Burkovskis dauzās pa Omānu

Vasarā, tiekoties mojito ballītē, draugi Haraldam Burkovskim ar sievu Kristīni „pametuši” ideju par viesošanos pie viņiem Omānā. Domāts — darīts! 18. novembrī ar Dohas lidostā pirktu pudeli ruma un pašu ceptām piparkūkām ciemkukulī Burkovsku pāris piezemējās Omānas galvaspilsētas lidostā, secinot, ka Latvijas valsts dzimšanas diena sakrīt ar Omānas paša galvenā „čaļa” — sultāna Kābūsa ibn Saīda al Saīda — jubileju. Pēc atgriešanās no ceļojuma Burkovskis priecājas, ka baudījis lielisku atpūtu, jūras krastā dejojis tango un kliedējis stereotipus par islāmu.

Beidzot siltumā

Kaut gan Omāna — šarmantā Austrumu skaistule — atrodama arī Latvijas tūrisma aģentūru maršrutos, to par gala mērķi izvēlas retais. Var saprast, ja ņem vērā, ka ceļazīme uz šo valsti vienai personai maksā vismaz pusotru tūkstoti latu. Turklāt valsts politika nav vērsta uz tūristu piesaisti „par katru cenu”, kas par spīti baltām smilšu pludmalēm, gleznainiem kalniem un pasakaini siltam ūdenim tomēr nozīmē „kurvīti” eiropeisko standartu izlutinātiem kūrortu cienītājiem.

„Globalizācija pagaidām nav izpostījusi Omānas šarmu, un to galvenokārt bauda ekstrēmu sporta veidu piekritēji, piemēram, klinšu kāpēji vai autobraucēji,” stāsta Haralds Burkovskis. Taču LNT žurnālists uz Omānu devies ne klinšu dēļ, bet gan ciemos pie draugiem — precēta pāra, kas Omānā strādā. „Šajā reģionā strauji attīstās būvniecība, kurā pārsvarā nodarbināti viesstrādnieki. Arī mūsu draugs saistīts ar kādu austriešu celtniecības kompāniju,” atklāj Burkovskis. Ar draugiem vasarā tiekoties ballītē, vārds pa vārdam arī Burkovski nonākuši līdz domai par ceļojumu uz Omānu. „Man, salīgajam latvietim, plus 30 grādu ziemā tikai priecē, jo izjūtu lielu nepieciešamību pēc saules gaismas un siltuma. Bet Latvijā es sapīkstu, tiklīdz beidzas augusts, un atplaukstu jūnijā,” siltummīļa dabu atklāj žurnālists. Iepriekšējos gados Burkovsku ģimene, kurā ir arī divi bērni, glābiņu no ziemas meklējusi kūrortos, bet pat tur Haraldam salis. „Bijām Ēģiptē marta brīvdienās, un nav palikušas tās labākās atmiņas — ne man likās silti, nekā… Sarkanajā jūrā ūdens bija auksts, un tajā principā iebridu tikai vienu reizi. Arī baseinā salu,” atceras Burkovskis.

Šoreiz gan, bažījoties par ceļojuma sarežģītību, bērnus atstājuši mājās. Biļetes Burkovskis gādājis pats, izmantojot interneta iespējas. „Omānā nokļuvām ar trim pārlidojumiem: no Rīgas līdz Stambulai, tad tālāk uz Kataras galvaspilsētu Dohu un visbeidzot — uz „Muskatu”, kas turp un atpakaļ divām personām izmaksāja mazliet vairāk par 900 latiem.” Lai arī Omānas galvaspilsēta tiek latviskota kā Maskata, Burkovskis spītīgi turas pie sava nosaukuma „Muskata”, to skaidrojot ar iespaidīgo un neaizmirstamo smaržu buķeti. „Omānai raksturīgs ir bagātīgs smaržu kokteilis — bergamots, kanēlis un visam pāri muskatrieksts — tādi Ziemassvētki, ka nu!”

Tango jūras krastā

18. novembrī nolaižoties Omānas lidostā, Burkovski sapratuši, ka šajā valstī, tāpat kā Latvijā, ir svētki. Izrādījies, ka sultāns Kābusa, kas valsti vada jau 40 gadu, svin 72. dzimšanas dienu. Par svētku nozīmību liecina kaut vai fakts, ka otrs šīs valsts nosaukums ir Omānas Sultanāts. „Šķiet, ka viņa valdīšanu Omānā svin visu laiku. Pat uz lielajām maģistrālēm ik pēc 20 metriem plīvoja valsts karogs. Arī ziņas, ko vakarā paskatījos televīzijā, sākās ar to, kā sultānam iet un kas viņu apsveicis. Katrā ziņā — viss ļoti sultāniski!” smej ceļotājs. Burkovskis piekrīt, ka šādai godināšanai varētu būt pamatoti iemesli, jo pie sultāna 40 gadu valdīšanas nopelniem pieskaitāmas gan augstskolas, gan lielākas sieviešu tiesības.

