Mārtiņa Freimaņa dzīves traģēdija

Patiešām, dzīve Mārtiņu Freimani nebija lutinājusi. Atceros viņu no bērnības – dzīvojām Aizputē kaimiņos. Man Mārtiņš pirmo reizi atmiņā iespiedās kā mazs puika, kurš visu dienu nosēdēja ielas malā, skumjām pilnām acīm veroties kaut kur tālumā, tukšumā.

Toreiz es vēl nezināju, ka viņš ir dzīvu vecāku bārenis, ka todien viņš gaidīja atbraucam tēti, kurš to bija solījis, taču mazo cilvēciņu pievīlis. Arī skolas gados Mārtiņam neklājās viegli. Jo viņš bija savādnieks – ne tāds kā visi. Mārtiņš bija noslēgts, vientuļš cilvēks, kurš dzīvoja savā pasaulītē. Un šī pasaule bija daba – no mājām netālais mežs, upe, mājdzīvnieki.

Atceros, ka reiz, gribēdams pavasarī glābt migrējošās vardes no sabraukšanas, viņš tās salasīja un atnesa uz mājām, šķūnītī. Un visu nakti vardes kurkstēja tā, ka skanēja viss tuvējais rajons. Pēc tam ar Mārtiņu jau satikāmies Rīgā. Viņš bija kļuvis jau par slavenību – populāru mūziķi un aktieri, bet es – par slavenību dzīves aprakstnieku. Satikāmies regulāri – darba dēļ, gan vienkārši tāpēc, ka esam draugi. Taču viņš nekad nebija gatavs publiski izstāstīt savas dzīves traģiskākās lappuses, jo tikai tuvākajiem draugiem viņš atklāja bērnībā pārdzīvoto. Tomēr pirms četriem gadiem Mārtiņš Freimanis man pēkšņi teica: „Labi, es izstāstīšu!” Un tā tapa šī šokējošā un visatklātākā Mārtiņa Freimaņa intervija, kas tika publicēta žurnālā „Patiesā Dzīve”, 2006. gada  19. numurā.

Freimanis: „Es dzīvoju 10 centimetrus virs realitātes”

2006. gada rudens Mārtiņam Freimanis sagādājis pamatīgas rūpes – novembrī ar plašiem koncertiem viņš atzīmēs savu 30. un grupas „Tumsa” 15. jubileju. Tāpēc gan jāgatavojas nozīmīgajām svinībām, gan jāsakārto sadzīviskie jautājumi, jo nupat viņš pārvācies uz citu dzīvokli. Turklāt tieši šobrīd mūziķis mokās ar veselības problēmām – esot pamatīgi saaukstējies, taču aizņemtības dēļ mediķiem atrādīties nav laika. Slimam sacerēt dziesmas, ierakstīt jaunus albumus un vienlaikus koncertēt nav viegli. Tomēr Freimanis atzīst, ka viss šis stress ir sīkums, salīdzinot ar to, ko viņam reiz nācies pārciest. Un tieši par to ir šis stāsts – par zaudētiem vecākiem, par dzīvi pie vecmāmiņas, par fizisku pazemošanu skolā, par badu augstskolā, par sāpīgām baumām, par pirmajiem soļiem mūzikā un… Un par to, kā no tā visa izdevies izkļūt, saglabājot dzīvesprieku, jo, kā pēc intervijas atzina pats Mārtiņš, tad: „No mana dzīvesstāsta nevajag taisīt drāmu. Nesen viesojos Strazdmuižas neredzīgo bērnu internātskolā un tur sapratu, ka mana dzīves pieredze uz pusi nav tik traģiska.”

Daiļavas un jūrnieka bērns

Mārtiņš Freimanis dzima 1977. gada 7. februārī, nedēļas septītajā dienā – svētdienā. Tas bijis tumšs februāra vakars Liepājā. Viņa vecāki – tālbraucējs jūrnieks un pasakaini daiļa neko nedarītāja mājsaimniece.

“Cik atceros, mūsu ģimenīte bija diezgan savdabīga,” stāsta Mārtiņš. „Tēvs ik pusgadu devās jūrā. Kā jau jūrniekam, naudas viņam netrūka, un ģimene vienmēr bija apgādāta ar padomju laikos deficītajām ārzemju mantām. Jūrnieku sievas tad bija vienas no bagātākajām sievietēm, taču manai mātei tas izrādījās liktenīgi. Vīra ilgstošā prombūtne, naudas pietiekamība viņu samaitāja – mātei, tiešām skaistai sievietei, pielūdzēji netrūka. Un diemžēl viņa aizgāja neceļos – aizrāvās ar vīriešiem, alkoholu… “Jautrību” tad netrūka. Pirmo reizi alkoholu nogaršoju trīs gadu vecumā - viens no mātes vīriešiem pacienāja arī mani, pēc kā es nokļuvu slimnīcā. Pie mums mājās uzdzīve sita augstu vilni. Man pat bija vieta, kur no tā visa paslēpties – virtuves skapītis, kur ielīdu un neviens mani netraucēja.

