Semjonovs ar Straustiņu Āfrikā iekļuva dimantu paradīzē. FOTO

Semjonovs un Straustiņš kopā ar žurnālistu Ivaru Āboltiņu un tuvcīņas meistaru Egīlu Helmani šopavasar ceļoja pa Rietumāfriku, kur trīs nedēļas veidoja raidījumu sēriju par uzņēmīgiem latviešiem, kuri meklē laimi Sjerraleones dimantu biznesā, iegūst zeltu Ganā, kā arī pētīja, kā top kakao pupiņas Kotdivuārā. Šodien, 11 augustā, TV3 kanālā būs redzama pirmā dokumentālā filma no šī ceļojuma, un filma „Dimantu paradīze. Uzspēlē, lai vinnētu!” būs par dimantu meklējumiem Sjerraleonē. Bet, kā puišiem klājās Rietumāfrikā, pirms pāris mēnešiem rakstīja arī žurnāls „Kas Jauns”.

Dodoties uz Sjerraleoni dimantu meklējumos, izlīdzējis grupas „Prāta vētra” bundzinieks Kaspars Roga, kura draugs Guntars jau desmit gadu dzīvo un strādā Sjerraleonē. Guntars savulaik sācis kā investors dimantu ieguvē, tagad pats ir pilnībā iekšā dimantu biznesā — uzpērk dimantus no racējiem un pārdod tālāk interesentiem. „Viņš savu vietu izcīnījis ar savu darbu un pacietību. Nav viegli baltajam cilvēkam panākt uzticību un iekarot savu vietu šajā biznesā. Dimantiem līdzi nāk stereotipi par asiņaino biznesu, jo savulaik ar dimantu naudu tika finansēts pilsoņu karš Sjerraleonē un daudzās citās Āfrikas valstīs. Mūsu mērķis ir parādīt, ka tie ir pagātnes aizspriedumi. Dimantu biznesā — lai arī tas vienmēr bijis vilinošs, jo liekas, ka var ātri tikt pie vieglas naudas, — patiesībā ir jāstrādā tikpat daudz kā jebkurā citā biznesā,” žurnālam „Kas Jauns” stāstīja Sandijs.

Pateicoties Guntaram, kurš palīdzēja ar saviem kontaktiem un pieredzi, viņi tikuši tādās vietās, kur baltie, turklāt vēl ar videokameru, ielaisti netiek. „Neviens īpaši negrib, lai raktuvēs filmē, kā iegūst dimantus. Gan tāpēc, ka uzskata, ka filmējot racējiem var tikt atņemta veiksme, gan nevēlas, lai uzzina iegūšanas tehnoloģijas. Tāpēc, ja kāds parādīsies ar kameru dimantu raktuvju tuvumā, labākajā gadījumā viņu padzīs, bet sliktākajā — var arī norauties. Tā esot gadījies arī telekompānijas BBC reportieriem, kurus vietējie, daudz nedomājot, esot patriekuši no raktuvēm,” stāstīja Sandijs, bet Ģirts piebilda: „Guntars mums sarūpēja vietējo pavadoni — Kono apkārtnes autoritāti, ar kuru kopā mēs salīdzinoši drošāk varējām apmeklēt dimantu raktuves. Nofilmēt visu izdevās, pateicoties „Canon” mazajai videokamerai, kas ir neliela, un neviens tai nepievērsa uzmanību. Tēlojām tūristus ar amatiera videokameru, bet ieguvām labus kadrus, kuri pilnībā adekvāti ar profesionālo kameru uzņemtajiem.”

Tiesa gan, ietekmīgā pavadoņa klātbūtne latviešus pilnībā nepaglāba no konfliktiem. „Braucām uz Kono reģionu, vienu no lielākajiem dimantu ieguves centriem. Tur raktuvju strādniekiem izveidojās konflikts ar mūsu pavadoņiem. Jo melnādainiem nepatika mūsu vizīte. Viņi vispār ļoti ātri aizsvilstas un prot sarīkot traci uz līdzenas vietas. Pietiek vienam par kaut ko satrakoties, kā tas aiziet pa ķēdīti, un trako visi. Kaut kā mums izdevās strīdniekus nomierināt, taču viens no mūsu melnajiem ar vietējo melno bija tik ļoti viens otru aizvainojuši, ka mierā nelikās un vienojās, ka izkaušoties vēlāk vakarā. Kas to zina, kā tas viss būtu beidzies, ja kautiņš būtu izcēlies uzreiz... Jo turpat no ciema ātri būtu klāt veči ar mačetēm un šaujamajiem. Turklāt, braucot prom no raktuvēm, paveicās, jo knapi, knapi izmukām no raktuvju saimniekiem, kuri džipos devās uz raktuvēm noskaidrot, kas tie par baltajiem, kas vazājas pa viņu īpašumu.”

Dimantu tirdzniecība Sjerraleonē tiek stingri uzraudzīta, jo valsts strikti apkaro dimantu kontrabandu. Arī viesnīcu istabās ir uzraksti, kas brīdina neiegādāties nelegālas izcelsmes dārgakmeņus.

Sjerraleonē ekspedīcijas dalībnieki satika Hariju, kurš ir pilnībā pievērsies tūrisma biznesam. Viņš uz Banānu salas (tā atrodas Atlantijas okeānā sešus kilometrus no krasta) pašu rokām ierīkojis kempingu un dzīvo tajā jau vairākus gadus, gaidot ciemos tūristus no Latvijas, kuri vēlas baudīt lielisku atpūtu un makšķerēšanas priekus.

„Sala ir neliela — dienas laikā tai var apiet apkārt. Uz salas ir divi ciemi, katrā pa 100 iedzīvotājiem. Nav nevienas mašīnas, neviena motocikla, un ir labi ja divi velosipēdi, jo starp ciemiem pārvietošanās notiek ar laivām apkārt salai,” iespaidos žurnālam „Kas Jauns” dalījās Ģirts, stāstot, ka Haris Sjerraleonē reiz bija izveidojis veiksmīgu reklāmas sludinājumu biznesu, bet pietika viņam uz laiku aizbraukt uz Latviju, kā viņa prombūtnes laikā firmas darbinieki izsaimniekoja un izpārdeva visu ofisu. Tad viņš uz visu nospļāvies un pārcēlies uz Banānu salu, kur viņam ir kempings, turklāt salas vissaulainākajā pusē. „Haris ir atradis savu nišu. Kopā bijām iebraukuši okeānā, un, pirmo reizi mūžā copējot, noķēru divas barakudas. Kā Haris smej — ja galīgi nav ko ēst, ēdam austeres, kuras var dabūt tepat salas piekrastē,” piebilst Sandijs.

Video: Kadri no Sandija Semjonova filmas par Somāliju

Kasjauns.lv, Foto: Egils Helmanis