

Ielas mudž no mopēdiem un motorolleriem, un nereti automašīnas šķērso krustojumu pie sarkanās gaismas. Bet paradoksālākais — ceļotāji tā arī netika redzējuši nevienu avāriju. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka mopēdi ir manevrēt spējīgāki, tāpēc ātrāk iespējams izvairīties no sadursmes. Egils to smejoties nodēvē par „organizētu haosu”. Riteņbraucēji gan tika manīti ļoti reti — iespējams, tāpēc, ka tas vairs vienkārši nav modē.

Desmitos vakarā „krodziņš slēgts”

Vjetnamā pulksten desmitos vakarā apmēram 90% pilsētas dzīves apstājas. Visi veikali, bāri, klubi, tirgi — viss tiek slēgts. Līdz ar to pilsētā iestājas patīkams klusums, ko pēc dienas lielās kņadas var izbaudīt ar vislielāko prieku.

Runājot par ēdināšanu — tā Vjetnamā ir ļoti lēta un bagātīgā izvēlē. Glaunā restorānā ar baltiem galdautiem var paēst izsmalcinātas jūras veltes — garneles, mīdijas vai austeres. Virtuve ir ļoti daudzveidīga — katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Ir arī neskaitāmas eiropietim pieņemamas ātro uzkodu bodītes, kur var baudīt picas, hamburgerus, frī kartupeļus un citus gardumus. Tajā pašā laikā var droši paēst arī nelielās ēstuvēs uz ielas — tur viss ir tīrs, tāpēc nav jābaidās saindēties un stundām ilgi pavadīt tualetē...

Egils stāsta, ka viņam ļoti garšojis „Hot pot” jeb „karstais podiņš” — uz nelielas uguns plītiņas tiek atnests podiņš ar buljonu un atsevišķā traukā piedevas — dārzeņi, makaroni, gaļa. Tad pats var gatavot zupu pēc savas gaumes, un tas maksā aptuveni tikai divus latus. Savukārt no dzērieniem viņš pirmo reizi mūžā baudījis vjetnamiešu auksto kafiju. „Pirmo reizi redzot, kā to pagatavo, vispār nevarēju saprast, kas tas ir,” viņš stāsta, „paņem glāzi, ieber baltu pulveri, pēc tam uzlej tam nezināmas izcelsmes melnu masu un pieber pilnu ar ledu — aukstā kafija gatava!”

Egila un kolēģu ceļojuma mērķis bija izbaudīt siltumu ziemā, tāpēc pēc trijām Saigonā pavadītām dienām viņi devušies uz kūrortpilsētu Mui Ne, ko paši jokojot pārdēvējuši par Saulkrastiem.

„Tā bija tipiska atpūtas pilsētiņa ar viesnīcām gar jūru un ielu ar dažādiem veikaliņiem un kafejnīcām,” stāsta Zariņš. Kūrorts atradās 200 kilometru no Saigonas, un ceļā ar autobusu viņi pavadījuši piecas stundas.

Kūrortā latvieši apzināti izvēlējušies labu viesnīcu ar Eiropas „garšu”. „Esot tik tālu prom no mājām, noteikti gribas arī savu devu komforta — ir labi zināt, ka ārā viss notiek, bet iekšā var atvilkt elpu sev daudzmaz ierastā vidē,” paskaidro Zariņš.

Apkalpošanas serviss bijis ļoti labā līmenī, ko gan nevar teikt par vietējo iedzīvotāju angļu valodas zināšanām. Izrādās, vainīga ir izglītības sistēma, kas skolā bērniem nepiedāvā apgūt nevienu pašu svešvalodu! Līdz ar to tikai centīgākie, kas gatavi pašu spēkiem izurbties cauri vārdnīcām, ir apguvuši angļu valodu sarunvalodas līmenī. Tomēr nereti latvieši ar vietējiem sarunājušies latviski. „Nav vērts runāt angliski, ja viņi tāpat nesaprot, tāpēc runājām latviski,” smejas Egils.

Nedēļa kūrortā pagājusi diezgan vienmuļi, kas arī bijis viņu mērķis. „Katru dienu, ejot gulēt saulē, mēs to dēvējām par „došanos uz darbu”,” stāsta Egils un piebilst, ka jūrā plosījies tik liels vējš, ka tā bijusi gluži vai paradīze neskaitāmiem kaitotājiem un sērfotājiem.

