Finanšu pētniece Rupeika-Apoga: “Jādomā par ilgtermiņa projektiem, nevis budžeta lāpīšanu”

Savulaik Latvijai bija sapnis kļūt par Baltijas finanšu centru, taču patlaban mūs šajā jomā izkonkurē Lietuva. Šim sapnim vēl ir kāds pamats – vai arī tas ir jau izsapņots un aizmirstams?

Labāk ir sapņot par reālām iespējām. Vēsturiski pēc neatkarības atgūšanas visas trīs Baltijas valstis sāka veidot savas bankas, taču katrā valstī bija zināmas atšķirības. Lietuvā uzreiz ienāca skandināvu kapitāls, un tur praktiski nebija vietējo banku, arī Igaunijā bija neliels vietējais kapitāls banku biznesā, savukārt Latvijā apmēram pusi uz pusi. Iznākumā Latvija kļuva par tiltu Austrumu kapitālam ceļā uz Rietumiem, kas gan neradīja lielu pievienoto vērtību. Tas nebija ilgtspējīgs modelis, turklāt Amerikai noteikti nepatika tāda nekontrolēta apšaubāmas izcelsmes naudas plūsma no Austrumiem. Tika pat minēts, ka apmēram viens procents no visas ASV dolāru plūsmas pasaulē gāja caur Latviju. Tādēļ Amerikas spiediena rezultātā tika veikta finanšu nozares regulācija, ieviešot ļoti stingru kontroli. Tagad jau tiek atzīts, ka šī regulācija bija pārāk stingra, taču grūti jau bija noteikt kontroles robežu brīdī, kad mums bija jāatgūst zaudētā reputācija. Tādēļ mēs nevarējām atļauties rīkoties tik brīvi, kā to darīja Lietuva.

Turklāt lietuvieši parasti vadās pēc principa, kas tas, kas nav aizliegts, ir atļauts. Mēs Latvijā nez kādēļ rīkojamies otrādi – kas nav speciāli atļauts, tas ir aizliegts. Protams, savu lomu nospēlēja arī politiskā griba, kad Lietuva paziņoja, ka kļūs par “fintech” jeb finanšu tehnoloģiju “habu”. Skaidrs, ka kļūt par tradicionālo finanšu centru mums ar saviem resursiem nav iespējams, taču jaunās finanšu nozarēs to var mēģināt izdarīt, un Lietuva tam piegāja ļoti ambiciozi. Tiesa, lietuviešiem tagad ir problēmas ar to, ka izsniegto licenču skaits ir pārāk liels, lai to visu varētu administrēt, tādēļ viņiem rodas grūtības ar regulāciju. No otras puses, varbūt labāk ir darīt, lai arī riskējot piedzīvot kaut kādas soda sankcijas, nekā nedarīt vispār. Nesen uz Lietuvu atnāca tāds liels spēlētājs kā “Google Pay”, un tas vien jau ir uzskatāms pierādījums, ka Lietuva un Viļņa ir kļuvusi par “fintech” centru šajā reģionā. Mums tagad censties viņus panākt šajā jomā nav vērts.

Tātad jāmeklē kāda cita niša?

Tieši tā. Patlaban jau Latvijas Banka sadarbībā ar “Fintech” nozares asociāciju strādā pie stratēģijas, lai Latviju padarītu par augstas atbilstības “fintech habu” un piesaistītu jaunus spēlētājus ar to, ka mums ir labs regulējums. Jo mums šajā ziņā ir laba pieredze un zinoši darbinieki, tādēļ varam piedāvāt – ja atnāksiet pie mums un saņemsiet licenci, pēc tam jums nebūs problēmu citās Eiropas valstīs, jo mēs jau visiem regulējumiem esam izgājuši cauri. Manuprāt, mums nevajag mēģināt ar kādu sacensties, bet gan radīt labu pakalpojumu servisu. Rudenī notikušajā “fintech” forumā uzstājās Lietuvas Centrālās bankas pārstāvis, kurš teica – kāpēc mēs visu laiku gribam savā starpā sacensties? Mums labāk vajadzētu apvienoties un vienam otru atbalstīt, lai piesaistītu ārvalstu klientus. Arī no nodokļu viedokļa tas būtu labi.

Ja esam nonākuši līdz nodokļiem, tad jautājums – vai mēs šajā jomā esam konkurētspējīgi ar kaimiņiem?