Atceros, māte mēdza uz nedēļu aiziet prom no mājām un mani atstāt vienu. Labi, ka kaimiņos atradās jauki cilvēki, kur mani tad pieskatīja un pabaroja, neļaujot nomirt badā. Vēl atceros, ka reiz dzīvoklī izcēlās ugunsgrēks. Mājās biju atstāts viens pats un nez no kā istabā sāka degt. Es, trīsgadīgs puika, spēju attaisīt logu, izkāpt no degošā dzīvokļa un aiziet pie kaimiņiem pēc palīdzības..”

Protams, reiz atgriežoties no kārtējā tālbrauciena, Mārtiņa tēvam tika izstāstīts par sievas izvirtušo dzīvesveidu, un viņa rīcība bija vairāk nekā skarba - Mārtiņa tēvs atņēma sievai mātes tiesības un arī pats atteicās no dēla. Mārtiņam tolaik bija četri gadi, un viņam jau bija noskatīts bērnunams…

Noslēpumainā Erna

Līdz bērnunamam Mārtiņš gan nenokļuva, jo, kādu laiku dzīvojoties pie dažādiem radiem, mazo puišeli beidzot pieņēma viņa tēva mamma, kas arī Mārtiņu uzaudzināja.

Freimaņa vecāmāte dzīvoja Aizputē un bija pazīstama ar savu skarbo raksturu.

Mazpilsētā par viņu runāja visbrīnumainākās lietas. Taču tā gan ir patiesība, ka Erna reiz bijusi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākās padomes deputāte, bijusi arī kolhoza priekšsēdētāja. Taču par grēkiem pret valsti augstie amati zaudēti, un vēlāk darbu viņa atrada Aizputes atslēgu rūpnīcā. Šie grēki bija Hruščova pavēļu ignorēšana. Erna, kolhoza priekšsēdētāja būdama, pretojās to laiku padomju varenākā valstsvīra mānijai Latvijā ieviest kukurūzu – acu apmānam kukurūza tika iesēta tikai lauku malās, bet pārējā laukā zēla labība. Viltība tika atšifrēta, un par kaitniecību Erna kādu laiciņu atsēdēja cietumā.

Par savu vectēvu gan Mārtiņš tā arī neko nav uzzinājis, vien to, ka Erna esot precējusies trīs reizes un ka viens no vīriem esot gājis bojā diezgan mīklainā nāvē. Mārtiņa vectēvs bijis vārdā Antons Melnis (no tā arī Mārtiņa pseidonīms – Ilze Melne), kurš dzērumā ar automašīnu iebraucis ezerā un noslīcis. Savukārt Ernas māsa bijusi slavena spiedze, kas Otrā pasaules kara laikā darbojusies vācu pusē. Kad viņa atmaskota un nošauta, nodevībā vainota Erna. Taču Erna, kaut arī pārliecināta komuniste, vienmēr noliegusi, ka būtu nodevusi miesīgo māsu. Lai gan ar pašas dēlu – Mārtiņa tēvu – kašķējās uz nebēdu. Par to, ka pametis dēlu un rūpes par Mārtiņu uzkrāvis uz viņas pleciem.   

Pie vecmāmiņas Mārtiņa dzīve bija, kā pats tagad smej – diezgan „jautra”. “It kā mēs viens otru mīlējām, taču mūsu attiecības bija dīvainas – mēs viens otru nekad neesam respektējuši un cienījuši. Esam pat kāvušies – mūžam atcerēšos, kā viņa ar tenisa raketi rokās mani trenkāja pa pagalmu, lai pamatīgi noslānītu. Tiklīdz iemācījos paskriet ātrāk nekā očene, tā vispār sāku viņu ignorēt. Mūsu ikdiena pagāja strīdos un lamās. Es biju drausmīgs bērns, nevienu neklausīju, spītējos pretī. Nepakļāvos audzināšanai, neļāvu pārbaudīt mājasdarbus, ko gribēju, to darīju. Kaut gan skolā biju kluss un mierīgs, labi mācījos.”