Ceļotāji vēlējušies apskatīt arī kaut ko vairāk par kūrortzonu, un viņiem paveicies iepazīties ar vietējo puisi, kas par labu cenu noorganizējis dažādas ekskursijas. Vieni no interesantākajiem objektiem bijušas baltās un sarkanās kāpas. „Tā ir seriāla sajūta, ka tūlīt aiz zaļās zonas sākas gluži vai Arābu Emirātu tuksnesis ar sniegbaltām smiltīm!” Tieši tādu pašu iespaidu uz viņiem atstājušas arī sarkanās kāpas, kas saulrietā izskatījušās vēl iespaidīgāk. Citā dienā viņi devušies aplūkot Guļošo Budu — tā ir lielākā šāda statuja Dienvidāzijas reģionā, kas atrodas 400 metru augstā kalnā un uzcelta tikai 60. gados. Leģenda vēstī, ka kara laikā kalnos dzīvojis kāds vīrs, kas ikreiz, redzot ASV kara lidmašīnas, ziņojis par to pilsētai. Par godu šim kungam uzbūvēta statuja. „Tas bija ļoti iespaidīgi un skaisti,” stāsta Zariņš.

Kā jau visos kūrortos, arī Mui Ne varēja sastapt ļoti daudz krievu tūristu. „Daudzas veikalu izkārtnes un ēdienkartes bija arī krievu valodā, lai gan paši vietējie iedzīvotāji krieviski saprot tikai dažus vārdus, kas vajadzīgi tirdzniecībā, piemēram, „horošo”, prodaju”, „žemčuga”,” stāsta Egils.

Par vienu no iecienītākajiem kūrortpilsētas bāriem latviešiem kļuva bārs Snow jeb, kā Egils to sauc, — Sniedziņš, kura īpašnieks, izrādās, bijis krievs, tāpat kā viesmīle, šefpavārs un zāles pārziņi. Līdz ar to šī bija vienīgā vieta, kur krieviski bija iespējams sazināties visaugstākajā kvalitātē.

Jau sen aizmirsies tirdziņš tepat Rīgā, Sporta pilī, kur pēc kārotās preces skrēja ikviens rīdzinieks. Vjetnamā šādas vietas joprojām eksistē. Jau mājupceļā viņi Saigonā atraduši lielu tirgu slēgtā angārā, kur iespējams nopirkt visu, ko vien var iedomāties. Vjetnamas naudas vienība ir dongi, un viens lats ir 36 000 dongu. „Sākumā ir grūti pierast pie tik lielām naudaszīmēm, bet divu dienu laikā pierod,” atzīst Egils un stāsta, ka interesantajā tirgū pārņēmušas visnotaļ eksotiskas izjūtas. Pulksten astoņos vakarā tirgus tiek slēgts, taču ar to viss nebeidzas. Ap šo ēku tiek sastumti galdi, izveidotas improvizētas virtuves, un visa teritorija pārvēršas vienā lielā ēstuvē ar plastmasas galdiem. Daudzo tūristu acu priekšā uz oglēm tiek gatavoti visdažādākie ēdieni. „Ēst restorānā un ēst šādā vietā — tas nav salīdzināms,” sajūsmā ir Egils.

Stambulā katastrofa

Atpakaļceļā viņi vēl vienu dienu pavadījuši Honkongā. „Tā ir iespaidīga pilsēta, pārblīvēta ar debesskrāpjiem, kur starp 50 stāvu augstām dzīvojamām mājām jūties kā puteklis zemes virsū,” iespaidos dalās Zariņš.

Savukārt pēdējā pieturvieta pirms Rīgas bijusi Stambula, kur dabas apstākļi viņus sagatavojuši bargajam Latvijas klimatam. „Stambulā bija lietus, vējš, bet nākamajā dienā bija īsts putenis,” stāsta Egils. Turkiem šādi laika apstākļi ir īsta katastrofa, tāpēc satiksme gluži vai paralizēta. Bet Egils ir teju vai priecīgs, ka tā sanācis, jo tas viņus sagatavojis Rīgas bargajam salam.

Zane Zusta, Foto: no personīgā arhīva