Pitons Bubū miris. Zviedris aiziet no šovbiznesa

Lai arī bijis baletdejotājs, gādājis par viesnīcas „Latvija” šovprogrammu un izveidojis pirmo erotisko kabarē programmu Padomju Savienībā, plašāka sabiedrība Leonu Zviedri pamanīja, pateicoties tieši tīģerpitonam Bubū. Viņa dzīvē čūska ienāca pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem, būdama vēl „bērns”. Drīz vien abi kļuva par dažādu šovu „naglu”, liekot skatītājiem izdzīvot gan šausmas, gan sajūsmu. Nu slavenākais Latvijas pitons devies uz labākiem „šovu laukiem”. „Diendienā esot kopā, likās, ka viņa ir nemirstīga. Tā bija pierasts…” ar dziļām skumjām balsī secina Zviedris. Pirms dažām dienām apbedījis savu Bubū, viņš piekrīt intervijai žurnālam „Kas Jauns”, lai paziņotu, ka līdz ar čūskas aiziešanu pielicis punktu arī darbībai Latvijas šovbiznesā.

Čūsku pavēlnieks, dīdītājs, Mauglis un kā tik vēl ne Zviedris dēvēts savas Bubū dēļ. Daudzi šausminājušies, uzzinot, ka horeogrāfs ar pitonu dzīvo kopā vienā dzīvoklī. Taču, vērojot mākslinieku saskaņu uz skatuves, pieņēmuši, ka abi radīti viens otram.

Pirmo reizi viņi satikās pirms vairāk nekā 20 gadiem. 90. gadu sākumā Leons strādāja viesnīcā „Latvija” par mākslinieciskās daļas vadītāju un iestudēja skandalozus kabarē ar puskailām un kailām meitenēm. Tāpēc nav brīnums, ka starp viņa paziņām bija arī  tolaik kriminālās aprindās zināmas autoritātes.

„Juku laiki, ādas „kurtkas”, treniņtērpi…” gaisotni viesnīcā „Latvija” ar smaidu atceras Zviedris. „Pret dejotājām man bija ļoti stingras prasības — meitenēm bija pat sava dienesta ieeja, pa kuru ierasties uz darbu, un viņām kategoriski bija aizliegts atrasties pirms vai pēc priekšnesuma bārā un viesnīcā. Man ļoti svarīga bija kolektīva morālā stāja — lai neviens nevarētu piesieties un nekas uz to neprovocētu,” stāsta Zviedris.

Saprotot, ka horeogrāfa dzīvē viss sakārtots, kādu dienu Zviedri pasaucis parunāties viens no „bandītiem”. „Viņš teica, ka grib man uzdāvināt čūskulēnu! Nezin, kas viņam to bija pagādājis, taču man bija lielas acis un milzīgs šoks,” pitona ienākšanu savā dzīvē atceras dejotājs. Izrādās, domājot par čūsku savās mājās, Zviedris piedzīvojis īstas šausmas, jo nekad agrāk dzīvē nebija rāpuļiem pat pieskāries. „Šo piedāvājumu labi apdomājot, sapratu, ka man kā profesionālam šovmenim čūska ir jāņem. Jutu, ka ar viņu trāpīšu desmitniekā, ko šie gadi arī pierādījuši.”

Saņemot čūskulēnu, tas bijis vien nepilnus 50 centimetru garš. Uz „ātru roku” Zviedris izstudējis pieejamo literatūru par čūsku uzturēšanu un ar steigu gādājis tai terāniju. „Iesākumā Bubū daudz ņēmu uz rokām, ļāvu rāpot pa sevi — pieradinājos pats un pieradināju viņu. Kā krievi saka — viņa kļuva „ručnaja”.”

Lai gan iepriekš nekur šovus ar čūsku nebija redzējis, bijušais baletdejotājs sapratis, ka turpmāk uz skatuves viņi būs kopā. Zviedris arī kliedē daudzu cilvēku pieņēmumu, ka čūska ir dresējama! „Bubū darīja visu, ko pati gribēja, bet es tikai pielāgojos, jo čūskas nepakļaujas dresūrai. Šovs bija mana māksla pielāgoties čūskai, pazīstot tās anatomiju un instinktus, saprotot, ko varu ar to darīt netraumējot un neradot sāpes.”