Vecāku skarbais liktenis

Dzīvojot pie vecmāmiņas, Mārtiņš Freimanis joprojām cieta no vecāku izdarībām. “Kad māte brauca pie manis ciemos, slēpos pie kaimiņiem. Taču tik un tā viņa pamanījās mani vairākas reizes nolaupīt un aizvest pie sevis uz Liepāju. Atpakaļ tiku atgādāts ar milicijas palīdzību. Bet drīz pēc tam māte vairs nerādījās – dzirdēju, ka par zādzību veikalā viņu iesēdināja cietumā. Arī tēvs laiku palaikam mani apciemoja. Un es viņu tik ļoti gaidīju.

Kad man bija seši gadi, kādu dienu viņš solījās atbraukt ciemos. Es jau no paša rīta sēdēju uz ielas un gaidīju. Nosēdēju visu dienu, taču tēvs tā arī neatbrauca. Tad pie sevis secināju un cieši nolēmu, ka pasaulē ir tikai viens cilvēks, uz kuru varu paļauties. Un tas esmu es pats!  Reiz tēvs solīja, pat zvērēja, ka, tiklīdz izveidošot jaunu ģimeni, ņemšot mani pie sevis. Taču pievīla. Un es uz viņu pamatīgi apvainojos. Man tad bija 11 gadi – viņš apprecējās otrreiz, taču paziņoja, ka viņa dzīvē es neietilpstu un labāk būtu, ja turpinātu dzīvot pie omes. Taču vienu labu darbu gan tēvs izdarīja – viņa jaunajā ģimenē piedzima meita, un nu man ir visskaistākā māsa pasaulē. Ar Ilzi Freimani man ir lieliskas attiecības.”

Mārtiņa tēvs gāja bojā, kā Mārtiņš spriež, laikam jau tādā nāvē, kā pats bija vēlējies – viņš noslīka jūrā. „Tas notika laikā, kad ar “F.L.Y” pārstāvēju Latviju Eirovīzijas konkursa finālā. Tēvs jau tad bija izšķīries arī no otrās ģimenes, un man ar viņu izdevās atjaunot kontaktus, izrunājāmies un pat salabām. Kad gatavojāmies Eirovīzijas konkursam, pienāca ziņa, ka tēvs mīklainos apstākļos pazudis. It kā no kuģa iekritis jūrā, kaut gan visas viņa mantas atradās kajītē. Astoņus mēnešus vēlāk, dažas dienas pēc „F.L.Y” sagrāves Eirovīzijā, tika atrasts tēva līķis. Pareizāk sakot - tas kas no viņa jūrā palicis pāri. Man jau tad bija smagi pārdzīvojumi par neveiksmi Eirovīzijā, tad vēl tēva nāve... Nācās organizēt bēres. Tās bija briesmīgas, jo zārku taču vērt vaļā nebija ieteicams...”

Savukārt Mārtiņa māte pirms pāris gadiem vēl bija dzīva – pēc 24 neredzēšanas gadiem Mārtiņš viņu uzmeklēja … psihoneiroloģiskajā pansionātā.

„Ļoti ilgi gatavojos sarunai ar māti, taču, kad satikāmies, sapratu, ka patiesībā man nav ar ko runāt. Tas dīvainais sievišķis, kukurznis, kurš noliedza, ka viņai jel kaut kad būtu bijis bērns… Sāpīgi… Sapratu, ka nebija jēgas braukt. Tomēr pati ciemošanās tajā iestādē atstāja pozitīvas emocijas. Visi tie dīvainie cilvēciņi… Protams, viņi mani atpazina. Protams, ar viņiem vajadzēja runāties. Protams, viņi gaidīja, kad sākšu dziedāt. Starp citu, viņi zināja, ka tā sieviete ir mana mamma… Jo viņai joprojām ir uzvārds Freimane, joprojām viņai pasē ierakstīts, ka esmu viņas dēls. Pateicoties sarunām ar šiem interesantajiem ļaudīm, es tobrīd kaut kā spēju atgūties no neizdevušās tikšanās ar māti. Kaut gan – man vajadzēja šo tikšanos. Jo pēc tās es pārliecinājos, ka varu mierīgi turpināt dzīvot tālāk tā kā līdz šim – bez vecākiem.”

Kā glābt varžu populāciju

Skolā līdz devītajai klasei Mārtiņš Freimanis bija vienpatis. Mazliet neveiklais un diezgan apaļīgais puišelis par to arī pamatīgi cieta – teju vai ikviens skolasbiedrs uzskatīja par pienākumu izmantot Mārtiņu par boksa maisu.

