Magones dzimtas sievietēm neveicas jau ceturtajā paaudzē

Meklē savu īsto tēvu

Magone Burka ir poētiska, bet ne trausla būtne. Jau ar to vien, ka biteniekam Kasparam Vaikulim no Jēkabpils novada uzrakstīja pieteikuma vēstuli, būdama gandrīz 10 gadus vecāka. Dzimusi un augusi Gulbenē, pašlaik Magone sevi sauc par „gandrīz vai liepājnieci”. Viņa atklāj, ka uz Kurzemes skaisto pusi pārnākusi, bēgdama no dzīves pārestībām.

Piedzimstot meitene saņēma savas mātes dzīvesbiedra uzvārdu – Burka. Un vismaz 20 gadu to uzskatīja par savējo. Līdz vienai mistiskai naktij, kurā zīlēšanas svārstiņš citu pēc cita savilcis kopā pavisam citus burtus un citu tēva vārdu...

„Mācoties Filoloģijas fakultātē, bijām studentu bariņš, kas nodarbojās ar zīlēšanu. Aizraujos ar ezotēriku, ekstrasensālām lietām. Reiz pavaicāju, kas ir mans tēvs, uz ko svārstiņš salika pavisam citu vārdu. Vīrietis, kuru biju uzskatījusi par savu tēvu, patiesībā tāds nemaz nav?! Kad prasīju mammai, vai pazīst tādu cilvēku, viņa bija pārsteigta – kā es to zinot... Mamma atzinās, ka laikā, kad dzīvojusi ar it kā manu tēvu, viņai kādā zaļumballē bijis vienas nakts romāns ar darbabiedru,” šokējošo pārsteigumu atklāj Magone. Aizejot pie gaišreģa ar Burkas fotogrāfiju, arī viņš apstiprinājis – meitene ar bildē redzamo vīrieti nav rada.

„Mamma negribēja, bet es apņēmos atrast savu tēvu. Uzskatu, ka man ir tiesības apzināties kādu savu daļu. Varbūt man ir pusmāsas vai pusbrāļi?” retoriska ir Magone. Madonas rajona avīzē ielikusi sludinājumu. Ar lūgumu atsaukties Gunti Liepiņu. „Mamma tikai atcerējās, ka esot bijis vīrietis ar gaiši zilām acīm, garš, tievs un spēlējis akordeonu. Pāris gadu jaunāks un braucis uz maizes mašīnas,” pieticīgos parametrus ieskicē Magone. Taču sludinājums tā arī palicis bez atsaucības. Bet Magone nezaudē cerības.

Vīrieti, no kura Magonei ir uzvārds, viņa neatceras. Vēl gulējusi ratiņos, kad viņš aizgājis prom. Drīz mammu attiecības savedušas kopā ar citu darbabiedru no tās pašas maizes ceptuves. Ar Genadiju jeb „krievu”, kā saka Magone, ar kuru mamma nodzīvojusi 19 gadu, regulāri ciezdama nāves bailes. Pie visa vainīga bijusi dzeršana. „Kad nedzēra, satika labi, taču, kā pacēla glāzīti, mamma kaut ziemas vidū plikām kājām kopā ar mums – abām meitām – bija spiesta mukt no mājām un patvērumu meklēt pie kaimiņiem istabā vai siena šķūnī,” atceras sieviete. Gadījies, ka Genadijs mātei ar lāpstu iecirtis kājā un vecmammai ar krēslu pārsitis galvu par to, ka nav patikušas vakariņas. Aizvests uz Narkoloģijas centru Rīgā. Kādam vajadzējis no ģimenes iet apstāstīt situāciju. Tā kā Magone studēja Rīgā, mamma pierunājusi viņu. Bet pēc tam par to dabūja trūkties. „Kad satikāmies mājā, patēvs mani sagrāba aiz matiem un ar nazi otrā rokā ķērās man pie rīkles, kliegdams, ka esmu par viņu slikti izrunājusies.”

2002. gadā Magones mamma beidzot bija gatava ne tikai šķirties no varmākas, bet arī bēgt projām no mājām uz visiem laikiem. „Tieši manā dzimšanas dienā – 29. jūnijā – sarunātajās mašīnās „sasviedām” lopus un mantas, bet izbraukšana aizkavējās. Patēvs nebija gatavs mūs tā palaist. Vienā rokā paņēmis cirvi, otrā – „kuvaldu”, viņš nāca izrēķināties. Mums meta, bet netrāpīja. Bēgošo mammu panāca pļavā. Domāju, ka nositīs. Paķēru dēli un no visa spēka triecu viņam pa seju... Kamēr apjucis slaucīja asinis, mums palīgā atnāca mašīnu šoferi. Tādas ir manas pēdējās atmiņas par dzimto pusi...” šausminošo pagātni atceras Magone. Ģimene pārcēlusies uz Tukumu, bet pašlaik dzīvo netālu no Liepājas, kur izveidojusi un kopj teļu fermu.