Veicot jebkādas izmaiņas nodokļos, ir jādomā, vai tas neatstāj iespaidu uz mūsu konkurētspēju. Bieži “raustīt” nodokļus nav pareizi. Ja nodokļu izmaiņas veic teju vai katru gadu, tā nav normāla biznesa vide un tādā uzņēmējiem ir grūti strādāt. Labāk ir vienu reizi veikt vērienīgu nodokļu reformu un tad ilgu laiku tos neaiztikt. Rakstot bakalaura darbus par šo tēmu, studenti parasti plāno samazināt nodokļus. Tas ir vilinošs risinājums, jo liekas, ka palielinās ekonomisko aktivitāti. Savukārt politiķi parasti domā, kā nodokļus paaugstināt. Lai izvēlētos vienu vai otru variantu, ir ļoti nopietni jādomā, kā iznākumā sabalansēt budžetu. Kad savulaik Grieķijai bija finanšu problēmas, Starptautiskais Valūtas fonds, pirms piešķirt nākamo kredītu, aicināja Grieķijas valdību paaugstināt nodokļus. Tā savukārt atbildēja, ka neko necels, bet labāk mēģinās iekasēt jau esošos nodokļus. Bet vai tiešām iedzīvotāji un uzņēmēji pēkšņi sāks vairāk maksāt nodokļus, kaut gan līdz šim to nav darījuši? Skaidrs, ka tā tas arī nestrādā.

Man ļoti nepatīk apgalvojumi, ka Latvijā ir mazi nodokļi. Patiesībā tas tā nav, jo viens no rādītājiem šajā ziņā ir tas, cik samaksāts nodokļos un cik pretī ir IKP. Taču mums ir diezgan liela ēnu ekonomikas daļa, kas šajos aprēķinos neparādās. Ja parēķinām, cik darba devējam izmaksā viens darbinieks, redzam, ka ir ļoti liela starpība starp to, cik par katru darbinieku nodokļos samaksā darba devējs, un starp to, ko darba ņēmējs saņem “uz rokas”. Tādēļ nevar teikt, ka mums ir mazi nodokļi, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Mūsu nodokļu politikai vispār ir raksturīga diezgan liela raustīšanās. Piemēram, tagad tiek meklēts, kur varētu atrast naudu aizsardzības budžetam. Kur to ņemt, kā pārdalīt budžetu? Vienkāršākais risinājums parasti ir nodokļu paaugstināšana. Taču te jāskatās, lai šis nodokļu slogs nekļūst tik smags, ka cilvēki sāk braukt projām. Un, vai, palielinot nodokļus, mēs vēl vairāk nepalielinām arī ēnu ekonomiku.

Igauņi pērn paaugstināja PVN līdz 24 procentiem. Vai arī mums nākamgad nenāksies sekot viņu piemēram? Un kāda ir Igaunijas pieredze šajā ziņā – PVN paaugstināšana tiešām ļāva sabalansēt budžetu?

Speciāli es Igaunijas pieredzi neesmu pētījusi, taču te ir jāņem vērā viens faktors – viņiem iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir krietni augstāks nekā mums. Tātad iedzīvotāji ir vairāk pārtikuši, un tādā gadījumā varbūt tie pāris procenti pie PVN kopējo situāciju īpaši neietekmē. Savukārt Latvijā mēs redzam, ka pārtikas cenas pēdējo pāris mēnešu laikā atkal ir augušas, neskatoties uz visiem mēģinājumiem tās samazināt. Un kā gan tām nepieaugt, ja ir pieaugusi elektrības cena? Tā ietekmē ražošanas cenu un tātad arī preces gala cenu.

Kā vērtēt Latvijas valsts nākamā gada budžetu – tas ir labs un sabalansēts vai ne pārāk?

Ziņās dzirdēju, ka Saeimā iesniegts vairāk nekā 400 priekšlikumu budžeta izmaiņām, tādēļ varam mēģināt iedomāties, cik daudz laika aizņems to izskatīšana. Un liels jautājums, cik no šiem priekšlikumiem ir tiešām vērtīgi. Manuprāt, tik mazai ekonomikai, kāda ir Latvijā, vajadzētu fokusēties uz kādu jomu, kurā mēs tiešām varam būt konkurētspējīgi. Atrast divus trīs tādus tiešām lielus projektus. Nevis “Rail Baltica” vai “airBaltic”, kas mums ir sāpīga tēma, bet kaut ko tādu, kas sola ienākumus. Apgūt Eiropas fondus tikai apgūšanas dēļ nav vērts – mums jau ir pilns ar sporta hallēm, kas saceltas par Eiropas naudu vietās, kur vairs nav cilvēku. Bet pēc tam taču šādi objekti ir jāuztur, tādēļ nav cerību, ka mazapdzīvotā vietās tas varētu atmaksāties. Līdzīgi ir ar “Rail Baltica” – vai tiešām dzelzceļa līnijai būs tik daudz klientu, lai šis projekts atmaksātos? Vai arī mums nāksies to finansēt no savām kabatām? Tādēļ, skatot budžetu, vajadzētu domāt nevis par 400 priekšlikumu, bet gan meklēt noteiktas jomas, kur Latvija varētu attīstīties. Varbūt tā varētu būt enerģētika – koncentrēties uz to, lai Latvija ražotu daudz lētas enerģijas. Ja mums būtu pieejama lēta enerģija, mēs daudz ko varētu saražot lētāk un būt konkurētspējīgāki.

