Māris Sants dienasgrāmatā: „Nesauciet mani par bosu!”

Pazīstamais mācītājs Māris Sants pēdējos gadus dzīvo Londonā. Tur viņš ir psihoterapeits, mācītājs un strādā kādā kafejnīcā. Piedāvājam ieskatu viņa dienasgrāmatā, un viens no viņa ierakstiem ir par Londonā satiktajiem arābiem.

„Ceturtdienas man ir brīvdienas, un tad es nedaru nedz savu psihoterapeita darbu, nedz arī eju uz savu kafijas „templi” jeb, vienkārši saucot, kafejnīcu, kurā uz „pusslodzi” piestrādāju šad tad vakaros un nedēļas nogalēs. Parasti ceturtdienās lasu, zīmēju šo to, mazgāju veļu, apgriežu matus, ja sanāk, aizskrienu uz kādu izstādi vai galeriju, vakarā reizēm dodos pie draugiem vakariņās vai reizēm taisu vakariņas un varbūt eju uz teātri. Bet katru reizi pēc rīta kafijas man jādodas iepirkties.

 Un šodien es gribu parunāt par tiem mazajiem veikaliņiem, kas man ir apkārt. Bet vēl vairāk par tiem cilvēkiem, kas tur strādā.  

Es dzīvoju tādā Londonas rajonā, ko sauc Finsbury Park. Šeit raksturīgi ir tas, ka divas mošejas man ir tuvāk nekā vietējā Sv. Toma baznīca. Lielumlielais vairums cilvēku, kas šeit dzīvo un strādā, ir no Ziemeļāfrikas. Otra lielākā grupa ir cilvēki no Tuvajiem Austrumiem — turki, pakistānieši, afgāņi. Arābu valoda man apkārt ir kā otra valoda, un uzraksti daudzos veikaliņos ir divās valodās. Kad tikko ievācos šeit, tad, ejot uz veikalu, gandrīz vai ikkatrā vietā dzirdēju teikumu: „Hallo boss, how are you?” Kas latviski būtu: „Sveiks priekšniek, kā tev klājas?” Ar laiku visus vietējos esmu pieradinājis mani NEKAD vairs nesaukt par bosu! Es parasti atbildu: „Es nekādā veidā neesmu tavs boss, es varbūt esmu tavs draugs vai tavs brālis. Daži par to ļoti priecājas, citi apmulst un jautā, vai es esot musulmanis, ja saucot sevi par viņu brāli? Uz ko atbildu, ka esmu kristietis, un vai tad kristieši nav vistuvākie musulmaņu brāļi un māsas? Es saku arī, ka nezinu nevienu tuvāku reliģiju islāmam kā kristietību. Un uz to parasti ir PLATS SMAIDS un ārkārtīgi liela pretimnākšana.

Man kaut kas patīk šajās sarunās, varbūt tā savstarpējā pieklājības spēle, jo tā liek mums domāt, kas mēs viens otram esam. Reizēm izaicinu un ķircinu šos cilvēkus no Sudānas, Ēģiptes, Marokas vai Lībijas ar jokiem par to, kā es, būdams viņu klients, varu kļūt par viņu kungu vai bosu. Kur tad ir viņu īstais kungs — Dievs, ja jau viņi mani atļaujas saukt par bosu? Dažreiz viņi atsmaida: „Mēs vienkārši tevi cienām un pakalpojam, kā vien protam. Bet mūsu Kungs ir Viņš debesīs.” Es saku: mans arī ir tur. Tāpēc nekas cits kā brāļi mēs nesanākam.  

Es atceros ramadānu. Tas ir musulmaņu gavēnis. Tā informācija, ko esmu lasījis Latvijas presē par ramadānu, ir bijusi tik pavirša un smieklīga — musulmaņi neēdot dienā, jo Allāhs naktī neredzot, un tad naktīs droši varot darīt visu, kas ienāk prātā... Patiesībā ramadāns viņiem nozīmē MĀCĪTIES mīlēt. Tas ir gavēnis un atteikšanās brāļa vai māsas labā. Mana tuva draudzene Fatima no Dubaijas, kuras senči nāk no Irākas un Sudānas, salauž visus latviešu priekšstatus par musulmaņu sievieti. Viņa ir izglītota, viņa ir atvērta, viņa krāso lūpas un parasti nenēsā galvassegu. Viņas āda ir lazdu riekstu krāsā, un reizēm viņa uzvelk minisvārkus. Bet viņa ir patiesi dziļi paklausīga islāmam un, tāpat kā citi musulmaņi, lūdz Dievu piecas reizes dienā. Mēs garas stundas esam runājuši par dažādiem islāma aspektiem. Salīdzinājuši notikumus Korānā un Bībelē. Fatimai nepatīk stāstīt par savu reliģisko praksi, viņa nav demonstratīva, tomēr ramadānu, ja vien nav slima, viņa stingri ievēro. Un, kad viņai jautāju, kāpēc viņa tā dara, viņa man teica, ka ļoti gribot vairāk mīlēt visus cilvēkus un mazāk baidīties. Viņa vēl piebilda — mīlēt arī patriarhālos un konservatīvos musulmaņu neesot viegli. Es to varu saprast. Arī man ir ļoti grūti pieņemt ļoti konservatīvos vai fundamentālistiskos kristiešus.

