Jakovam Rafalsonam 70! Aktiera spilgtākie citāti par sievietēm, latviešiem un dzīvi. FOTO

* Tēvs aizmuka, kad Latvijā ienāca fašisti. Visa viņa ģimene palika Rīgā un tika nogalināta. Tēva vecākais brālis krita Mavrika Vulfsona acu priekšā latviešu divīzijā, kas cīnījās pret fašistiem. Bet tēvs devās uz Ukrainu un tur iepazinās ar manu mammu. Viņš sapņoja atgriezties šeit, tāpēc nopelnīja dzīvokli, 1964. gadā to apmainīja pret dzīvokli Rīgā, un tā mēs atbraucām šurp. Pabeidzu skolu, pēc tam strādāju apavu fabrikā par kurpnieku un Rīgas Elektrotehniskajā rūpnīcā par krāvēju. 

* Tas bija 1964. gadā, kad biju iebraucis Rīgā un nolēmu aiziet uz Dailes teātri. Vēl nesapratu valodu, bet man gribējās... Nu, lūk – kāpju augšā uz zāli, piecas minūtes līdz sākumam, un dzirdu – zāle tukša, tur neviena nav! Atveru durvis... Varat iedomāties manu pārsteigumu – zāle pilna cilvēku, un – klusums, tikai šalkoņa, kas rodas, pāršķirot programmiņas. Es biju satriekts... Toreiz man bija 18 gadu. Deviņpadsmit gadu vecumā iestājos Jaroslavļas Teātra institūtā.

* Rīgā atgriezos 1991. gadā. Tolaik zināju pāris vārdu – “maize” un “piens”. Tagad saprotu praktiski visu. Tikai man ir grūti, es neuzspēju...

*Šeit, Latvijā, es ieguvu visu, par ko vien varētu sapņot; par mani ir uzņemta dokumentālā filma, esam lieli draugi ar tās režisoru Romualdu Piparu, filmējos pie Jāņa Streiča – spēlēju Ābramu viņa filmā “Rūdolfa mantojums”. Esmu ieguvis valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. Saprotiet – visu... 

*Ja jautājat, ko man nozīmē šī zeme... Vārdiem to nevar izteikt... Filmā jau teicu – reizēm eju pa ielu un domāju: vajadzētu sev iekniebt – vai es tiešām esmu te? Šī ir mana tēva dzimtene, te es atguvu savu uzvārdu. Padomju laikā taču man ar to aizliedza strādāt – mani piespieda paņemt citu uzvārdu, citādi neļautu kāpt uz skatuves. Tēvs nevarēja saprast – kā tā var būt? Es teicu – tēt, tā ir tāda valsts, ja atteikšos mainīt uzvārdu, es uz skatuves neiznākšu. Strādāju ar uzvārdu Orlovs.

*Krievijā ieguvu Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka nosaukumu, bet kā Jakovs Orlovs. Tā bija rakstīts visās afišās, un kā Orlovu arī mani tur atceras

*Savulaik mani žmiedza VDK – lai es pienestu ziņas... Tomskā manā mājā bijušas kratīšanas. Kad atteicos sadarboties, rādīja ziņojumu par mani, prasīja – vai jums tās grāmatas ir? Toreiz izcīnīju uzvaru pār sevi, pār savām bailēm. Tas bija briesmīgi – kā viņi izsauca, ierakstīja, tēloja, baidīja... Bail bija ļoti, bet es nepadevos. Man deva to ziņojumu, bet es teicu – es nevaru to paņemt, es pēc tam tās rokas neatmazgāšu. Un tie bija man tuvi cilvēki, kas ziņoja... Saku – ko man teikt, jūs taču tik un tā neticēsiet. Brauksim pie manis un skatieties... Viņi – jūs taču neesat tāds idiots, lai tās turētu mājās uz plauktiņa... Bet grāmatas tik tiešām plauktā arī stāvēja, es vienkārši blefoju. Pēc pratināšanas gāju mājās un sapratu, ka viņi var braukt aiz manis. Toreiz grāmatu dēļ iesēdināja 30 cilvēkus, zināju, ka tas pats var notikt arī ar mani. Un es grāmatas iznīcināju – plēsu, podā dedzināju un raudāju...