Valsts budžetam ir divas daļas. Viena no tām ir plānojama – tās ir izmaksas. Savukārt otra daļa, ieņēmumi, ir diezgan neskaidra, jo ir atkarīga no kopējā ekonomikas stāvokļa un tā, kā cilvēki maksās nodokļus. Izmaksu sadaļa ir zināma, tādēļ, plānojot budžetu, nākas balstīties uz prognozēm par ekonomikas stāvokli. Ja tiek prognozēts ekonomikas pieaugums par četriem procentiem, tad varēsim visas vajadzības nosegt; ja pieaugums būs divi procenti, tad gandrīz varēsim, bet ar zemāku jau rodas problēmas. Viena gada budžets nav brīnumnūjiņa, kas atrisinās problēmas, jo nebūs liela labuma, ja pārcelsim naudu no vienas kabatas otrā. Tādēļ vajadzētu domāt par ilgtermiņa projektiem, kas tiešām varētu labvēlīgi ietekmēt ekonomiku ilgā laika periodā.

Valsts budžets ik gadu tiek plānots ar arvien lielāku deficītu. Vai tāds jēdziens kā “nulles budžets” vispār vairs pastāv?

Jēdziens “nulles budžets” parasti tiek nepareizi interpretēts. Nulles budžets nozīmē, ka budžets tiek veidots pilnīgi no jauna, izskatot katru funkciju, tās pamatotību un to, vai vispār tāda ir vajadzīga. Tā mūsdienās neviens vairs budžetu neveido, jo tas būtu ļoti dārgi un laikietilpīgi. Parasti tiek veidots papildu budžets – tas nozīmē, ka ņemam iepriekšējo budžetu un to koriģējam. Totāla budžeta pārskatīšana, veidojot nulles budžetu, ir grūti izdarāma pat uzņēmuma līmenī, kur nu vēl valsts līmenī.

Parasti budžets tiek veidots no apakšas – iestādes aprēķina savus izdevumus un iesniedz aprēķinus augstākai instancei. Tā tad skatās un secina, ka pieprasīts ir desmit reižu vairāk, nekā iespējams piešķirt, un tad sāk “griezt”. Katra struktūra jau apzinās, ka “augšā” tās pieprasījumu “apgraizīs”, tādēļ apzināti pieprasa vairāk, nekā realitātē vajadzētu. Jo, ja pieprasīsi tik, cik tiešām vajag, tad tik un tā daļu “nogriezīs” un nepietiks pamatfunkciju veikšanai. Līdzīgi būs, ja iestāde būs strādājusi ekonomiski un daļu līdzekļu ietaupīs. Vai kāds par to uzslavēs? Nē, plānojot nākamā gada budžetu, daļu “nogriezīs”, jo tu taču pērn visu neiztērēji un tātad tev tik daudz nevajag. Tas budžeta apsaimniekošanu padara neefektīvu, taču tā ir valsts īpatnība, jo to nav iespējams vadīt kā uzņēmumu. Un arī lielajiem uzņēmumiem budžeta plānošana ir sarežģīta.

No otras puses, ja valsts iestāde gada beigās iztērē visu atlikušos līdzekļus, lai tie nebūtu jāatgriež un nākamgad budžets netiku samazināt, tas varbūt arī nav nemaz tik slikti. Pat ja iestāde gada beigās sarīko darbiniekiem balli, lai tā iztērētu pāri palikušos līdzekļus, tā nauda jau tik un tā aiziet ekonomikas sildīšanai – kaut ko saņem mūziķi, kaut ko ēdinātāji un tā tālāk. Tā nauda jau aiziet ekonomikā un nepazūd, īpaši, ja viņi godīgi maksā nodokļus. 

Vai ir kāda robeža, līdz kurai valsts var atļauties aizņemties?

