Milzu zilumi uz muguras. Egona Reitera aizraujošie piedzīvojumi Irānā
Radiobalss Egons Reiters (33) no ekspedīcijas „1000 jūdzes” pa seno Persiju jeb tagadējo Irānu atgriezās ar milzīgiem zilumiem uz muguras — „zirga buču” jeb bankām irāņu gaumē.
Egons Reiters Irānā
Iepazīt Tuvo Austrumu valsti „Radio 101” ētera personība devās kopā ar ekspedīcijas „1000 jūdzes” komandu. Senajā Persijā Reiters pamanījās saaukstēties un piekrita ārstēties kādas vietējās dziednieces mājā kalnos. Ceļotājs nesen žurnālam „Kas Jauns” izstāstīja savus piedzīvojumus, atceroties par mēģinājumiem islāmistu zemē nopirkt alkoholu, bailēm no sievietēm un pārsteigumu, iepazīstot irāņu dzīves līmeni.
Ceļojums nodurtu galvu
Divās ar pusi nedēļās ekspedīcijas dalībnieki, starp kuriem tradicionāli bija radiobalss Egons Reiters un mūziķis Kārlis Kazāks, veica vairāk nekā 3000 kilometru garu maršrutu pa Irānas Islāma Republiku. „Ekspedīcijas mērķis bija iegūt pēc iespējas vairāk informācijas par šo Tuvo Austrumu valsti, kas nokļuvusi starptautiskās sabiedrības izolācijā un par kuru plašsaziņas līdzekļos publicē pārsvarā negatīvu informāciju,” stāsta projekta producents Atis Balodis. Starp citu, Irāna (tai laikā Persija) bija viena no pirmajām valstīm, kas 1919. gadā atzina jaundibināto Latvijas Republiku, un viena no tām (līdz ar Itāliju, Portugāli, Kolumbiju un Paragvaju), kas 1920. gada 16. decembrī atbalstīja Latvijas lūgumu to uzņemt Tautu Savienībā (Rietumu lielvalstis tajā reizē noraidīja šo priekšlikumu).
Balodis neslēpj, ka pirms ceļa bijušas zināmas bailes, jo pirmās vēstis, kas par Irānu atrodamas internetā, saistītas ar nepaklausīgo pakāršanu, nomētāšanu ar akmeņiem un pēršanu. „Irānā ir pat tikumības policija, kas stingri uzrauga, lai tiktu respektēta atturība, piemēram, uzlūkojot sievietes. Tāpēc, atgriežoties Latvijā, bija grūti atkal pierast pie tā, ka sieviešu priekšā drīkst nenodurt galvu,” smej Balodis.
Ekspedīcijas dalībnieki no Irānas galvaspilsētas Teherānas devās uz valsts vidieni, apmeklējot lielākās pilsētas Isfahānu, Šīrāzu, Kumu un Jezdu. „1000 jūdzes” nokļuva gan Irānas kalnu rajonos, kur sniega dēļ bija apgrūtināta satiksme, gan tuksnesī valsts vidienē, kur dienas temperatūra tuvojās 22 grādu atzīmei, gan mežiem apaugušajā Kaspijas jūras piekrastē.
„Par spīti iedomātajām šausmām Irāna tomēr atklājās pavisam citāda — ar platām un nevainojamām maģistrālēm, modernām pilsētām, saudzīgu attieksmi pret elektroenerģiju, kā dēļ tiek izmantotas tikai ekonomiskās spuldzes, un sirsnīgiem cilvēkiem,” stāsta Reiters, būdams pārsteigts, ka šī valsts nav depresīva un nomākta pasaules nomale, bet gan sevi cienoša nācija.
Gatavojoties ceļojumam, izpētīta internetā atrodamā informācija. „Jāteic, pirmajā mirklī nevarēja manīt nekā iepriecinoša… Pie ceļamkrānu stieņiem pakārti, sabiedriskajā laukumā ar pletnēm nopērti vai akmeņiem nomētāti cilvēki, un visam pāri — paranoiska piesardzība no NATO sabiedrotajiem…” atceras Reiters. Bailes no pletnes cirtieniem latviešus pavadījušas visu ceļojuma laiku. Tāpēc noalgojuši gidu, kurš ceļotājus ik uz soļa pavadījis, stāstot, kas ir labi vai slikti Irānā.
Irāna nepavisam nav tūrisma maršrutu pārpilna valsts. Iemesls — NATO valstīm Irāna ir kā „dadzis acīs” un otrādi. Tāpēc tūristiem Irānā velti sapņot par Eiropā bāzētu interneta lapu apmeklēšanu vai mobilo tālruņu sakariem. Ceļojuma maršrutā latviešiem pagadījusies arī valsts svarīgākā atombumbu ražotne, kuru skatījuši no 100 metru attāluma, zenīta lielgabalu ielenkti. Tiesa, bez attiecīgām fotogrāfijām, domājot par savu drošību… „Viņi vienmēr ir gatavi, ka var pēkšņi atlidot ASV pabumbot,” zina stāstīt Balodis.
Starptautiskais konflikts nav vienīgais, kas tūristiem no Irānas liek turēties pa gabalu. Dzīvi krietni sarežģī arī rietumnieku prasības kultūras un attiecību jomā. Reiters smej, ka, dodoties uz Irānu, kurā aizliegts ievest cūkgaļu, ceļotāji rīkojušies viltīgi, cūkgaļas konservu kārbas nolīmējot ar liellopu gaļas etiķetēm. Taču par alkohola ievešanu gan atteikušies pat domāt. Grādīgā lietošana Irānā ir smags pārkāpums, alkoholu nav iespējams iegādāties veikalos, bet bāri kā tādi vispār nepastāv.