*Reiz atbrauca žurnālisti no Krievijas un uzaicināja mani un Lilitu uz restorānu. Domāju, uzdos ar profesiju saistītus jautājumus, te pēkšņi dzirdu – sāk runāt par politiku – kā izturas pret jums kā pret krievu? Es saku – stop, es laikam kaut ko nesaprotu – jūs mūs uzaicinājāt uz restorānu, bet papusdienot es varu arī citā vietā. Ja esat nākuši mani glābt, tad labāk nevajag. Ne velti dakterim mēdz teikt – izārstējies pats! Jūsu zemē ir tik daudz problēmu... Mēs paši tiksim galā.

* Profesijā, man šķiet, neesmu melojis. Runāt uz skatītāju ir ļoti atbildīgs darbs. Režisoriem esmu smags cilvēks, jāpiebilst gan – tikai sliktiem režisoriem. Man saka – jā, tas un tas režisors ir tavs draugs... Bet viņš ir kļuvis par manu draugu tikai tāpēc, ka ir labs režisors! Vēl nesen mums bija teātra galvenais režisors, kuram visas trupas priekšā pateicu – es ar jums nestrādāšu, jo uzskatu, ka neesat profesionālis.

*Ziniet... es neesmu svētais. Man ir bijušas kļūdas, lietas, ko man ir kauns atcerēties. Bet, domāju, tādas ir bijušas katram.

*Protams, ka ievēroju meitenes uz ielas. Kā gan citādi! Kad pārstāj redzēt... Viens no tiem rakstniekiem, kura grāmatas es dedzināju, savā dienasgrāmatā bija rakstījis – ja es būtu kastrēts, cik gan daudz es dzīvē pagūtu izdarīt! Bet tā ir formāla loģika. Neko viņš neizdarītu. Neko! Paskatieties – gandrīz visi literatūras, mākslas un mūzikas sacerējumi ir tapuši, pateicoties sievietēm. 

*Skatieties – apkārt daudzi jaunie, bet viņi nav jauni. Viņiem tikai apvalciņš ir jauns, bet iekšā – gadi 55, 60 noteikti. Pragmatiķi. Praktiski. Un viss – absolūts aprēķins. Viņiem varbūt ar naudu viss ir kārtībā, bet viņi ir nelaimīgi. Viņiem ir atņemta dzīve. 

*Man dzīvē vienkārši paveicies, jo esmu latviešu vidē, spēlēju ar latviešu aktieriem. Fantastiskiem aktieriem! Tā nerunāju tāpēc, ka šo rakstu lasīs latviešu publika; to saku visiem. Iziet uz skatuves ar Lilitu Ozoliņu vien ir milzīga laime – šķiet, tas bija 1996. gads, kad mēs ar viņu ieguvām Spēlmaņu nakts prēmijas. Tiku atzīts par gada labāko aktieri, Lilita – par labāko aktrisi. Tas atkārtojās pēc Skapēna blēdībām. Nekad neaizmirsīšu: kad man bija jāvada Spēlmaņu nakts pasākums kopā ar Mirdzu Martinsoni un kad nosauca manu un Mirdzas vārdu, zālē nogranda aplausi. Man kamols sakāpa kaklā. Nopelnīt tādu atzinību no latviešu teātru kolēģiem... Tā man ir ļoti dārga izjūta.

