Par ko bērnībā sapņoja kļūt mūsu slavenības. Viņu bērnības foto!
Šobrīd viņi ir mūziķi, aktieri un raidījumu vadītāji, bet kādreiz bērnībā viņi lolojuši pavisam citus sapņus — aizlidot uz Mēnesi, atvērt suņu skolu un glābt dzīvības.
Mūziķis Andris Kivičs atzīst, ka skatuve viņu vilinājusi jau ļoti sen, kaut arī viņš daudz nodarbojies ar sportu. Visspilgtākās bērnības atmiņas Andrim ir saistītas ar latviešu estrādes mūzikas leģendu Žoržu Siksnu, jo viņš bijis Kiviča lielākais elks, kuram mūziķis vēlējās līdzināties. „Pavisam nopietni gribēju kļūt par Žoržu Siksnu, gribēju būt tāds kā viņš, tikpat slavens un tikpat labi izskatīties,” atceras Kivičs.
Viņš stāsta, ka tolaik Žorža izpildīto dziesmu „Muļķe sirds” no galvas zināja visi pieaugušie un bērni. Arī viņam šī dziesma patikusi. „Atceros, ka tajā laikā tikt uz koncertiem nebija tik viegli. Drausmīgi gribēju redzēt Siksnas koncertu, bet nekā — biļetes varēja dabūt tikai pa blatu, tāpēc man atlika samierināties ar to, ko redzēju televīzijā. Biju sajūsmā arī par Žorža tumšajām brillēm, kuras, protams, vajadzēja arī man. Atceros kā šodien — redzēju koncertu, kurā Žoržs Siksna dziedāja starp divām lielām vāzēm, pats gan izskatījās tāds maziņš un sīciņš. Toreiz viņu arī sauca par „to mazo starp lielajām vāzēm”. Pats fenomenālākais ir tas, ka manās acīs Žoržs Siksna vizuāli ir palicis mats matā tāds pats, kādu viņu atceros no bērnības. Viņš vienkārši nemaz nekļūst vecāks! Un arī tagad šajā ziņā es joprojām vēlētos būt Žoržs Siksna,” saka Kivičs.
Laikam ritot, arī pašam Andrim izdevies gūt panākumus ar grupu „Z–Scars”, bet pats svarīgākais — viņš ir dziedājis uz vienas skatuves ar savu jaunības dienu elku Siksnu. „Žoržu esmu pāris reižu saticis, esam pat dziedājuši kādā festivālā uz vienas un tās pašas skatuves, tā ka jūtos lepns,” teic Kivičš. Viņš gan atklāj, ka vēlāk Žorža Siksnas pozīcijas viņa acīs stipri sašķobījis operdziedātājs Ingus Pētersons, kurš, izpildot populārās dziesmas „Ar mīlestības pinekļiem” un „Par nesatikšanos”, pārliecinājis, ka arī par Pētersonu kļūt nebūtu slikti.
Ances Krauzes bērnības sapnis — daktere
Dziedātāja Ance Krauze, kas tagad uzstājas uz lielām skatuvēm un muzicē kopā ar Maestro Raimondu Paulu, bērnībā itin nemaz negrasījās kļūt par tautā pazīstamu skatuves mākslinieci — viņai bijuši citi plāni. Kopā ar jaunāko māsu Lieni Ance nodevās intensīviem veselības uzlabošanas darbiem, proti, rūpējās par visu savu leļļu, lāču un pat vectētiņa veselību.
„Skaidri atceros, ka gribēju kļūt par mediķi. Mums ar māsu mājās bija pieejamas pat īstas metāla šprices ar asajām adatām, un par to jutāmies ļoti lepnas. Bijām sadūrušas lāčus pilnīgi slapjus, tā, ka no tiem sūcās ārā ūdens. Tagad, paskatoties uz vecajām lellēm, redzams, ka lietu bijām ņēmušas īpaši nopietni — tām ir kārtīgi sadurstīti ne tikai dibeni un rokas, bet arī piere,” smejas Ance.
