Atklājies, ka šādā barbariskā veidā māte paudusi savu mīlestību pret miesīgu bērnu, proti, ieslogot 10 gadus veco dēlu istabā, viņa centusies pasargāt zēnu no ārpasaules ļaunās ietekmes.

Lūzums ģimenē notika pēc zēna tēva bērēm. Pārnākot no apbedīšanas ceremonijas, puikas māte pamanījusi, ka pagalma zēni par viņas bērnu izņirgājas. Māte pieņēma lēmumu, ka nekad vairs neļaus apsmiet viņu un ieslodzīja desmit kvadrātmetru istabā komunālajā dzīvoklī.

Visu 33 gadu garumā viņš mitis nelielajā istabiņā, turpat ēdis, turpat mazgājies. Viņa dzīve mainījās, kad nesen nomira māte.

Šobrīd 43 gadus vecais vīrietis apgūst pieauguša cilvēka dzīvi. Viņš saņem invaliditātes pensiju, kā arī piestrādā par kurjeru. Neraugoties uz dramatisko dzīvi, viņš ir pozitīvs, daudz joko. Turklāt vīrietis nebūt nav analfabēts – gluži otrādi, viņu var uzskatīt par visnotaļ izglītotu cilvēku. Piemēram, viņš spēj citēt Staņislavski, kas apliecina to, ka dzīves laikā daudz lasīts un apgūts.

Vīrietim patīk komunicēt ar apkārtējiem, plēst jokus un dziedāt dziesmas, bet, tiklīdz kā piemin viņa māti, viņš kļūst bikls un noslēgts. „No savas bērnības neatceros praktiski neko. Un kāda gan kuram daļa, kas ar mani noticis,” viņš retoriski vaicā.