Krauze un Melbārdis iejūtas izmantotāju tēlos

Nē, noteikti nē. Es gan domāju, ka arī pati Elza nedomāja, ka viņa dzīvo ļaunprātīgi uz Ķikuļa kunga rēķina. Neviena sieviete jau tā nedomā... Vienkārši, ja sievietei prioritāte dzīvē ir, piemēram, dārglietas, skaisti apģērbi, tad, beigu galā padomājot, sanāk, ka tā ir iedzīvošanās uz vīrieša rēķina, pašai neko nedarot.

Sabiedrība mēdz attaisnot sievietes, kuras dzīvo uz vīriešu rēķina, bet nosoda vīriešus. Kāpēc tā?

Tāpēc, ka sabiedrībā valda uzskata, ka vīrietis ir naudas pelnītājs, bet sievietei ir jārūpējas par māju un jāaudzina bērni. Arī es uzskatu, ka vīrietim ir jādomā par to, kā uzturēt savu ģimeni. Arī manā ģimenē tā ir, bet tas nenozīmē, ka pati nestrādāju. Es strādāju un pati cenšos noteikti nodrošināties ar savu naudu.

Mani pašu tas absolūti neiespaido. Jā, citreiz ir tā, ka spēlē kādu lomu, un tu redzi sevi tajā iekšā – "redz, kā mana dzīve savijas kopā ar manu tēlu", bet šis gadījums noteikti nav tas. Varbūt es nekad neesmu bijusi tādos apstākļos, un man nav tāda liela interese par dārglietām, skaistām drēbēm. Noteikti neesmu pieskaitāma pie šādām sievietēm, kam tā ir prioritāte. Mani drīzāk būtu jāpiespiež, piemēram, iet uz veikalu un izvēlēties kādu dārgu mēteli. Man tā liktos naudas izšķērdēšana.

Banāls jautājums, bet cik svarīga nauda, jūsuprāt, ir attiecībās?

Bez naudas attiecībās ir ļoti grūti. Naudai ir jābūt. Cik daudz – tas jau, protams, ir atkarīgs no katra individuālajām vajadzībām. Man personīgi pietiek ar to, cik daudz man tās ir. Manā ģimenē dominē modelis, kur vīrs pelna nauda, savukārt es atbildu par saimniecību un bērniem. Lai arī es pati arī pelnu naudu, tomēr pārticību nodrošina vīrietis.

Arī man ar vīru ir deviņu gadu starpība, kas arī varbūt citiem liekas diezgan liela. Bet personīgi es to tā neizjūtu – mēs ļoti labi saprotamies, un man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu kopā ar vecāku vīrieti. Taču deviņi gadi nav tik liela starpība kā manai atveidotajai varonei – Elzai Ķikuļa kungs varētu būt tēvs, nevis vīrs. Viņai piemērotāks ir Italo, kurš ir gandrīz vienaudzis. Patiesībā man ir ļoti grūti spriest par šādu jautājumu – domāju, ka vienmēr dzīvē tā nav, ka sievietes apprec vecākus vīriešus tikai naudas dēļ.... Vienkārši varbūt dzīvē tādu pāru ir mazāk, un, ja šie pāri ir, tad viņi ir jāizvērtē atsevišķi.

Kuras jūsos ir tās labās īpašības, kas palīdz saglabāt attiecības?

Domāju, ka tā ir uzticēšanās vienam pret otru un spēja ilgi neapvainoties!

Tādas attiecības noteikti ir iespējamas, bet tas ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Šādas, uz aprēķinu balstītas, attiecības ātri var izjaukt greizsirdība. Bet tikpat labi iespējams, ka daudzi to mūžu tā arī "nokuļ" – smagi nodzīvo kopā. Lai gan kādreiz senlatvieši tieši tā arī darīja – ne jau aiz mīlestības precējās, bet gan aiz aprēķina, lai zemes varētu apvienot un tamlīdzīgi. Arī tur bieži vien nebija ne miņas no mīlestības – drūmajos latviešu romānos tā raksta. Senos laikos arī briesmīgs grēks bija šķirties, tāpēc arī to dzīvi kaut kā nodzīvoja. Kā tas iespējams? Manuprāt, cieņas dēļ vienam pret otru.

Kā jums šķiet – kā jūs justos apgrieztā lomā, kā izvairītos no līdzīgiem izmantotājiem, kādu atveidojat pati?

Ir jājūt, vai tevi izmanto vai ne un laicīgi no šādām attiecībām jāizvairās, kamēr vēl nav par vēlu. Ja nu tomēr rozā brilles ir uz acīm, tad diemžēl tā var nonākt līdz Elzas un Ķikuļa liktenim. Arī man dzīvē ir bijušas dažas tādas situācijas.