Burkovskis neslēpj, ka pirms aizbraukšanas priekšstatos par Omānu dzīvojis striktu stereotipu varā. Piemēram, bijis gatavs, ka sievai nāksies iet vīram no muguras, bet ne blakus. Nu žurnālists par to smej, atzīstot, ka nav tik traki. Ārpus ikdienas rutīnas atļaujoties viens otram veltīt vairāk laika nekā parasti, Burkovsku pāris jūras krastā dejojis pat tango. Haralds atklāj, ka jau otro gadu ar sievu Kristīni apmeklē deju nodarbības, tā ka omānieši varēja skatīt teju profesionāļu priekšnesumus! „Mans viedoklis par musulmanismu šajā valstī ir pilnīgi mainījies — tur tas ir askētisks, tīrs, saturīgs un estētiski baudāms. Katrā ziņā raksturo Omānu kā ļoti kulturālu valsti,” uzskaita Burkovskis.

Ceļotāji izmantojuši izdevību arī apskatīt Omānas lielāko mošeju, kas katru dienu trīs stundas pieejama arī tūristiem. „Apskatījām tirgu, baudījām svaigu augļu sulas, dabu, peldi Arābu jūrā, vienvārdsakot — dauzījāmies un izbaudījām romantisku atpūtu,” iespaidos dalās Burkovskis. Ar dauzīšanos viņš domā arī pārvietošanos pa auto maģistrāli ar 120 kilometriem stundā lielu ātrumu. „Jārēķinās, ka Omānā starp pilsētām ir milzīgi attālumi. Pat starp Maskatas daļām, kuras norobežo kalnu grēdas. Sabiedriskais transports ir vāji attīstīts, autobusus un vilcienus tikpat kā neredzējām.” Tomēr to visu kompensē lētais benzīns, kas „ļauj izbraukāties „uz ūsiņu””. Haralds rēķina, ka par 70 litriem degvielas, ko ielējis auto bākā, ar lielu prieku samaksājis 10 riālus, kas ir aptuveni 20 eiro jeb 14 latu…

Alkohola karte un cūkgaļa aiz atslēgas

Burkovskis bijis pārsteigts, uzzinot, ka omāņi tikpat kā nestrādā. Un tam ir savs iemesls. „Izrādās — neviens ārvalstnieks Omānā nevar atvērt kompāniju, ja tai pretī nav kāds vietējais pilsonis, kurš ir kā patrons šajā zemē. Bet tas uzņēmējam maksā 15 procentus no apgrozījuma. Pieļauju, ka liela daļa omāņu no tā arī dzīvo,” prāto Burkovskis. Savukārt, ja ārvalstniekam kompānijas nosaukumā ir vēlme pievienot vārdu „Omāna”, viņš par to maksā 2 miljonus eiro… Turklāt sponsors, kurš par ārzemnieku uzņēmies atbildību, savu sponsorēšanas līgumu var pārtraukt jebkurā brīdī bezstrīdus kārtībā. „Un tad 40 procentu no aktīviem, kas uzņēmējam pieder tajā valstī, kļūst Omānas pilsoņa īpašums. Tā viņi aizsargā savas nacionālās intereses!” skaidro TV žurnālists.

Plašā viesstrādnieku un viesuzņēmēju klātbūtne Omānā ieviesusi korekcijas arī preču patēriņa tirgū. Kā jau arābu valstī, Omānā aizliegts lietot alkoholu un cūkgaļu. Taču ārzemniekiem iespējams arī tas! „Mazā pārtikas veikaliņā — viesstrādnieku rajonā — ir speciāla nodaļa, uz kuras durvīm lieliem burtiem rakstīts „nemusulmaņiem”. Nospiežot pogu, durvis atveras, un tu nokļūsti slēgtā cūkgaļas pasaulē! Tiesa, ieraugot cenu, vēlme pēc gaļas ātri pāriet…” smej veikaliņa apmeklētājs.

Padomāts arī par alkoholu. Proti, Omānā strādājošs ārzemnieks var tikt pie alkohola iegādes atļaujas, kas maksā ne vairāk un ne mazāk kā… 10 procentu no viņa ienākumiem. Haralds zina stāstīt arī par shēmu — nopērc karti par 400 eiro, maksā desmito tiesu un, kamēr karte aktīva, dzer par 400 eiro! Tā teikt — pieejamā alkohola daudzums atkarīgs no katra ienākumiem. Taču to, vai kāds to patiešām arī izmanto, Burkovskis stipri apšauba.

VĒRTS ZINĀT

•    Vīza maksā 40 eiro.

•    Ja jūsu pasē ir Izraēlas vīza, tad Omānā iekļūt „nespīd”. Un otrādi.

•    Nav vajadzīgas īpašas potes.

•    Benzīns maksā apmēram 20 santīmu litrā.

•    Viesnīcas ir dārgākas nekā Eiropā.

•    Liela glāze svaigi spiestas sulas — Ls 1,40.

Ieva Valtere/Foto: no Haralda Burkovska privātā arhīva