Egonu Reiteru Mjanmā notur par Deividu Bekhemu
Lai nomierinātu kāda Mjanmas ciema iedzīvotājus pēc tam, kad viņi Egona Reitera personā skatīja pirmo balto cilvēku mūžā, bija vajadzīga bruņota valsts armijas vienība…
Radio SWH balss un raidījuma Braucamais laiks vadītājs Egons Reiters nupat atbraucis no 1000 jūdžu ekspedīcijas Mjanmā (oficiāli — Mjanmas Savienība), kas ir viena no pasaules noslēpumainākajām valstīm un kurā tūristi iegriežas reti, jo tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām un nabadzīgākajām valstīm pasaulē. Taču patiesība izrādījusies cita — tā secinājuši 1000 jūdžu ekspedīcijas dalībnieki Egons Reiters, grupas Tā-tā-tā bundzinieks Mārtiņš Opmanis, autosportists Edgars Zaķis un Mjanmas ekspedīcijas konkursa uzvarētājs Mareks Krūmiņš.
Tur neielaiž pat BBC
Par kādreizējo Birmu, kas robežojas ar Ķīnu, Laosu, Taizemi, Bangladešu un Indiju, ir vismaz trīs stereotipi, kas padara to nepievilcīgu tūristiem: nedemokrātiska valsts ar militāru režīmu, briesmīga nabadzība, kā arī regulāri konflikti, kas tiek risināti asiņainu sadursmju ceļā. Tāpēc nav brīnums, ka braucienu uz Mjanmu ekspedīcijas dalībnieki apzināti slēpuši no preses — lai kāds no Mjanmas varenajiem neuzzinātu latviešu patiesos nodomus par valsti veidot filmu.
„Nezinu, kā interesēs, bet par Mjanmu pasaulē tiek popularizēta pārsvarā negatīva informācija. Tāpēc tikai saprotami, ka viņi no žurnālistiem un filmētājiem apzināti vairās,” stāsta Reiters, piebilstot, ka tieši viņu ekspedīcijas laikā Mjanmā uz visiem laikiem aizliegts iebraukt pasaulē prestižā ziņu kanāla BBC reportieriem.
„Pēc Mjanmas apmeklējuma vairs īsti nevaru saprast, kam ticēt. Ierodoties tur, sākām uzmanīgi izošņāt gaisu — kas un kā. Pamatinformācija nodevīgi apstiprinājās, kad mūsu gids — puisis mazliet virs 20 — čukstus stāstīja, ka pat sienām Mjanmā ir ausis... Domājām, ka tur arestē tāpēc vien, ka esi citāds. Iztikām pat bez jelkādiem kontaktiem ar ārpasauli, arī bez satelīttālruņa, jo dzirdējām, ka par šāda tālruņa lietošanu kāds reiz Mjanmā nonācis cietumā…. Pie domām, ka tur ir ārkārtīgi bīstami, būtu palikuši, ja šai valstij būtu ātri izskrējuši cauri. Bet, iepazīstot vidi un cilvēkus, tapa skaidrs, ka bilde nav tik melna, cik to mālē. Vienkārši — šajā valstī ir citādi spēles noteikumi, kas ir skaidri salasāmi un neapspriežami. Atliek tikai tos ievērot, ” pirmos iespaidus par tālo Indonēzijas zemi sarunā ar Kas Jauns atklāj Reiters.
Apsmej balto, vēderu turēdami
Viena no zināmākajām kādreizējās Birmas „vizītkartēm” ir īpaša padongu cilts džungļos, kas slavena ar garkaklu sievietēm — daiļā dzimuma pārstāves citu virs cita uz kakla liek zeltītus riņķus, tādējādi gadu gaitā to stiepjot arvien garāku. Latviešu veidotajā filmu ciklā gan šīs sievietes neredzēsim, jo mūsu ceļotāju un padongu cilts ceļi nekrustojās. Taču tas nenozīmē, ka tāpēc ekspedīcijas dalībnieki piedzīvojuši mazāk eksotikas.
„Ceļot pa Mjanmu iespējams tikai gida pavadībā un pa atļautām vietām. Kad ar gidu bijām iepazinušies tuvāk — apmēram pēc sešām dienām — beidzot izdevās viņu pierunāt nedaudz nogriezties no atļautā ceļa… 1000 jūdžu būtība ir tāda, ka nevēlamies braukt tikai pa tūristu iestaigātām takām gar oficiāliem vēstures objektiem, bet gan paskatīties cilvēkus reālā dzīvē,” stāsta Reiters.
Gids, kura vārdu Khin Maung Aye neviens nespēja nedz latviskot, nedz izrunāt oriģinālvalodā, tāpēc tika saukts vienkārši par Maiku, beidzot sapratis, ar ko ekspedīcijas dalībnieki atšķiras no ierastajiem tūristiem — pārsvarā Eiropas pensionāriem — un piekritis latviešiem parādīt īpašu vietu… Apmēram pēc triju stundu brauciena mūsējie nokļuvuši vietā, kur baltie cilvēki vēl nebija spēruši kāju… „Piedzīvoju savādas izjūtas, ko nav iespējams aprakstīt… Bet zinu vienu — man un, es pieļauju, arī vietējiem tās ļoti patika! Nebijām vēl paguvuši izkāpt no mašīnas, kad apkārt jau bija savācies viss ciems, lai uz mums paskatītos…” atceras Reiters.
