Baumaņu ģimenes horvāts uzvar gulašzupas sacensībās
TV šova „Dziedošās ģimenes” dalībnieki Baumaņu ģimene no Aizkraukles pārsteidz un priecē ne vien ar saskanīgu muzicēšanu, bet arī ar neparasto sastāvu: kopā ar tēvu Imantu un viņa meitām Ivetu un Solvitu muzicē arī Solvitas vīrs Ivica – īsts horvāts.
Satikties intervijai esam sarunājuši pēc mēģinājuma, kad visi ansambļa dalībnieki ir kopā Rīgā. Aizkraukli Baumaņi šovā „Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētki 4” pārstāv, jo tur ir ģimenes saknes, bet ceļu uz Rīgu vairākas reizes nedēļā mēro tikai Imants, jo gan Iveta, gan Solvita, Ivica un viņu septiņus mēnešus vecā meitiņa Diāna ikdienā dzīvo Rīgā. Gaidot mēģinājuma beigas, dzirdu, kā pasākuma režisors uzrunā Ivicu angliski, un pie sevis nodomāju – droši vien labās latviešu valodas zināšanas ir vairāk reklāma. Liels ir mans pārsteigums, kad sarunā Ivica iesaistās brīvi, pēc vārda kabatā nemeklējot, un šķiet, ka tikpat brīvi, kā viņš jūtas mūsu valodā, viņš jūtas arī šajā zemē un, protams, ģimenē. Temperamenta atšķirības gan jūtamas, Ivica esot daudz ekspresīvāks un ātrāks, vienmēr grib darboties un varbūt tāpēc arī tik daudz paspēj –muzicēt kopā gan ar ģimeni, gan vairākiem cittautu mūziķiem, kas dzīvo Latvijā, garšīgi gatavot, izpērt pirtī, kā arī palīdzēt iepazīt horvātu tradīcijas Latvijā un latviešu tradīcijas Horvātijā.
Otru pārsteigumu sagādā Ivica pats, bilstot, ka visu, ko prot mūzikā, apguvis pašmācības ceļā. Bet pirmajā koncertā viņš taču spēlēja kontrabasu. Tas nekādi nav instruments, ko tā vienkārši var ņemt un spēlēt. Ivicas teiktais liek saprast, ka viņš dzīvo mūzikā jau no mazotnes, jo Horvātijā katrā ciemā ir kapelas. Un nav iedomājams, ka dejotāji izmantotu fonogrammu. Pateicoties muzikantu būšanai, Ivica tagad ir Latvijā.
Ivica: „Savulaik kā mūziķis viesojos Latvijā ar deju kolektīvu no Horvātijas festivālā „Sudmaliņas”. Mūs izvietoja pie Imanta mājās. Tā mēs ar Solvitu sastapāmies. Tad vairākus gadus braukājām viens pie otra ciemos, līdz apprecējāmies.”
„Viena nakts bija varen gara…” draudzīgi smaidot, piebilst Imants.
„Ivica atbrauca uz Latviju dzīvot 2004. gadā, un tūlīt pat mēs aizbraucām uz festivālu Madeirā.”
«Ivica palika Rīgā ar karti un vārdnīcu rokās... »
„Mēs atbraucām no Horvātijas, un Solvita brauca tūlīt uz festivālu. Man iedeva adresi, kur atrodas dzīvoklis Rīgā, otru – kur darbs. Nezināju ne krievu, ne latviešu valodu. Tikai angļu.”
Ivica ir arī meistarīgs pavārs, kurš savās mājās Horvātijā ieguvis 2. vietu valsts mērogā gulaša gatavošanā uz atklātas uguns pēc senas ganu receptes. Ar paša gatavotiem horvātu ēdieniem Ivica lutinājis gan „Dabas koncertzāles” māksliniekus, kad šis pasākums pirms pāris gadiem notika tieši „Cepļos”, gan tos, kas uz „Cepļiem” brauc kā uz viesu māju.
Ivica: „Viesiem es gatavoju horvātu ēdienus. Cepu sivēnu uz iesma vai gatavoju gulašzupu. Mazliet par pirtnieku piestrādāju.”
Imants: „Pirmo reizi, kad viņš izvārīja savu gulašzupu... To zupu ir jānobauda, tas ir ko vērts! Viņš pat biezpienu sagatavo ne tā kā mēs, pievieno garšvielas, un biezpiens iegūst citu garšu.”
Lai pa īstam gatavotu savas zemes ēdienus, ik gadu garšvielas Ivica saved no Horvātijas. Ja ir laiks, arī pirms koncertiem viņš savējos palutina ar ko garšīgu. Tiesa, tā nav gulašzupa, jo tās vārīšana aizņemot četras stundas, bet visa vajadzīgā sagatavošana prasa vēl trīs.
Septiņi kilometri tautastērpos
Muzicējot Baumaņi pasauli ir izbraukājuši krustu šķērsu. Tētim Imantam gan vēl palicis nepiepildīts sapnis – nokļūt Austrālijā.
„Man pirmajā vietā ir Nepāla. Kad izkāpām no lidmašīnas un devāmies uz Katmandū, šķita, ka esmu nokritusi „Discovery” kanālā, šķita, ka tā nav īstenība. Protams, cilvēki tur ir brīnišķīgi un daba pasakaina, bet pie viņu mentalitātes un dzīves uztveres bija jāpierod.”
„Mani visvairāk pārsteidza Sibīrijas skaistums un turienes cilvēku viesmīlība, kad viesojāmies Lejas Bulānā pie latviešiem.”
„Debrecenā Ungārijā Ziedu festivālā bija gājiens septiņu kilometru garumā, un visu laiku bija jāspēlē.”