“Es ne ar vienu nekontaktējos. Laikam jau tāpēc, ka joprojām nepārgāja apvainojums par to, ka esmu “izdzīts” no savām mājām Liepājā, ka esmu dzīvu vecāku bārenis. Par to dusmojos uz visu pasauli. Ar mani draudzējās tikai tad, ja vajadzēja norakstīt kontroldarbus. Bet tā mani sita. It sevišķi puiši no vecākām klasēm. Taču par to neļaunojos - tas jau piederēja pie normas, ka abižoja briļļainos un resnus teicamniekus. Uzskatīju, ka tā jābūt – ka mani ik pa brītiņam kāds iedunkā. Tāpat vien, sporta pēc. Uzņēmu to filozofiski. Zināju, ka sāpēs, bet, ka nesitīs līdz asinīm. Ierāvos stūrī un gaidīju, ka pāridarītājiem šī “rotaļāšanās” apniks. Es pat esmu šo sišanu aizmirsis, toties visspilgtāk atceros, ka reiz mani aizstāvēja kāds puisis no vecākajām klasēm. Tas bija Mareks Bērents. Un nu dzīvē tā sagadījies, ka daudzus gadus vēlāk mēs atkal satikāmies. Tagad viņš ir mans labākais draugs, mans un grupas “Tumsa” izpildmenedžeris un mans biznesa partneris.”   

Tajos laikos Mārtiņam bija tikai viens draugs – Ingars. Ar to viņš varēja dienām klīst pa tuvējiem mežiem un pētīt dzīvo dabu. Un pēc savas bērna izpratnes sargāt to. “Aizrāvos ar bioloģiju. Biju salasījies visus Džeralda Darela darbus. Mājās ledusskapī man bija savs skudru pūznis… Reiz atstiepu pārsimts varžu pārus – biju iedomājies, ka jāglābj Tebras upes varžu populāciju. Lasīju tās no autoceļiem un centos pasargāt no nobraukšanas, jo pavasaros tik daudz varžu gāja bojā zem auto riteņiem. Sanesu tās šķūnīti, tikai neiedomājos, ka tajā laikā vardēm ir kāzu laiks un tās nenormāli skaļi kurkst. Apkārtējo daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem šis troksnis nepatika. Kaimiņi, man par lielām bēdām, lika vardes aiznest atpakaļ uz upi.”

Pie visa vainīga ģitāra

Mārtiņš Freimanis pilnībā pārmainījās vidusskolā. No apaļīgā, klusā “boksa maisa” bija izaudzis slaids, simpātisks jauneklis, kurš iemācījies spēlēt ģitāru. Izmainījies bija arī viņa raksturs – Mārtiņš kļuva nevaldāms un no teicamnieka pārvērtās par tīni, kuru dumpīgās uzvedības dēļ vairākas reizes pat centās izslēgt no skolas. “Manās izmaiņās “vainīga” bija jaunā bioloģijas skolotāja. Viņa spēlēja ģitāru un es izlēmu, ka arī man to vajag iemācīties. Man izdevās, turklāt atskārtu, ka spēju arī sacerēt dziesmas. Radīju pat par trijām dziesmām dienā. Tie bija laimīgākie dzīves mirkļi.”

Mārtiņš kopā ar divām meitenēm izveidoja skolas ģitāristu ansambli un ar to veiksmīgi piedalījās dažādos konkursos, tostarp Latvijas televīzijas rīkotajā “Ko tu proti?” “Tur kļuvām par vairākkārtējiem laureātiem. Interesanti, ka “Ko tu proti?” konkursos pirmo reizi satikos ar Lauri Reiniku... Ui, cik mūsu ansamblis toreiz bija dulls! Visādus pigorus strādājām. Reiz bez graša kabatās braucām uz Liepāju, lai piedalītos Austras Pumpures rīkotajā folkfestivālā. Ne mums bija naudas atpakaļceļam, ne – kur pārnakšņot. Atceros, toreiz mani nolaupīja viens cietumnieks. Tas notika autoostā. Kāds milzīga auguma vīrs, ieraugot mani ar ģitāru, piedraudēja ar nazi un aizvilka aiz stūra. Paņēma mani par ķīlnieku, atkorķēja šņabi un teica, lai sastādot viņam kompāniju. Izstāstīja, ka nupat iznācis no cietuma, kur atsēdējis par slepkavību, jautāja, ko es te darot, prasīja naudu. Stāstīju, ka esam atbraukuši pie Austras Pumpures. Viņš par katru cenu prasīja, lai viņam uzdziedu un pēc tam vedu pie slavenās mākslinieces, ko viņš pazīstot. Biju pārbijies kā diegs, taču, novēršot uzmanību, pēc gūstā pavadītās pusotras stundas izdevās no šī tetovētā milzeņa izbēgt. Šķiet, nekad mūžā nebiju tik ātri skrējis. Ar visu ģitāru plecos. Bet vakarā, atkal satiekoties ar pārējām ansambļa dalībniecēm, nolēmām izmēģināt ielu muzicēšanu – naudu mājupceļam taču vajadzēja! Kaut gan tajos gados ielas muzikanti bija milzu retums, mēs riskējām. Un sapelnījām i mājuceļam, i naktsmītnēm, i krogam.”      