*Un vēl mani iedvesmo sievietes. Bez koķetērijas – tā tiešām ir. Katra sieviete ir skaista, katra ir neatkārtojama. Kad skaista sieviete uz ielas paiet garām, sirds salecas patīkamā priekā. Sievietes rada daudz dailes un, ja mēs vīrieši būtu tik gudri, ka prastu panākt, ka mūsu dāmas vienmēr smaida…

*Ir lietas, ko daru visu gadu, bez kā nevar iztikt. Piemēram, vingroju. Bez fiziskas gatavības uz skatuves neiziesi. Teātra skolā mūs mācīja, ka nedrīkstam ne režisoram, ne arī skatītājiem rādīt, ka kaut ko nemākam. Kad stājos teātra skolā, uz galda stāvēja daudzi un dažādi mūzikas instrumenti. Kāds no uzņemšanas komisijas jautāja, ko protu spēlēt. Bet es, saprotiet, neko neprotu spēlēt! Izvēlējos to, kā tur nav, teicu, ka spēlēju arfu.

*Man ar mūziku īstenībā ir grūtības. Tiešām neesmu muzikāls cilvēks un esmu pateicīgs maestro Raimondam Paulam, ka sāku dziedāt viņa izrādēs, nerunājot jau par to, ka strādāt kopā ar maestro ir liels gods.

* Vakar spēlēju galveno lomu, abi ar Leonīdu Lencu tajā esam astoņdesmitgadīgi veči. Nevaru nomierināties līdz pat šim brīdim – ziniet, es izvedu no zāles cilvēku. Šis cilvēks izbojāja visu... Viņš bija acīm redzami piedzēries. Iedomājieties, mēs ar Ļoņu uz skatuves aizsmēķējam (it kā zālīti), bet tas cilvēks pirmajā rindā sāk skaļi sarunāties. Paskatos viņa virzienā – tā, lai viņš saprastu... Bet viņš ceļas kājās un stiepjas pēc manas cigaretes. Lien uz skatuves. Es viņu saķeru aiz rokas un stingri saku – ārā no zāles! Tas ir kultūras trūkums. Nespēju iedomāties, ka kaut kas tāds varētu gadīties latviešu teātrī.

* Lasīšana palīdz piepildīt sevi, lai es neietu pie skatītājiem ar iztukšotu sirdi. Dzirdu sakām, ka aktieri taču runā svešu tekstu. Bet, ziniet, ko es jums teikšu, ja aiz teksta nav tavu zināšanu, bāzes, uz kā būvēta tava pasaule un personība, tad skatītājiem zālē, kā es saprotu gudriem cilvēkiem, nebūs uz ko skatīties. Lugu katrs pats var izlasīt mājās

*Mazajā teātrī bija aktieris Jevgēņijs Jakovļevičs Vesņiks. Viņš ironizēja, ka aktierus vai iedalīt līdzīgi kā suņus – pēc sugām. Ja agrāk bija dobermaņi, sanbernāri, tad tagad vairumā ir pūdeļi, špici un takši... Aktieriem nav zināšanu.

*Tas nenozīmē, ka viss, ko saku, ir tikai slikti vien – neviens nav pasargāts no neveiksmēm, tās ir ceļš uz laimi. Laime taču nav mērķis, vai ne? Laime ir ceļš. Kurš gan ir teicis, ka cilvēkam jābūt laimīgam? Cilvēkam jājūtas laimīgam, ejot pa savu dzīves ceļu laimei pretī. Tas rada prieku. Ja darbs nav piepildīts ar prieku, man šķiet, nav tādas naudas, lai varētu samaksāt pienākošos algu. Īpaši jau aktiera darbā.

*Zinu, ka aktiera ceļam jābūt godīgam. Esmu simts reizes teicis, ka teiciens “radošās mokas” ir nepatiess pašos pamatos. Ja darbs ir radošas mokas, tad tās redzēs arī skatītājs. Ja izrāde nerodas priekā, līdzīgi kā bērna ieņemšana, tad visi redzēs, ka tas bērns ir radīts ne mīlestībā.

*Nezinu, vai man taisnība, bet domāju, ka bērni vecākiem neko nav parādā. Man nav parāda vecāku priekšā, jo tas būtu pienākums bez mīlestības. Dari labu vecākiem tikai aiz mīlestības. Bet bērniem tu esi parādā! Viņi neprasījās piedzimt. Esi radījis, piedod, bet te tu esi arī atbildīgs. To, ko vecāku deva tev, to dosi tālāk savām atvasēm.