Fatima parasti atklāti diskutē ar Fadilu, manu citu musulmaņu draugu. Viņš nāk no Indonēzijas. Un viņš tik labi neprot arābu valodu kā Fatima. Arī viņa izglītība nav tik laba, tāpēc viņa spriedumi par Korānu, kristiešiem, pasaules notikumiem ir daudz šaurāki nekā Fatimai. Arī viņš ievēro ramadānu, protams, un man viņš sacīja, ka viņam esot grūti pieņemt kristiešus, taču viņš cenšoties.

Visu ramadāna laiku vakaros es atveru savas istabas logu un klausos dziedātajās lūgšanās, kas nāk no mošejas pāri ielai. Reizēm palasu Korānu, diemžēl tikai angliski vai latviski. Un, kad vakara lūgšanu laiks ir beidzies, dažu vakaru pie mana loga atskan kluss klauvējiens. Tur atnācis Asghars, kāds pakistāniešu students, kas ir paņēmis maltīti mošejā (to par brīvu dod jebkuram cilvēkam ramadāna laikā) un atnācis ar mani dalīties. Saule jau ir norietējusi, un visi musulmaņi runājas kādas divas stundas cits ar citu, veikali ir atvērti, ielas manai mājai apkārt ir dzīvības pilnas. Mazajās arābu tējnīcās sēž simtiem cilvēku, šo to ēd un runājas. Taču neredz nevienu piedzērušu — kaut arī musulmaņi lieto alkoholu, tomēr viņi to dara maz, un ramadāna laikā neredzēju nevienu iereibušu.

Tais vakaros, kad Asghars atnāk, mēs runājam par viņa ģimeni, par viņa mammu un pieciem brāļiem, kas ir Pakistānā, par viņa studijām, arī par Latviju. Asghars iemācījās mūsu tautas dziesmu Jūriņ prasa smalku tīklu. Viņš bija lielā sajūsmā par vārdiem un to tulkojumu. Asghars vienmēr visu priekšā mani sauc par savu brāli. Nu, jā, nedaudz viņam ir bail, ka tikai kāds nepadomā, ka arī viņš ir gejs, tāpat kā es, jo to es neslēpju arī šeit, tāpat kā Latvijā. Es kādreiz esmu uzvārījis skābeņu zupu latviešu gaumē, vienīgi cūkgaļas vietā esmu spiests lietot liellopu gaļu. Asghars ir priecīgs, un mēs atkal esam kādu jauku stundu pasēdējuši un šoreiz runājuši par Abrahamu, cilvēku, kura ticība ir aprakstīta gan Korānā, gan Bībelē.  

Musulmaņi ir ļoti dažādi. Protams, šeit ir arī sievietes ar aizsegtu seju, kas ar mani nevar (neprot, nedrīkst) sarunāties. Ir cilvēki, kas ir reliģiozi un reizēm smieklīgi savos aizspriedumos. Taču tādu nav vairākums. Tieši tādi paši kā mēs — kristieši. Reizēs, kad mans psihoterapijas klients Saids (vārds ir mainīts) no Sīrijas stāsta par savām bērnības atmiņām, kad viņš sešu gadu vecumā zaudēja māti, viņa dvēsele gaida to pašu, ko viena latviešu vai krievu bāreņa dvēsele, — ciešanas visur ir vienādas. Starp citu, Saids ir geju musulmanis un viņa ceļš līdz atklātībai ar savu ģimeni ir bijis vēl sarežģītāks nekā daudziem gejiem Latvijā. Saids arī bieži runā par savu tēti un audžumammu, kas šobrīd ir Sīrijā, kur notiek tik ļoti grūtas un bīstamas lietas šajās dienās. Saidam ir ļoti svarīgi, ka es esmu arī mācītājs. Jo tad viņš var runāt arī par savu ticību un paklausību Dievam.

Mana pieredze ar musulmaņiem man ir daudz ko iemācījusi. Saprast to, cik daudz jeb, pareizāk sakot, cik maz mēs drīkstam kritizēt cilvēka ticību, kultūru, pieredzi, izvēli... Cik daudz mums (man) ir jālūdz Dievs, jāgavē vai vienkārši jātver sirds, lai pieņemtu citādo. Tieši tāpēc traģikomiska man šķiet tāda baidīšana ar arābiem, kādu septembra sākumā izpauda 10. Saeimas deputāts Jānis Ādamsons. Tāpat viņu iztēlošana par lielākiem ienaidniekiem Latvijai nekā krievvalodīgie ir vienkārši paranoīdi murgi jeb apzināta manipulācija. Tie arābi, kas dzīvo mūsu Latvijā vai kas varētu potenciāli iebraukt kā bēgļi vai viesstrādnieki, nepārstāv nekādas kaimiņu zemes intereses, un viņiem nav nekādas vēsturiskas atbildības par mūsu tautas ciešanām. Tāda atbildība nav arī krieviem vai baltkrieviem. Bet tāda noteikti ir tiem, kas turpina mūsu zemē manipulēt ar cilvēku uzskatiem, piepildīdami citas valsts politiskās intereses.”