Trakie skolas gadi

Ar ģitāristu ansambli iegūtā pašpārliecinātība padarīja Mārtiņa raksturu pārāk dumpiniecisku. Viņš nekautrējas aizstāvēt skolēnu tiesības, par savu taisnību karoja ar skolotājiem. Dažreiz pat ar pārāk nekaunīgām metodēm, par ko tagad pašam ir kauns. Viņš arī organizēja skolnieku streiku, kas tika atspoguļots vietējā televīzijā.

“Togad notika Vislatvijas skolotāju streiks – pedagogi prasīja algu pielikumu. Bija likums, ka, kaut arī mācības nenotiek, skolotājiem jāatrodas darba vietās. Taču vienā no streika dienām es skolā nesastapu nevienu skolotāju. Par to arī pateicu intervijā Aizputes televīzijai. Un tad viss sākās… Kādu es dabūju brāzienu! Domāju, ka visi skolotāji mani nolinčos. Bet pāris nedēļas vēlāk streikojām mēs. Skolotāji solīja, ka viņu streika dēļ nenotikušās stundas mums nebūs jāatstrādā. Taču vienu jauku dienu pamanīju, ka stundu sarakstā parādījušās krietni vairāk nodarbību – mācības pat līdz vēlai pēcpusdienai. Izrādās, ka skolotāji, lai nezaudētu savu atalgojumu, tomēr nolēmuši nenotikušās stundas atstrādāt! Tad nu sākām iebilst. Uzrakstījām plakātus, nosēdāmies pie skolotāju istabas un negājām uz stundām. Savu panācām! Taču visjautrākais notikums bija, kad pedagoģiskā padome lēma par manu izslēgšanu no skolas. Tas notika kabinetā, virs kura atradās noliktavas telpas. Pirms šīs sēdes es ar dažiem klases biedriem tur noslēpāmies. Paņēmām vairākas ananāsu liķiera pudeles, dzērām un klausījāmies, kā skolotāji spriež par manu likteni. Mums tas likās tik smieklīgi… Protams, piedzērāmies. Bet, kad sēde beidzās, smiedamies izlavījāmies no skolas, sakritām pie durvīm esošajā sniega kaudzē un vājprātā smējām. Tik ļoti, ka viena meitene no smiekliem apčurājās. Un tieši tobrīd no skolas iznāca direktors un mācību pārzine… Joprojām brīnos, kā mūs neizslēdza no skolas. Bet nebija jau par ko – mums visiem bija labas atzīmes, tikai uzvedība kliboja.”      

Bada laiki bēniņos

Pie vecāsmātes Mārtiņš Freimanis nodzīvoja līdz 18 gadu vecumam. Pa vasaru uz jaunbūvēm sapelnīdams naudu, pārdevis pienākošos sertifikātus, Mārtiņš nolēma uzsākt patstāvīgu dzīvi – viņš devās uz Liepāju. Mārtiņš iestājās Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un studēja angļu un baltu filoloģiju. Par spīti tobrīd nemīlētajai latviešu valodas un literatūras skolotājai, kaut arī pats joprojām sapņoja kļūt par biologu. Taču Liepājā pavadīto laiku un studiju izvēli Mārtiņš nenožēlo. 