Interesanti, ka pats biežākais un arī pacietīgākais pacients bijis Ances vectētiņš Vilnis, kam ģimenē bijusi visai jautra iesauka — Resnis. „Vectētiņš gulēja un ļāva mums sevi dakterēt. Tur viss bija nopietni — taisījām operācijas, šuvām ciet brūces. Lai viss būtu „pa īstam”, zīmējām vectēvam uz vēdera rētas un asinis. Trakākais bija, kad vectēvs neievēroja slimniekam nepieciešamo atkopšanās laiku un pēc operācijas uzreiz gribēja celties. Tad mēs ar māsu kliedzām: „Resni, Resni, necelies, tu vēl nedrīksti!”” atceras Ance.
Medicīnu periodiski gan nomainīja arī vēlme kļūt par skolotāju, tāpēc Ancei bijuši iekārtoti žurnāli ar vārdiem un uzvārdiem. „Man bija žurnāls kartona vākos, vairs neatceros, kādai nozarei domāts, bet zinu, ka biju rūpīgi ar lineālu sarūtojusi lapas, kur likt atzīmēs. Strostēju bērnus sētā, bet, ja neatradu reālus skolēnus, izdomāju tos pati, un skola tāpat „gāja pa gaisu”,” stāsta Ance.
Viņa gan atzīst, ka šis sapnis tiešām piepildījies — Ance strādā par mūzikas skolotāju, taču tas, kas agrāk šķitis ļoti aizraujoši, tagad vairs nepatīk. „Nevaru ciest darbu ar papīriem, tāpēc cenšos visas atzīmes un pārējās formalitātes savest kārtībā laikus, lai nekas nepaliek uz pēdējo brīdi,” saka Ance Krauze.
LNT laika ziņu un „Tautas balss” vadītājs Māris Grigalis atceras, ka savas domas par sapņu profesiju mainījis vairākkārt. Apmēram trīs gadu vecumā viņš vēlējies būt šoferis tālbraucējs.
„Kādreiz bija tādi „Softtrans” auto, kas vienīgie tika ārpus Padomju Savienības. Man mājās bija divas lietas, kas atspoguļoja šo manu vēlēšanos, — koka mašīna un gulta, kura pārtapa par autobusu. Visas manas mantiņas — zaķi un lāči — kļuva par pasažieriem, tos visus sakrāvu gultā, un viņi brauca manā autobusā. Kad es piespiedu dambretes kauliņu un atskanēja: „Ssssss!”, atvērās autobusa durvis un izlidoja ārā, piemēram, zaķis,” smejas Māris.
Viņš atceras, ka tieši iespēja piespiest dažādas krāsainas podziņas pie autobusa stūres likusi sirdij pukstēt straujāk. Vēlāk, kad Māris paaudzies, aktuālāka kļuvusi vēlme kļūt par kapelmeistaru, jo tā bija Māra tēta nodarbošanās. „Kapelmeistars vada kapelu. Tētis ar Arvīdu Platperu uztaisīja blici un braukāja pa koncertiem. Tad es sapratu, ka arī vēlos vadīt un organizēt visu, kas notiek ar kapelu. Varu teikt, ka tas ir mans atskaites punkts — toreiz sāku gribēt būt uz skatuves,” atceras Grigalis.
Tomēr kapelmeistara amats nespēja konkurēt ar Māra vēlmi kļūt par taksistu. „Vēlāk es kļuvu apsēsts ar domu, ka noteikti būšu taksists. Atceros, kādi bija taksometri manā bērnības laikā, — dzeltenas volgas. Volga vispār tajā laikā skaitījās lepna mašīna un vēl dzeltena! Man šķita, ka taksists — tā tik ir lieta, jo uz viņu garā rindā gaidīja cilvēki. Taksometra vadītājs bija īpašs, un es arī gribēju būt īpašs! Ar auto biju iemācījies braukt jau pirmajās klasēs, jo tētis mani turēja sev klēpī, kad brauca. Arī mans brālis, kurš ir piecus gadus vecāks, braukt iemācījās agri,” stāsta Māris.