Sākotnējais pusmetru garais „tārpiņš” Leona terānijā izauga par piecus metrus (!) garu un 35 kilogramus smagu pitonmeiteni… Tomēr skatītāju acu priekšā savu skatuves partneri viņš allaž nēsājis izstieptās rokās ar smaidu sejā un šķietamu vieglumu... Trīs sezonas Leons ar Bubū uzstājās arī operetes iestudējumā „Sikspārnis” uz Latvijas Nacionālās operas skatuves. „Reiz, kad iestudējumā pēkšņi Bubū galva pazuda man mutē, bet orķestris pārtrauca mūziku un viss iegrima melnā tumsā, zālē atskanēja šausmīgi kliedzieni. Pēc izrādes atklājās, ka nebija izturējuši nervi divām amerikānietēm…” smaidot atceras mākslinieks. Savukārt kādu citu reizi paģībusi sufliere. „Visi bija nobrīdināti, ka pie mūsu iznāciena pilnībā jāizslēdz gaisma un suflierei jāpazūd no sava lodziņa. Taču todien darbā ieradās cita sufliere, kura neko par to nezināja. Tā nu Bubū melnajā tumsā pa skatuvi traucās uz gaismiņu suflieres logā, un viņa, redzot lienam čūsku uz savu pusi, ar blīkšķi nogāzās,” atmiņās par skatuves partneres izgājieniem kavējas Zviedris.

Lai arī pitons brīvā dabā var būt bīstams cilvēkam, Zviedris ir pārliecināts, ka viņa čūska skatītājiem bijusi droša, jo vienmēr uzstājusies paēdusi un padzērusi. Šis iedrošinājums gan neesot palīdzējis itāļu tūristiem, kas reiz grasījušies apskatīt Operas namu. Zviedris atceras, ka pirms kārtējās izrādes palaidis čūsku pasildīties saulītē Operas zālienā. Sajuzdama dabu un saules siltumu, Bubū sākusi tik ātri līst uz priekšu, ka Leons knapi viņu noķēris. Taču itāļu tūristi, kas bija tikko izkāpuši no autobusa apskatīt Operu, redzot Zviedra ģimenes „pastaigu”, kliegdami un brēkdami saskrējuši atpakaļ autobusā.

Savukārt japāņi kādā pasākumā, ieraugot Bubū, uztvēruši, ka tā ir elektroniska čūska, un nemaz neesot baidījušies. Taču, kad aptvēruši, ka rāpulis patiešām ir īsts, kāds kungs bailēs palīdis zem blakus sēdētājas krēsla.

Še tev, Baskov, sieviete!

Bet ne visiem čūska izsaukusi tikai bailes. Leons atceras, kā savulaik devušies viesizrādē ar autobusu un kāda balerīna droši lūgusi Bubū paturēt rokās. „Iedevu, bet balerīna pēc brīža aizmiga... Un Bubū pa to laiku bija pamanījusies ielīst autobusa „dzelžos” kaut kur pie radiatora. Savu pasākumu kavējām gandrīz divas stundas, kamēr Bubū izdabūjām no turienes laukā. Kā nekā čūska uz atpakaļu nerāpo, bet izvilkt to pret viņas pašas gribu ir ļoti grūti,” stāsta Zviedris. Bet citā pasākumā kāda kundzīte par Bubū bijusi tik sajūsmināta, ka čūskas vietā aptaustījusi pašu Zviedru un aiz biksīšu gumijas viņam aizbāzusi 50 latu!

Leons rāda fotogrāfijas, kurās Bubū iemūžināta dziedātājas Patrīcijas Kāsas, slaveno Krievijas TV raidījumu „Ceļojumu klubs” un „Dzīvnieku pasaulē” vadītāja Nikolaja Drozdova un dziedātāja Nikolaja Baskova rokās. „Patrīcija Kās piedalījās pasākumā, kurā ar čūsku apstaigāju viesus. Viņas miesassargs, ieraugot, ka nāku pie dziedātājas galdiņa, vienkārši aizbēga, bet es dabūju apsēsties blakus Patrīcijai. Viņa, ne acu nepamirkšķinot, tūlīt čūsku arī noglaudīja.” Tikpat drosmīgi Bubū uzņēmis arī Drozdovs. Būdams dzīvnieku pazinējs, viņš pitonam sekojis līdzi uz skatuves, ieķēries astes galiņā. „Mēs viens otru sapratām bez vārdiem. Reti ir tādi cilvēki, kurus pirmo reizi satiec, bet izjūti kā senus un labus draugus. Lūk, Drozdovs tāds bija.”

Savukārt Nikolajs Baskovs viņu pamatīgi nokaitinājis. „Pēc kabarē baleta uzstāšanās man pienāca klāt Baskovs un paprasīja, lai iedodu savas meitenes viņa apsardzes vīriem… Kaut ko TĀDU nudien nebiju gaidījis. Kopš strādāju šovbiznesā, neviens nekad nebija atļāvies ko tādu man prasīt. Lai konfliktu atrisinātu, teicu — jā, man ir viena meitene, es tev varu viņu iedot, bet tikai, lūdzu, neapvainojies…” Kamēr Baskovs gaidījis, Zviedris viņam iznesis savu Bubū… „Teicu: še, tev meitene! Pateicoties Bubū, šo konfliktu izlīdzinājām un šķīrāmies draudzīgi, lai gan sākumā viņam gribējās gāzt.”