“Sev solījos, ka nekad nedzīvošu kopmītnēs, ka man beidzot pašam būs sava dzīve, savs miteklis. Par īres maksu pusotrs lats mēnesī atradu bēniņus – astoņus kvadrātmetrus lielu istabiņu, virtuvīti bez logiem, bet ar sienām, kurām ar kājas spērienu varēja izsist caurumu. Mēbeles salasīju no izgāztuvēm, pats saremontēju… Dzīvoju zem iztikas minimuma – nelegāli pieslēdzos elektrībai, zagu malku. Ziemā manā miteklī dažreiz temperatūra sasniedza tikai plus trīs grādus. Pamodos, atplēsu piesalušos matus no spilvena un devos studēt. Brīžiem bija tā, ka nedēļu līdz stipendijai bija palikuši vien desmit santīmi. Bet ēst taču gribējās! Tad ņēmu talkā savu šarmu un devos uz augstskolas kopmītnēm. Iepazinos ar lauku meitenēm, kurām netrūka ne kartupeļi, ne gaļas… Taču ir bijuši laiki, ka vairākas dienas pārtiku tikai no ūdens. Reiz dabūju kartupeļus un ķiplokus. Savārīju tos, pat sāls nebija… Vēl tagad atceros, cik tie bija garšīgi! Tad jutos tik neizsakāmi laimīgs. Pat no kartupeļiem ar ķiplokiem.”

Bēniņos Mārtiņš Freimanis nodzīvoja trīs gadus. Kaut arī tad pamatīgi sabojāta veselība (mūziķis pārcieta pleirītu), tos laikus viņš atceras kā gana jautrus. Īpašs stāsts ir par viņa matracīti. „Trīs gadus nogulēju uz “Radiotehnikas” lielajām skandām, uz kurām bija uzliktas durvis, bet uz tām – pienaglots matracis. Tā bija teju vienīgā ērtība manos bēniņos. Reiz, atgriežoties pēc Aizputē pavadītajām pāris dienām, ar šausmām ieraudzīju, ka pazudis matracis. Biju šokā. Kaut gan zināju, ka arī manā prombūtnes laikā bēniņos mēdz viesoties draugi un rīkot uzdzīvi (atslēgas bija pieejamas ik vienam – tās bija piekārtas pie durvīm), taču par matrača nebūšanas faktu pamatīgi sašutu. Domāju, nu kam vajadzēja nozagt matraci? Tā jau nebija ko zagt, bet nu nozagts ir pats pēdējais. Gulēju uz plikām durvīm, līdz pāris dienas vēlāk, atgriežoties mājās, pie durvīm paskatījos saulainajās debesīs. Un uz jumta pamanīju savu matracīti!!! Izrādās, ka kāds no viesiem bija viņu aplējis un, labi, gribēdams, uznesis uz jumta žāvēties. Tikai pēc tam aizmirsis man to pateikt. Tā nu, laimīgs par atrasto vērtību, rāpos uz jumta pēc matracīša…”

Savdabīgi, bet šis matracis joprojām ir pie Mārtiņa, kaut arī mūziķis Liepājas bēniņos vairs nedzīvo jau astoņus gadus. “Biju to paņēmis līdzi uz Rīgu, bet, kad tagad pārvācos uz jauno dzīvokli, nolēmu beidzot šo matraci izmest. Noliku to pagalmā pie atkritumiem, taču milzīgs bija pārsteigums, ka savā jaunajā miteklī ieraudzīju to pašu veco, mīļo matracīti! Izrādās, ka krāvēji bija pārpratuši, un arī matraci pārveduši kopā ar pārējām mantām.”      

Skolotājs par Kaupēnu

Trūkums Mārtiņu Freimani pavadīja vai visus studiju gadus. Pat arī tad, kad viņš jau darbojās grupā “Tumsa”, kļuva slavens ar lielisko Kaupēna tēlojumu Liepājas teātra rokoperā “Kaupēn, mans mīļais!” Studiju laikos Mārtiņš sāka strādāt skolā par angļu valodas skolotāja palīgu. Interesanti, ka starp viņa audzēkņiem bija arī vēlāk pazīstamais fabrikants un mūziķis Detlefs. Vēl Mārtiņš pa naktīm strādāja vietējā Liepājas radiostacijā. “Atceros, kad nopelnīju pirmos 100 latus, apstulbu. Jo nezināju, ko ar tādu naudu darīt! Es pat nespēju iedomāties, ka tik lielu summu reiz turēšu rokās. Ilgi domāju, ko pirkt, kā to izlietot. Gala iznākumā uztaisīju draugiem vērienīgu ballīti.”