Producente un TV raidījumu vadītāja Iveta Feldmane, jau piedaloties šovā „Dejo ar zvaigzni”, atklāja, ka deja viņai nav sveša — proti, Iveta savulaik aizrāvusies ar daiļslidošanu un vēlējusies kļūt par daiļslidotāju, taču ar bērnības sapņu profesijām viņai saistās vēl kādas spilgtas atmiņas.
„Atceros, kad biju maza un ciemojos pie vecmāmiņas, man ļoti patika viņas vecā, senlaicīgā bufete, kurā varēja atrast daudz dažādu skaistumkopšanas lietu — pudelītes, pūdernīcas, ķemmītes un citas mantas. Viņai bija arī liels spogulis un galdiņš. Varbūt kādam varētu šķist, ka es noteikti spoguļa priekšā ņēmos krāsoties un smaržināties, tomēr nekā tamlīdzīga. Es visas pudelītes sašķiroju pēc lieluma, garuma un platuma, tad nostādīju tās rindās vienu aiz otras. Tas bija mans koris, ko aizrautīgi diriģēju. Tā kā pie vecmāmiņas nebija ar ko spēlēties, sevi bija jāizklaidē pašai, un es ar šo savu pudelīšu kori darīju visādas lietas — režisēju koncertus, izdomāju, kur tagad stāvēs resnie, kur tievie, kā notiks uziešana un noiešana no skatuves. Bija tādas smaržu pudelītes kā ozolzīles ar ozola lapiņu klāt. Tās nu nekādi nevarēja nostādīt, jo bija izveidotas tā, ka stāvēja tikai guļus un gāzās apkārt. Tās es nežēlīgi patriecu no kora sastāva,” atceras Feldmane.
Raidījuma „Degpunktā” producente Inese Supe apgalvo, ka viņas bērnība pagājusi tīrā kosmonautikas zīmē, jo par kosmonautu gribējis kļūt teju katrs padomju bērns.
„Man šķiet, tas bija visiem — gan puikas, gan meitenes gribēja pabūt kosmosā un kļūt par nākamo Gagarinu vai Tereškovu. Es nebiju izņēmums. Prātoju, kā būtu, ja varētu aizlidot uz Mēnesi. Neviens taču vispār nespēja aptvert, kas ir kosmoss,” atminas Inese Supe.
Kad laiks ritējis uz priekšu, meitene gan sapratusi, ka, visticamāk, par Mēness pētnieci viņai nekļūt, tāpēc nospraudusi sev reālākus mērķus. „Biju nopietni nobriedusi kļūt par latviešu valodas skolotāju. Tas atspoguļojās, gan spēlējoties ar lellēm, liekot atzīmes paštaisītā skolas žurnālā, gan arī vēlāk — veicot nopietnus soļus pretī pedagoģiskajai izglītībai.
Vidusskolā pat uzvarēju konkursā ar nosaukumu „Es gribu būt skolotājs” un ieguvu iespēju iestāties augstskolā bez iestājpārbaudījumiem. Tomēr šo izdevību neizmantoju, jo aizgāju uz žurnālistiem. Savukārt darbu televīzijā un saistību ar žurnālistiku man nejauši „piesēja” Lauris Reiniks. Kad kopā dziedājām grupā Auri, bieži bijām Latvijas Televīzijā, kur piedalījāmies dažādos televīzijas raidījumos un konkursos. Mēs toreiz gājām 6. klasē un bijām atbraukuši uz festivālu „Sauleszaķis”. Televīzijas ēkas vestibilā bija tādi lieli spoguļi, toreiz mēs pie tiem stāvējām un sev teicām: „Mēs strādāsim Latvijas Televīzijā!” Par strādāšanu televīzijā mums abiem vēlāk patiešām izrādījās taisnība,” saka Inese Supe.