Tomēr pilnībā ievērot sauso likumu mūsējiem traucējusi interese par kādas „točkas” piedāvājumu. „Piestājām kādā ciemā pie veikaliņa. Veikalnieks, mūs nopētījis, ievaicājās, vai nevēlamies… alkoholu. Kāpēc gan ne? Ņemot vērā, ka atradāmies netālu no kādreiz slavenās Šīrāzas vīna darītavas, iedomājāmies, ka varēsim nopirkt kaut ko augstvērtīgu un baudāmu,” stāsta Reiters. Pēc slepenas operācijas, kurā, kā lēš ceļotāji, bija iesaistīti vismaz pieci cilvēki, parādījusies plastmasas pudele, par kuru pieprasīti 25 dolāri. Nopirkuši. Taču, kolīdz pagaršojuši, sapratuši, ka dzer ierūgušu sulu, kas atšķaidīta, iespējams, ar tehnisko spirtu… „Bijām nopirkuši pašu dārgāko „neko”,” smej radiobalss. Kāri pēc atspirdzinošiem dzērieniem viņi centušies mazināt ar bezalkoholisko alu, kāds nopērkams lielā izvēlē. Bet izrādījies, ka ar alu tradicionālajā izpratnē tam nav nekāda sakara, vien pēc dažādiem augļiem garšojošs dzēriens.
Reiters Mjanmā
Vēl viens no pārbaudījumiem, kas jāiztur Irānā, ir sievietes. Uz viņām paskatoties, var iedzīvoties pamatīgās nepatikšanās, tāpēc jāiemācās staigāt nodurtu galvu. Tomēr tas nenozīmē, ka kontakts ar sievietēm nav iespējams.
Reiters zina stāstīt, ka ar daiļā dzimuma būtnēm var doties kaut vai uz kafejnīcu dzert tēju, ja vien viņas tevi uzrunā pirmās. Latviešu kompānija pat bijusi rokas stiepiena attālumā no šādas izdevības, tomēr gids visu izjaucis. „Kad trīs meitenes izrādīja par mums interesi un prasīja, vai iesim iedzert tēju, gids pateica, ka nē. Kā vēlāk viņš mums attaisnojās — viņam šīs meitenes nebija likušās pietiekami skaistas,” pārsteigts par gida rīcību ir Reiters. Kā tik atturīga tauta tomēr tiek līdz laulībām? Te nu Reiters atceras gida stāstīto par vispārpieņemtu irāņu normu iz sendienām: „Ja puisim iepatīkas meitene, viņam tā slepus jāizseko līdz mājām, tad jāskrien pie saviem vecākiem, jāizstāsta, ka ir iemīlējies un kur dzīvo meitene, un jāgaida uz vecāku sarunu rezultātu. Ja viņi spēj vienoties, tiekot svinētas kāzas.” Senās tradīcijas tiekot ievērotas arī mūsdienās, bet lielākajās pilsētās, kur kaimiņš kaimiņu nepazīst, cilvēki atļaujas dzīvot kopā nelaulājušies.
„Pieliekties spēju nākamajā vakarā”
Egons Reiters atzīst, ka cilvēki ir Irānas patīkamākais pārsteigums — ļoti viesmīlīgi, laipni, pretimnākoši, bet neuzbāzīgi. Iepazīstoties uz ielas, jau drīz vari attapties pie irāņa mājās pusdienās un tajās pavadīt trīs dienas.
Par viesmīlību nav iemesla sūdzēties arī Reiteram. Viesojoties gida mātes mājā, viņš baudījis īpašu procedūru — bankas vietējo manierē. Radiodīdžejs stāsta, ka vecajai sievietei, kas dzīvojusi augstu kalnos, ir desmit bērnu. Bet ciemošanās reizēs tikpat pašsaprotama tradīcija kā iedzert tēju viņiem ir banku uzlikšana… „Kā atbrauc ciemos, tā liek bankas. Tieši mūsu viesošanās reizē pie tantes bija arī viņas dēls, kurš mūsu acu priekšā baudīja šausminošu procedūru: vispirms uz muguras viņam tika uzlikts izveltnēts mīklas plācenis, bet virs tā — milzīga māla krūze ar iekšā degošu vates pikuci…” Protams, arī Latvijas ciemiņiem ticis piedāvāts tas labākais, un, pieklājīgs ekstrēmists būdams, Reiters nav atteicis. „Pirmā banka bija pati sāpīgākā — sajūta, it kā tevi visu iesūktu tajā iekšā!” noskurinās radiodīdžejs. Tante mierinājusi, ka dažs labs bērns ar šādu banku uz muguras noguļot stundu, taču Egons neesot izturējis ilgāk par trim bankām un piecām minūtēm. „Jau tā bija sajūta, ka no tās „zirga bučas” no muguras nokritīs gaļas gabals. Pieliekties spēju tikai nākamajā vakarā…” atceras irānietes „pacients”.
Jāpiebilst, ka ceļojums Irānā jau no 28. marta būs skatāms LTV7 ēterā ciklā 1000 jūdzes Persijā.