Kad ar smaidu atcerējies Bubū gaitas, Leona skatiens uz mirkli satumst. „Nekad nebiju domājis par to, ka viņa kādreiz varētu aiziet…” atzīst mākslinieks. Tas noticis pagājušajā svētdienā. „Kopš apprecējos — jau piecus gadus —, dzīvoju pie sievas, bet Bubū — manā radošajā laboratorijā, kā es saucu savu dzīvokli. Vismaz divas trīs reizes nedēļā braucu uz savu dzīvokli, lai noregulētu siltumu, izvēdinātu, iztīrītu terāniju, pakasītu Bubū zem zoda vai pabarotu,” skaidro Zviedris. Bet svētdien viņu izbrīnījis tas, ka čūska nekustas. „Zinu, ka Bubū mēdz gulēt un tādās reizēs ilgi un cītīgi jāskatās uz viņas vēderu gredzena vidū, lai saprastu, vai tas lēnām cilājas. Taču šoreiz es cilāšanos nesagaidīju. Nocēlu terāniju, piegāju viņu pakustināt, bet… nekā…” nopūšas Leons.

Izsaucis ārstu, kurš apstiprinājis, ka čūska ir mirusi. Par nāves cēloni atzīts vecums, lai arī dabā tās mēdz dzīvot pat 100 gadu. „Ārsts brīnījās, ka Bubū ir virs 20 gadiem, jo nebrīvē un mūsu klimatiskajos apstākļos šīs čūskas mēdzot dzīvot maksimāli 15—17 gadu,” sarunu ar ārstu atstāsta Leons. „Bubū bija saritinājusies, kā miegā aizmigusi…” turpina Leons. Rāpuli, tāpat guļam gredzenā, viņš ieguldījis auduma maisiņā, ar ko čūsku pārvadājis uz pasākumiem, un viens pats apbedījis savas ģimenes dzīvnieku kapiņos Valmierā, kur atdusas arī viņa labradora šķirnes sunīte Umba un papagailīši.

Leons domā, ka čūskas dabā nav izvēlēties saimnieku un just tam pieķeršanos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka reptilim ir ļoti maz smadzeņu. „Patiesībā čūska kā būtne ir bezpersoniska, taču vienalga pēc viņas aiziešanas izjūtu lielu tukšumu un dvēseles sāpes, iespējams, tās pieķeršanās dēļ, kas man ir bijusi,” atzīstas mākslinieks. Viņš piebilst, ka čūskas aiziešana viesusi tādas pat pārdomas, kā tuvinieka aiziešana. „Mēs ieejam dzīves ritmā, kurā viss šķiet pašsaprotams. Taču katra tāda reize, kad no dzīves aiziet kāda tuva radība, ir kā atgādinājums, ka viss ir laicīgs. Tie ir tādi brīži, kas liek analizēt un pārdomāt savu dzīvi, ieslēgt pašnovērtējumu, pašatskaiti — vai esmu apmierināts ar dzīvi un to, kā dzīvoju…” apcerīgs kļūst Zviedris.

Līdz ar Bubū aiziešanu Leons nolēmis pielikt punktu arī savai skatuves darbībai. Universālo čūskas terāriju, kas veidots no dabīgā koka ar stikla fasādi, viņš šobrīd piedāvā interesentiem. „Esmu Latvijā izdarījis visu, ko vēlējies,” nekonkretizējot tālākos plānus, atzīst kādreizējais baletmeistars un horeogrāfs. Vienīgais, ko Leons pagaidām atklāj, ir tas, ka uz diviem mēnešiem nolēmis doties prom no Latvijas un apceļot Franciju, Krieviju, Kaukāzu un Āfriku.

Bet vēl tālākas nākotnes plānos Leonam ietilpst labradora šķirnes sunīša atrašana. Kā zināms, Zviedris pirms vairākiem gadiem ar lielām sirdssāpēm zaudēja mīļoto sunīti Umbu. „Doma par jaunu labradoriņu mani nav pametusi — man noteikti būs sunītis smilšu krāsā! Pašlaik apstākļi neatļauj, jo, paņemot dzīvnieku, vairāk jābūt uz vietas. Kā zināms, par mūsu mazajiem brāļiem, ko esam pieradinājuši, ir jāatbild. Tāpēc, kad pienāks vecums, ka neko citu negribēsies, kā vien dzīvot mājās, man būs sunītis!”