Dailes teātra aktieris Intars Rešetins būdams mazs, ļoti vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju, un, lai cik dīvaini tas šķistu, pats saskata tajā līdzību ar aktiera profesiju. „Atceros, ka biju nolēmis kļūt par ugunsdzēsēju. Varētu jau šo vēlmi raksturot ar skaistiem vārdiem un skaidrot ar cēliem mērķiem, jo ugunsdzēsēji taču brauc un palīdz cilvēkiem, dara svētīgu darbu, bet mani vadīja citi apsvērumi. Tad, kad pa ielu traucās ugunsdzēsēju mašīnas, tas bija maģisks un ārkārtīgi episks mirklis.
Maija Doveika ir viena no tām retajām aktrisēm, kura nav vēlējusies būt uz skatuves vai kļūt par kinozvaigzni jau kopš bērna kājas, — viņas karstākā vēlēšanās bija kļūt par suņu skolotāju.
„Kad biju maza, ļoti gribēju būt suņu skolotāja, un tieši skolotāja, nevis dresētāja, jo manā apziņā dresētājs darīja pāri dzīvniekiem. Es šai lomai gatavojos ļoti nopietni. Man bija divi lieli albumi, pilni ar dažādām suņu bildēm, es mācījos no galvas un studēju dažādas suņu šķirnes, biju iemācījusies tās atpazīt. Laikam nebija neviena suņa, kuru es nepazītu. Es pat ļoti cītīgi apguvu krievu valodu, lai būtu spējīga lasīt grāmatas krieviski. Krieviem informācijas par suņiem bija daudz vairāk un šī literatūra bija daudz interesantāka,” stāsta Maija Doveika.
Diemžēl viņai pašai suņu nebija, jo brālis bija alerģisks pret suņu spalvām. „Laiku pa laikam tomēr pie suņiem tiku, jo paziņas un arī radinieki man uzticēja paauklēt savus mīluļus. Pēc tam gan mājās sākās liela nīdēšana, ka man pilnai laimei vispār neko nevajag, tikai sunīti!” atceras Maija.
Viņa arī atminas, ka bērnībā bijusi pārgalvīga un no suņiem nemaz nav baidījusies. „Es mēģināju uz mājām atvest arī suņus no ielas. Vienreiz tas bija taksis, bet otrreiz — paliels vilku suns, ko savācu uz ielas. Nesaprotu, kā man kaut kas tāds ienāca prātā un kā tas svešais suns mani nesakoda, jo es viņam mēģināju uzlikt kaut kādu siksnu, lai aizvilktu mājās. Toreiz gan tas sunītis no manis izrāvās un aizbēga. Ar šodienas prātu domājot, sapratu, ka biju traka!”
Maija tā arī līdz šim sapni par savu suni nav piepildījusi — viņai mājās šā četrkājainā mīluļa nekad nav bijis. „Bērnībā, protams, meloju draudzenēm — stāstīju, ka man mājās ir vairāki suņi, kuri parasti dzīvo uz skapjiem, tāpēc nav redzami, jo kā tad man varēja nebūt suņa?! Tagad gan apzinos, ka mājdzīvnieks nav spēļmantiņa un prasa lielu atbildību, tāpēc arī man sava mājdzīvnieka nav. Atzīšos, šis tas no agrākās suņu mīlestības ir palicis atmiņā —joprojām atpazīstu daudzas suņu šķirnes, tomēr tie ir tikai kādi piecpadsmit procenti no tā, ko kādreiz zināju,” prāto Maija. Bet, ja runā par aktrises profesiju, viņa tikai pasmejas: „Par aktrisi bērnībā kļūt man nenāca ne prātā. Nemaz nezināju, ka ir tāda profesija un ka par to kaut kā īpaši jāmācās. Tas viss nāca daudz vēlāk.”