Freimaņa pirmā zvaigžņu stunda bija galvenā loma rokoperā “Kaupēn, mans mīļais!” Taču ar to Mārtiņam nesaistās labas atmiņas. „Liepājas teātra toreizējās direktores attieksme mani noveda līdz nervu sabrukumam. Man pat nācās pašam piemaksāt, lai es būtu tajā izrādē. Dienām un naktīm gatavojos lomai, taču par to saņēmu kapeikas. Biju spiests aiziet no skolotāja darba, jo man tam neatlika laiks. Tāpēc atkal paliku bez iztikas līdzekļiem. Mūžam atcerēšos, kā mani atbalstīja labi cilvēki, kuriem pašiem ar finansēm neklājās spoži. Piemēram, aktieru Locenieku ģimene, kas iedeva man 50 latus, lai man būtu par ko izdzīvot. Par pirmajām nospēlētajām izrādēm saņēmu 24 latus. Pats gan biju par to vainīgs, jo uzticējos cilvēkiem un parakstīju līgumu, kas bija sastādīts tā, lai mani pilnībā apšmauktu. Tajā gadā, kad tēloju Kaupēnu, iedzīvojos pamatīgos parādos un dzīves apnikumā. Man pat vemt gribējās, lasot jūsmīgās publikācijas, kurās tik ļoti slavēja šo izrādi un manu tēlojumu. Tikai neviens jau nezināja, ka tobrīd esmu piemānīts, atstāts bez atalgojuma un ciešu reālu badu. Tad man nomira arī vecāmāte, kura mani uzaudzināja... Un tad sapratu, ka nevēlos būt, piemēram, Veidenbaums, kurš, kaut arī atzīts dzejnieks būdams, nomirst ar tuberkulozi. Sapratu, ka, lai cik laba būtu “lielā māksla”, tomēr jāparūpējas arī pašam par sevi. Par laimi man jau tad bija grupa “Tumsa”. Darbošanās tajā mani paglāba no depresijas un ļāva izķepuroties arī finansiāli.”

“Tumsai” nīstais solists

Par grupu “Tumsu” ir īpašs stāsts. Šo grupu izveidoja basģitārists Jānis Daugalis, bet Mārtiņš Freimanis tajā iesaistījās pāris gadus vēlāk. „Mūsu Aizputes skolas ģitāristu ansamblis un Liepājas ģitāristu ansamblis, ko vadīja Jānis, vienmēr konkurēja par tiesībām pārstāvēt Liepājas rajonu konkursā “Ko tu proti?” Pārsvarā uzvarējām mēs, tāpēc Jančiks mani nevarēja ciest. Tad viņš izveidoja “Tumsu” ar solistu Māri Zonnenbergu-Zombergu no filmas “Emīla nedarbi”. Un kādā no konkursiem Liepājā mēs pārspējām arī Jāņa jauno grupu. Tāpēc viņa naids pret mani tikai auga… Reiz satikāmies kādā festivālā Cīravā. Tieši toreiz “Tumsa” palika trijatā – grupu pameta Fēlikss Ķiģelis. Viņiem atkal trūka solists, grupa bija uz izjukšanas robežas un puiši Jančikam ieteica pieaicināt mani. Taču Jančiks pretojās, līdz tika pierunāts. Lai uzsāktu sarunu ar mani, Jānis pamatīgi paņēma „drosmei”, līgodamies pienāca klāt un šļupstēdams teica: “Klausies, vecīt! Īstenībā es šausmīgi nevaru tevi ciest. Taču mani džeki grib, lai tu dziedi mūsu grupā.” Kopš tās dienas mēs ar Jančiku esam labos draugos un ik pa laikam kārtīgi izsmejamies, atceroties šo, tādi izteikto, uzaicinājumu.”

Mārtiņa Freimaņa ienākšana grupā “Tumsa” nebija viegla, jo pārējie puiši ļoti ilgi neticēja Mārtiņa idejām. “Kā mēs kašķējāmies! Es uzreiz pateicu, ka pietiek spēlēt tā saucamo Liepājas roku, ka pienācis laiks pievērsties popmūzikai, melodiskām dziesmām, nevis ķērkt kaut kādu roku. Atceros, ka liepājnieki pat runāja, ka “tas kretīns ar garajiem, blondajiem matiem čakarē visu mūsu mūziku!” Tagad tas skan smieklīgi, taču tad es uzstāju, ka mums grupā vajag taustiņinstrumentālistu -  toreiz tas liepājniekiem nebija pieņemams! Pat vienā no grupas sapulcēm iesniedzu ultimātu – vai nu mēs savu niecīgo, par pāris nospēlētajām ballītēm sakrāto honorāru izmantojam divu, tādu dziesmu, kādas es vēlos, ierakstīšanai studijā, vai nu es eju prom no grupas. Dziesmas ierakstījām. Un viens no gabaliem kļuva par hītu. Aizgājām savu, no Liepājas roka neatkarīgu, ceļu un kļuvām populāri. Mūs atrada Guntars Račs, 1998. gadā uzvarējām festivālā “Liepājas dzintars”. Un tad jau dzīve nokārtojās un aizgāja kā ar sviestu smērēta…”