Nē, man šķiet, ka tas ir tikai tādās vācu romantiskajās filmās, kur meitene satiek puisi, iemīlas, un beigās viņš izrādās ļoti bagāts. Es domāju, ka tie cilvēki, kuru mērķis ir apprecēt bagātu cilvēku, jau pirms attiecību uzsākšanas ir noskaidrojuši visu par otra mantu un bagātību.

Nē, noteikti nē. Es uzskatu, ka tas ir nepareizi – jebkurā gadījumā. Vīrietim ir jārūpējas par sievieti. Punkts.

Tad Gunāra tēlu savā ziņā nosodāt?

Nē, tēlu es pilnīgi noteikti nenosodu. Viņš ir pavisam citādākā situācijā, un Gunāram ir pavisam citāds raksturs nekā man. Šajā ziņā mums ir diezgan maz kopīga.

Dabā tā ir iekārtots, ka vīrietim ir jārūpējas par sievieti. Sieviete to nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, bet tajā pašā laikā tā ir normāla lieta, ja vīrietis rūpējas par sievieti arī materiālajā ziņā.

Kā šāds izmantotājtēls mākslas darbā iespaido jūs pašu?

Tas ir interesanti, jo es dzīvē to nekad neesmu darījis un domāju, ka arī nedarīšu. Līdz ar to no tēla pozīcijas ir interesanti paskatīties uz šo situāciju – kā tas notiek un kā ir iespējams risināt un pat atrisināt šīs attiecības. Seriālā ir līdzīgi kā dzīvē, kad nevar paredzēt, ar ko tas viss beigsies. Līdz ar to man kā aktierim tas ir ļoti interesanti.

Jā – aprēķināta nākotne. Te ir arī jautājums, kādu mēs nākotni gribam – bērnus vai vientuļas vecumdienas pilī? Un nav vienas pareizas atbildes. Tāpat notiks, kā liktenis būs lēmis. Ir ļoti daudz turīgu vīru gados un daudz jaunu meiteņu, kurām viņi interesē – ja cilvēkus abpusēji apmierina šādas attiecības, tad tā var nodzīvot visu dzīvi. Ja notiek ļaunprātīga izmantošana, tad tā ir ļaunprātība, kurai seko atmaksa.

Banāls jautājums, bet cik svarīga nauda, jūsuprāt, ir attiecībās?

Nauda ir svarīga, bet tad jau jārunā par apjomiem... Līdzvērtīgas attiecības, manuprāt, neveidosies starp ļoti turīgu cilvēku un cilvēku, kurš dzīvo trūkumā. Domāju, ka atšķirsies vērtību skala un intereses. Nauda savstarpējās attiecībās nedrīkstētu būt primārais vai vienīgais iemesls.

Es domāju, ka gadi ir tikai viens no faktoriem, jo cilvēki ir ļoti dažādi. Var būt meitene, kura jau jaunībā ir pārgurusi no dzīves un dzīvo pensionāres dzīves stilu, bet var arī satikt sievieti, kura ir daudz vecāka, bet dzīvo pilnvērtīgu un jauneklīgu dzīvi. Protams, ka attiecībās gadiem ir nozīme, bet tas ir jāizvērtē individuāli. Ja runājam konkrēti par Mirdzu un Gunāru – viņu attiecību pamatā jau nepastāvēja tikai nauda. Tas bija kā sākumpunkts, pie kura viņi vēlāk atkal atgriezās. Pa vidu abu starpā tomēr arī kaut kas... savādāks veidojās. Tāpat ir arī dažādi psiholoģiskie aspekti – mātes un dēla attiecības un tā tālāk. Ļoti svarīgi, kas šos cilvēkus saista pašos pamatos.

Kā jūs justos apgrieztā lomā – kā cilvēks ar augstu materiālo statusu spētu izvairīties no līdzīgiem izmantotājiem, kādu atveidojat pats?

Varbūt būšu augstprātīgs, bet saku, ka es to noteikti sajustu. Tā ir jušanas lieta. Protams, ir arī ļoti smalki šmaucēji, profesionāļi šajā jomā, bet es tomēr paļaujos uz savām sajūtām. Un, ja to nevar konstatēt pirmajā reizē, tad otrajā vai trešajā jau noteikti. Ir arī vēl tāds aspekts – vai es kaut kur dziļi zemapziņā pats negribu būt izmantots un cik ilgi to pieļauju. Un tajā brīdī, kad sajūt, ka tas ir vienīgais pamats, uz kura balstās attiecības, tad ir tas īstais brīdis, kad vajadzētu pateikt – stop. Bet tas noteikti ir sajūtams.