„Septiņus kilometrus gājām pa bruģi, pa ielu, kas sliktāka nekā Barona iela Rīgā. Karstums virs 30 grādiem, mēs pastalās un tautastērpos. Rokas un lūpas pēc gājiena bija sapampušas. Meitenēm pastalās bija caurumi. Savukārt Rumānijā, Transilvānijā, vienu nakti pavadījām pie kādas sieviņas, kura neprata nevienu vārdu kādā citā valodā kā tikai savējā, bet viņa bija tik viesmīlīga, katru mūsu vēlmi gribēja izpildīt. Mēs centāmies rādīt, ka gribam nomazgāt rokas, viņa aizsteidzas un atnes mums vīna pudeli. Mēs rādām, ka tas nebija tas, viņa izdomāja, ka šis vīns mums nepatīk – atnesa citu.”
Vajadzēja pakāpties
Galvenais „kūdītājs” uz muzicēšanu ir tētis Imants, kurš ar mūziku aizrāvies jau kopš bērnības. Stāstot par to, kā sākuši kopā muzicēt, Imants atminas, kas vispirms spēlējis kopā ar vecāko meitu Solvitu ģimenes lokā. Četri ģimenes locekļi ir viņu ansambļa pamats. Ja skaņa ir vajadzīga „kuplāka”, talkā nāk otra Aizkraukles muzikālā ģimene Ostrovski, arī citi draugi.
Imants: „Jutu, ka Solvita ir laba dziedātāja, sāku iesaistīt arī citos pasākumos. Pats jau sen spēlēju dažādos orķestros. Iveta paaugās un mums arī „pieslēdzās”. Viņai bija tikai 10 gadu, kad pirmo ballīti kopā nospēlējām.”
Solvita: „Viņai vajadzēja ķeblīti, lai pakāptos un tiktu līdz mikrofonam.”
Imants: „Nopietnāks darbs aizsākās, kad sākām spēlēt pavadījumus dejotājiem. Tas arī uzlaboja mūsu spēles kvalitāti, jo pavadījumā nevar atļauties brīvu izpildījuma formu. Iveta ir mūsu „kauls”, absolūtā dzirde un tādas vokālās spējas ir reti kuram. Man, protams, par saviem bērniem gribas sacīt to labāko, tomēr visu mūžu esmu mūzikā un zinu, ko kāds var vai nevar. Solvita savukārt ir apveltīta ar ļoti patīkamu balss tembru, kas daudziem klausītājiem tīk. Viņai ir samtains alts.”
„Baumani, spēlēsi bungas”
Viņi vienkārši bez mūzikas nevar. Tagad šova dēļ Imants mēro ceļu uz Rīgu, bet parasti viņi visi nedēļas nogalēs satiekas ģimenes mājā „Cepļos”, lai dotos uz kādu krodziņu, svinībām, kur jau nu kuro reizi ved muzikantu ceļi.
„Skrīveru kultūras namā sāku kā bundzinieks. Pionieru vienībā biju bundzinieks. Mūzikas skolotājs, kas pats spēlēja saksofonu, bija noskatījis, ka man ir ritma izjūta, viņš pateica: „Baumani, nāc, tu spēlēsi bungas.” Tā es vienā vakarā kļuvu par bundzinieku.”
„Vai atceries, kā es vienās kāzās bungas spēlēju. Man laikam bija kādi septiņi gadi. Vēl ar vecajiem vīriem kopā.”
„Armijas gados spēlēju korneti. Savā laikā arī blokflautu un ģitāru esmu apguvis, vijoli pats mācījos spēlēt. Pašmācības ceļā studēju mūzikas teoriju, apguvu nošu rakstu un harmoniju.”
Lai arī var šķist, ka mūzika piepilda visu Baumaņu dzīvi, ikdienai pieder arī citi darbi. Imants ir mežkopis un saimnieko Aizkraukles pagasta „Cepļos”, kas atrodas Daugavas ielejas dabas parkā. Solvita ir angļu valodas skolotāja, bet pašlaik par sevi saka: „Pilnas slodzes māmiņa.” Ivica ikdienā strādā transporta firmā, vienīgi Iveta savu dzīvi ir saistījusi tikai ar mūziku. „Mūzika ir mana ikdiena. Esmu dziedājusi bekvokālu daudziem Latvijas mūziķiem. Tagad rakstu dziesmas un veidoju savu grupu. Mūžam nevar kādam aiz muguras stāvēt.”
Dziesmas savulaik rakstījis arī Imants.
„Mani meldiņi vairāk bija liriski un melanholiski, bērniem patika modernākas, viņi īpaši manas negribēja izpildīt.”
„Dziedājām mēs tavas dziesmas.”
„Tev bija tikpat sarežģītas dziesmas kā Imantam Kalniņam.”
Uz jautājumu par savu ierakstu, Imants atbild paškritiski un nedaudz ironiski, sakot, ka ģimenei ir arī savs mīnusiņš – visi esot paslinki.
„Visu laiku runājam, ka vajag, bet izdarījuši neesam. Vienmēr liekas, ka mākslinieku pasaulē ir tik daudz, ko nu mēs.”
Šovam Baumaņi pieteikušies, lai kopā izdarītu vēl ko nebijušu.
Imants: „Jebkurai ģimenei bija klusa vēlme šovā pārlēkt tai pirmajai barjerai – iekļūt finālā. Tagad liekas, ka minimums ir izpildīts. Es neskatos, cik tālu un kas tur galā būs, to jāvērtē klausītājiem. Bet viegli tas nebūs.”
Baumaņu ģimene priecē šovā „Latvijas ģimeņu dziedāšanas svētki 4”