Ekspedīcijas dalībnieks teic, ka lieliski iztēlojas izjūtas, ko pārdzīvojuši vietējie: „Viņi jutās un uzvedās tāpat, kā mēs justos, satiekot, piemēram, Sniega cilvēku vai Lausku (latviešu ticējumos dzīvi gari, kas aukstā laikā taisa sprakšķus) — ja tu zinātu, ka Lausks pāri nedarīs, tu gribētu aptaustīt viņa ādu, matus, ķermeni…” Izbrīnu par ceļotājiem mjanmieši pauduši atšķirīgi — vieni knapi valdījuši spurdzienu, kamēr citi (mazāk pieklājīgie) smējuši, vēderu turēdami, vai raudzījušies ar nelielām izbailēm.
Tiesa, ekskluzīvā tikšanās beigusies visai ātri ar valsts armijas iejaukšanos... „Kalnu ciematiņu, kurā viesojāmies, kā vēlāk izrādījās, apsargāja armija. Tad nu, izdzirdot mūsu emocionālo tikšanos, viņi nāca skatīt, kas notiek. Rezultātā vietējie visi pazuda pa malu malām, bet es paliku iepazīties ar militārpersonām,” pārsteigumu atminas ceļotājs. Lai arī arestēts neviens netika, atbildēt par patvaļīgo maršruta izvēli vajadzējis gidam Maikam — viņš policijas iecirknī rakstījis paskaidrojumu…
Februāris Mjanmā ir vēls rudens pirms apmēram triju mēnešu ilgas lietus sezonas, kad gaisa temperatūra turas apmēram +40 grādu pēc Celsija, un kokiem pamazām birst lapas. „Redzētais vietām atgādināja mūsu pašu Siguldu rudenī,” smej Reiters, „tikai lapas tur bija nobirušas nevis no aukstuma, bet gan no karstuma”.
Šādā karstumā letiņi ne tikai piedalījušies vietējo darbos — tomātu stādu kopšanā un mandarīnu vākšanā —, bet arī izturējuši futbola maču, sacenšoties ar vietējiem profiņiem. „Futbols Mjanmā ir sporta veids numur viens. Par godu tam viņi pat izdod futbola avīzi!” pārsteigts stāsta Reiters, kuru dažs labs vietējā futbola „lietpratējs” godājis par Bekhemu — krekliņa dēļ, uz kura greznojies pasaulslavenas futbola komandas sponsora vārds.
Bijis arī kāds sporta veids, kas mūsējos pārsteidzis ne pa jokam — kādā ciematā notikušas teļu un puišu skriešanās sacensības. Spēles noteikumi — apmest teļam ap kaklu striķi un ar viņu kopā aizskriet līdz finišam. Aculiecinieks stāsta, ka distance, lai arī pārdesmit metru gara, skrējējam var beigties letāli, jo teļš, cenzdamies pēc iespējas ātrāk tikt pie otrā pusē gaidošās govs, cilvēka ķermeni rauj līdzi nenormālā ātrumā.
Loterijas galvenā balva — kļūt par mūku!
„Mjanma ir ideāla vieta, kurā dzīvo vienkārši un atvērti cilvēki. Kas iedvesmo un liek aizdomāties,” pēc divu nedēļu ilgas iepazīšanās ar valsti spriež Reiters. Bet, runājot par cilvēku pārticību, viņš ir pārliecināts, ka mjanmiešiem piedēvētā nabadzība ir tikai mūsu priekšstats par vērtībām. „Jā, cilvēki brauc ar vecām mašīnām, strādā ar rokām un 18. gadsimta darba rīkiem un vietām mitinās salmu būdās, bet tajā pašā laikā Mjanma ir otrā lielākā rīsu eksportētājvalsts pasaulē!”
Ceļojuma laikā latvieši apmeklējuši arī klosteri un bijuši liecinieki tam, kā par mūku uz pāris nedēļām iespējams kļūt… loterijas kārtā, izvelkot laimīgo lozi… Bet naktī, meklējot izslavēto zelta akmeni, kas „stāv uz kraujas malas un nekrīt, jo ir apsiets ar Budas matu, kas piestiprināts pie debesīm”, paši iekļuvuši svēto kārtā. „Izdomājām, ka zelta akmens iespaidīgāks varētu būt naktī, tāpēc, paņēmuši no viesnīcas baltas segas, kurās ietīties mūku stilā, devāmies pastaigā. No rīta atklājās, ka gids par mūsu gaitām ir labi informēts… Viņš tikai ieteica nākamajā reizē ietīties sarkanās segās, jo baltais apsējs simbolizē augstāko pasaules izpratni, pat — superspēku…” smej Reiters. Tā, lūk, Mjanmā pat pavisam netīšām ikviens var kļūt par supervaroni!