Man bija interesanta saruna ar kolēģi no Itālijas, kam ir ļoti liels ārējais parāds. Kā Itālija var dzīvot ar tik lielu parādu? Itāļu profesors uz šo jautājumu atbildēja tā – Itālijai ir liela un augoša ekonomika, kas spēj apkalpot pat lielu parādu. Ja runājam par Latviju, mūsu ekonomika un iekšzemes kopprodukta izaugsme nav tik liela, lai mēs spētu apkalpot lielu parādu. Tādēļ šajā ziņā nebūtu korekti Latviju salīdzināt ar Itāliju vai Franciju. 

Taču ir arī viedoklis, ka aizņemties nav slikti, jo biznesā tikai muļķis strādā ar savu naudu. Gudrais strādā ar svešu naudu, jo savas naudas resursi atšķirībā no aizņemamās ir ierobežoti, tātad tu vari izdarīt mazāk. Taču jautājums, vai valsts par aizņemto naudu spēj izdarīt vairāk; vai tur ir pievienotā vērtība. Mums salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm šī pievienotā vērtība diemžēl nav augsta. Pietiek paņemt kopproduktu un sadalīt uz strādājošo skaitu, lai redzētu, ka Lietuvā un Igaunijā tas sanāk par kādiem 30 procentiem lielāks. Bet, ja tu radi lielāku pievienoto vērtību, tev ir lielākas iespējas atmaksāt parādu. Diemžēl iznāk tā, ka mums Latvijā pietrūkst prasmes darīt izsmalcinātākus darbus ar lielāku specializāciju, kas radītu lielāku pievienoto vērtību. Varbūt problēma ir tur, ka mums pietrūkst ambīciju. Vai arī tur, ka lietuvieši biznesā vairāk sadarbojas ar Poliju, igauņi ar Somiju, bet mēs pa vidu esam vieni paši.

Parunāsim par citu jomu – par pensijām. Vai ir pamats domāt, ka pēc gadiem desmit vai divdesmit vēl pastāvēs esošā pensiju sistēma? Kādas vecumdienas mūs gaida?

Pensiju sistēma droši vien pastāvēs, taču cits jautājums – kādas būs pensijas un ko tu par saņemto pensiju varēsi nopirkt? Jo naudas vērtība jau mainās, un ir atšķirība, ko par 100 eiro varēja nopirkt pirms desmit gadiem un ko tagad. Igaunija pamainīja savu pensiju sistēmu un atļāva ar otrā līmeņa pensijās uzkrātajiem līdzekļiem katram rīkoties pēc saviem ieskatiem, taču nedomāju, ka mums arī tā vajadzētu rīkoties. Arī paši igauņi jau ir atzinuši, kas tas varbūt nemaz nebija tik labs lēmums, jo bija cerēts, ka cilvēki šos līdzekļus kaut kur investēs, taču liela daļa tos vienkārši izmantoja patēriņam. Protams, arī tas silda ekonomiku, taču tas ir tikai īstermiņa labums, nevis ilgtermiņa risinājums. Ja tu esi naudu ieguldījis kādā pensiju fondā, tad tai nākotnē var būt atdeve, bet, ja vienkārši notērēji, tad tikai mazliet uzsildīji valsts ekonomiku, taču ilgtermiņā tam nekādas atdeves nebūs.

Te vispār būtu vietā parunāt par cilvēku finanšu pratību, jo liels naudas apjoms stāv depozītos un neko nepelna. Kāda jēga ir ņemt naudu no pensiju otrā līmeņa, ja patlaban kādi deviņi miljardi eiro stāv banku kontos un neko nepelna? Turklāt ne jau tikai iedzīvotājiem vien stāv neizmantoti lieli finanšu līdzekļi, bet arī uzņēmumiem, kuri nezina, kur tos investēt. Viņiem vajadzētu instrumentus, ar kuru palīdzību varētu īstermiņā pelnīt, jo uz ilgu laiku uzņēmums parasti nevar atļauties kaut kur ieguldīt līdzekļus, taču uz īsāku periodu varētu. Vēsturiski mēs esam dzīvojuši ne pārāk pārticīgi, tādēļ ir saprotams, ka cilvēki izvēlas veidot uzkrājumus. Taču agrāk viņiem nebija pieejams finanšu investīciju tirgus, kas tagad jau ir tik atvērts, ka vari sākt tajā kaut ko darīt pat ar 50 eiro. Gados jauni cilvēki diezgan aktīvi darbojas šajā jomā un iegulda investīciju portfeļos, savukārt vecākiem trūkst zināšanu, tādēļ lielākais, ko viņi atļaujas – noguldīt naudu depozīta kontā. Mums vispār ir vērojama diezgan liela neuzticēšanās gan finanšu nozarei, gan valstij kopumā, jo piedzīvotās reformas liecina, ka paļauties tu vari tikai pats uz sevi un ģimeni, bet uz valsti paļauties nav vērts.