Ģimenes dzīvei nederīgs

Kļuvis pazīstams mūziķis, Mārtiņš Freimanis saskāries arī ar šovbiznesa un atpazīstamības ēnas pusēm – nav noslēpums, ka par Mārtiņu runā kā par vīrieti ar netradicionālu seksuālu orientāciju. “Lai runā! Es to sen vairs neņemu galvā. Tāds ir populāru cilvēku liktenis. Tiklīdz kāds ir mazliet citādāks par pārējo pelēko masu, tā viņu uzskata par nenormālu un piepin jebko. Arī perversijas. Pat par Ivo Fominu un Tomasu Kleinu pēc “Eirovīzijas” runāja, ka “atkal tie zilie ir uzvarējuši”. Un, vai tas, ka mums grupā puišiem ir tradīcija satiekoties sabučoties, nozīmē, ka esam zilie? Stulbums! Bet mēs par to tikai kārtīgi izsmejamies. Protams, man daudz prasa, kāpēc man nav bērnu? Tāpēc, ka pēc savas rūgtās pieredzes neesmu gatavs uzņemties tādu atbildību! Mans nelaiķis tēvs reiz teica: “Bērns ir piecas sekundes baudā izbolīts ģīmis un atbildība uz visu mūžu. Padomā, vai šīs piecas sekundes ir tā vērtas, lai pilnībā izmainītu visu savu dzīvi!” Un es par to domāju. Turklāt es taču neesmu derīgs ģimenes dzīvei, jo nezinu, kāda tā ir! Es neticu stabilai ģimenei, jo man daudzi draugi ir apprecējušies un nu šķīrušies, paliekot ar salauztu sirdi. Protams, atrast meiteni seksam nav sarežģīti. Apmierināt fiziskās vajadzības var bez problēmām. Taču gribu apmierināt arī garīgās vēlmes. Man patīk vispirms meiteni aplidot, nevis uzreiz mesties gultā, jo esmu romantiķis. Man ir primārais tas, kas sievietei ir galvā. Man patīk vispirms sarunāties. Taču diemžēl vairums meitenes vēlas pēc iespējas ātrāk ar mani pārgulēt. Skumji. Tāpēc arī vēl līdz šim neesmu kārtīgi mīlējis. Bet iemīlējies gan. Vienreiz. Esmu arī sievietes dēļ dabūjis pa muti. Tas gan bija vidusskolas gados. Toreiz viena klasesbiedrene draudzējās ar kādu gados vecāku, visai skarbu puisi. Viņš bija pie viņas atradis manu algebras kladi, ko biju iedevis norakstīt. Taču šis puisis kļuva greizsirdīgs un sadzēries nolēma mani pārmācīt. Sagaidīja aiz stūra un kopš tās reizes man ir lauzts deguns, bet mana pirmā ģitāra tika izšķaidīta pret sienu. Lai cik biju dusmīgs, policijai nesūdzējos – puisis atskaidrojās un nākamajā dienā atvainojās. Ja būtu vērsies policijā, viņš nokļūtu cietumā, jo jau bija nosacīti tiesāts.”

Mārtiņam ir bijušas vairākas daudz maz nopietnas attiecības un visilgāk viņš ar sievieti kopā nodzīvojis divus mēnešus. „Nu atkal esmu viens. Diemžēl. Pagaidām neprotu būt ilgstoši, dienu dienā kopā ar vēl kādu cilvēku, izņemot pašu sevi. Pat arī, ja šis cilvēks ir mīļotā sieviete. Komfortabli jūtos, tikai esot vienam. Vēl neesmu atradis tādu sievieti, ar kuru vēlētos būt kopā ikdienā. Un arī īpaši nemeklēju, jo nav laika – mūzika prasa savu. Gan jau mana mūža sieviete pati atvilksies.”

Juris Vaidakovs/Foto: no izdevniecības "Rīgas Viļņi" arhīva

Vieglas smiltis Tev, Mārtiņ!

Atvadīšanās no mūziķa un dzejnieka Mārtiņa Freimaņa notiks 3. februārī no pulksten 15.00 līdz 16.00  "Rīgas krematorijā"  Varoņu ielā 3a.

Mārtiņš Freimanis un draugi - Mēs atnāksim, mēs mīlēsim

Mārtiņš Freimanis & Lejasstrazdu bērni - Viens No Mums (2009)

„Tumsa” – „Kad Ēģiptē sniegs”