Biļete uz Londonu

Augstskolas izlaidumā kā dāvanu Magone saņēmusi biļeti uz Londonu. Devusies turp, lai strādātu. Viņas pirmā darbavieta bijis krāmu veikals, kur spodrinājusi baterijas un darījusi citus palīgdarbiņus. Vēlāk cepusi vistas ātrās ēdināšanas uzņēmumā un kopusi viesnīcas istabiņas. Iepazinusies ar puisi no Alūksnes. Kopā Anglijā sabijusi piecus gadus un mājās atgriezusies, būdama dēla gaidībās. Taču šis nav laimīga stāsta ievads. Gaidāmā mazuļa tēvs pārāk aizrāvies ar alkoholu. „Atbraucu uz Latviju, lai man būtu tuvinieku atbalsts. Man sekoja arī bērna tēvs, taču no viņa nekāda atspaida nebija – kā sāka dzert, tā četrus mēnešus no vietas...” neslēpj Magone. Tā nu jau divus gadus Magone dzīvo kopā ar mammu lauku mājās Kalētu pagastā. „Palīdzu mātei vadīt saimniecību – kopju teļus, govis un dārzu. Kā jau daudziem lopkopjiem Latvijā, viegli nav. No saņemtās piena naudas, kad nomaksā kredītus un sapērk ēdamo suņiem, knapi paliek iztikšanai līdz nākamajai algai. Papīros uzrādās ienākumi, un no tās pašas nabadzības vēl novelk nodokļus. Esam pat mērcējuši suņiem atliktās garozas zupā, jo maizei trūcis naudas. Stāsta, ka Latvijā ir augšupeja. Patiesība zemniekiem ir otrādi. Precēm un pakalpojumiem cenas kāpj, bet pienam tās nemainās! Strādājam pilnīgi par velti un dzīvojam no tā, kas izaug tīrumā. Piekusuši tā, ka vakarā līdz gultai netiekam, bet citas izejas jau zemniekiem nav,” sāpīgo situāciju nozarē raksturo sieviete.

Brīvajos brīžos Magone raksta romānu – savu un dzimtas dzīvesstāstu – un strādā pie pētījuma par garu pasauli un sapņu ietekmi. „Mācos sevī atrast Dieva dotās dāvanas, sevišķi – garīgajā jomā,” teic Magone. Rakstīt sākusi, lai būtu kāds, kam savu dziļo dzīves rūpi izstāstīt. „Runāt ar cilvēkiem bija kauns. Tā es sāku rakstīt un jutos, kā ar mīļu sirdi parunājusi.”

Dzimtas „zīmogs”

Magone dzīves pārestības uzņem gandrīz vai saprotoši. „Manā dzimtā pa sieviešu līniju jau četras paaudzes sievietes vajājušas nelaimes, likdamas viņām ciest gan no bērnu, gan vīru puses.” To Magone sapratusi, veidojot grāmatu par savas dzimtas sievietēm, kas būšot kā savdabīgs ieskats arī kultūrvēsturē Jaungulbenes izloksnē. Kā šī izloksne izklausās? „Mammas puķudārzs bī iemīļots atpūtas stūrīts. Māte te nāca savu dienas rūpi izstāstīt. Bites nāca meda, tauriņi – krāsu un garšu, es – dēļ mammas un miera..” Magone ļauj ieskatīties sava topošā romāna lappusēs. „Bī mūsiem ar māsu sava saimniecība. Zaķu klētie govu ferma – gar sienām saslietas čūskupuķes. Mammas klētie turējam skābsienu – vecās skērda buņdžās sagrieztas sūdusēns. Māte smējās, garām iedama – smirdot pēc suņa! Cūku bizness bī ļoti ienesīgs. Rudeņos vedam nodot, un vecmamma pirka. Vairākus rubļus nopellijam par dažiem sprunguļiem..”

„Nevienai dzimtas sievietei nav bijis viegls mūžs. Vecvecmammai vīru nošāva sarkanie partizāni. Vecmammu vīrs pameta, kad mammai bija četri gadi, aizgāja pie citas, bet vēlāk savās mājās nošāvās. Mammas pirmo vīru – par mani četrus gadu vecākās māsas tēvu – nosita. Manai māsai ir garīgas problēmas, bet mammas divi dēli miruši: viens – pusgada vecumā, bet otrs – vēl nedzimis...” traģisma pilno dzimtas vēsturi atklāj Magone.

Likteņa pirkstu viņa sajutusi arī uz sevi. Pēc atgriešanās no Anglijas atrast otru pusīti Magone mēģinājusi vairākkārt. Bet viss beidzies, vēl nesācies. „Internetā iepazīstamies, viss ir forši, bet nodomi izčākst dienu pirms tikšanās,” pamanījusi Magone. Pirms gada viņas dzīvē tomēr uzradies kāds vīrietis. Atbraucis uz mājām paciemoties. Taču, kamēr Magone pa dārzu un kūti, šis – pa istabām. Pēc dažām dienām sieviete likusi viņam doties prom – kam vajadzīgs tāds, kurš tikai gulšņā un gaida „ko vairāk”, kamēr pati pa darbiem. Drīz atklājusi, ka ciemiņš paķēris līdzi dēlam krāto monētu albumu, kurā vāktas naudas zīmes no pasaules vismaz 1000 latu vērtībā. Policija neko tā arī nav atradusi, izņemot to, ka noslēpumainais ciemiņš bijusi kāda Liepājas kriminālā autoritāte...

Liktenis spilvenā

Kāpēc jaunās sievietes dzīve ir tik smagu pārbaudījumu pilna? Magonei ir savs skaidrojums. Viņa pamanījusi mammas vecajā spilvenā caurumiņu. Savulaik taču kārtīgus, pašu zosu spalvām pildītus spilvenus nodeva no paaudzes paaudzē un tos arī izmantoja. „Paplēsu vaļā, bet tur iekšā – divi mazi, apdedzināti skaliņi... Kad gāju pie ekstrasenses, tā arī pateica – tie ielikti ar nolūku, lai šķirtu ģimeni, lai nebūtu laimes un satikšanas...” savas aizdomas atklāj Magone. Bet par spīti nebūšanām un ciešanām viņa priecājas, ka var redzēt, dzirdēt, runāt un staigāt. „Kādam citam, kam tas nav dots, mums saprotamā, vienkāršā ikdiena ir lielākā, lūgtākā cerība!” daudzkārt domās pieņemtos mierinājuma vārdus atkārto Magone. No pārdzīvotā esot vēl kāda mācība. „Esot dzīves ellē, ejot caur uguni un ūdeni, lai atrastu sevi, tagad redzu, kur graudiņš, kur sēnala.”

Izdzirdējusi par šovu, viņa pieteikusies, izvēlēdamās Kasparu. „No visiem saimniekiem viņu atšķīra sirdsspēks, latviskais sengars, tīra un gaiša dvēsele,” izvēli pamato Magone. Savā vēstulē viņa Kasparam veltīja rindas: „Tu kā puķe pļavā, ne plūcams, ne pārstādāms. Gribētu tev blakus augt, ja vien dosi iespēju.”

Lai gan jau pirmajās sērijās Kaspars neslēpa, ka sirdī iekritusi Gunita, Magone savu dalību šovā nenožēlo. „Ja ne citādi, tad vismaz sevi parādīju kādam citam. Galvenais – visi draudzīgi atpūtāmies savā vidē, laukos. Man patīk redzēt, kā citi cilvēki dzīvo, kādas viņiem tradīcijas virtuvē, attiecībās un sētā,” priecājas Magone, iesakot šādu šovu nākamvasar rīkot saimniecēm. Un viņa noteikti pieteikšoties, jo, būdama „lauku puķe, kas nemāk uz pilsētas akmeņiem ziedēt”, laukos arī noteikti palikšot. „Harmoniju un līdzsvaru meklēju dabā. Arī ziemā, kad zeme un puķes guļ, saulrieta stundenī eju slēpot.” Magone secina, ka līdz šim dzīvojusi tā, ka sirds stāv malā un bēdīga skatās. Taču jābūt tā, ka sirds sāk dzīvot, bet pati stāv malā un smaida!

Šovs "Saimnieks meklē sievu"

Ieva Valtere/„Rīgas Viļņi”/ Foto: Rojs Maizītis, no personīgā arhīva