Saules enerģija paliek pāri, bet maksājumi faktiski pieaugs, "Sadales tīkla" valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons skaidro situāciju elektroapgādes tirgū

Nesen ir publiskots "Augstsprieguma tīkla" pārvades sistēmas pakalpojumu tarifu projekts. Kā tas ietekmēs ST tarifu?

Droši vien jāsāk ar to, ka mēs, protams, gaidām regulatora apstiprinātos tarifus, jo parasti no iesniegtā līdz apstiprinātajam projektam notiek kaut kādas izmaiņas. Vienlaikus ir skaidrs, ka "Augstsprieguma tīkla" tarifa samazinājums par 0,7% ir laba zīme, jo tas neaug. Tādēļ uz mūsu tarifu arī skatāmies pozitīvi, jo tas nozīmē, ka nepalielinās arī mūsu izmaksu bāze, kas saistīta ar pārvades tarifu, un visticamākais, ka arī mēs neiesim ar tarifa palielinājuma projektu.

Vai ST tarifu varētu samazināt?

Mēs jau 2024. gada beigās samazinājām tarifa fiksēto daļu par 7-11% un mainīgo daļu par 1%. Tarifu metodoloģija ir tāda, ka ir dažādas izmaksas, un tad jāskatās, kā tās mainās, tostarp arī no mums neatkarīgu iemeslu dēļ, piemēram, inflācija, elektroenerģijas cena tirgū un tamlīdzīgi. Ja izmaksu delta nav lielāka par 1%, tad mēs tarifā neko nemainām. Jāatceras gan tas, ka vēl aizvien noteiktiem mājsaimniecību pieslēgumiem ir spēkā valsts atbalsts, kas no nākamā gada 1.janvāra beigsies. Līdz ar to būs neliela ietekme. Tas nozīmē, ka mūsu tarifs, visticamāk, nemainīsies, bet faktiskie maksājumi nedaudz pieaugs - atkarībā no pieslēguma veida par 0,2 eiro fiksētajai ikmēneša maksai līdz, maksimums, 3,5 eiro mēnesī, neskaitot pievienotās vērtības nodokli (PVN).

Ko faktiskajiem maksājumiem tas nozīmēs?

Tas būs atkarībā no elektrības pieslēguma un pie nosacījuma, ka tiek izmantots "Pamata" tarifa plāns. Ja ir vienas fāzes 16 ampēru pieslēgums, tad mēneša maksa pieaugs par 0,2 eiro, ja viena fāze 25 ampēri, tad par 1,26 eiro, un tālāk līdz 3,5 eiro atkarībā no pieslēguma, neskaitot PVN.

Jūsu skatījumā ārējo faktoru, kuru dēļ valsts atbalsts bija nepieciešams, vairs nav?

Atbalsts tika ieviests tāpēc, lai maksas pieaugums nebūtu tik straujš un tarifa patieso vērtību sasniegtu noteiktā laika periodā. Resursi būtiski lētāki nav palikuši, bet šo izmaksu līmeni mēs kopīgi kopš 2023.gada turam.

Kāda jums pašlaik ir situācija ar izmaksām? Iepriekšējos gados tās jau tika optimizētas. Vai to līmeni izdodas noturēt jeb tomēr izmaksas - piemēram, darbaspēka - pieaug?

Tarifs veidojas no divām pusēm, kur vienā pusē ir izmaksas, otrā - ieņēmumi. Tādas izmaksas kā, piemēram, par elektroenerģiju, būvniecību mainās dinamiski - gan pieaug, gan samazinās. No otras puses ir patēriņš. Tas, savukārt, ietekmē mūsu ieņēmumus, līdz ar to kopējā elektrības patēriņa pieaugums var pozitīvi ietekmēt mūsu gala tarifu. Kopumā ar izmaksām mēs pagaidām tiekam galā - ir pozīcijas, kur tās pieaug, ir pozīcijas, kurās samazinās. Katru gadu arī veicam efektivizāciju - samazinām īpašumu skaitu, pārskatām un automatizējam, digitalizējam procesus, ietaupām degvielu un citas operatīvās izmaksas. Tajā pašā laikā atalgojums inflācijas ietekmē, gribi vai negribi, lēnām aug, arī citu resursu cenas lēnām, bet neatlaidīgi pieaug. Taču kopumā mēs izmaksas noturam "rāmjos".

No otras puses, īstenojot dažādus pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas patēriņu, tas tiešām pēdējo divu gadu laikā aug. Pagājušajā gadā tas pieauga par 1,6%, šogad - par aptuveni 1%. Lai gan šogad ziema bija silta un tas elektroenerģijas patēriņu ziemas laikā samazināja, kopumā šogad ir redzams pieaugums, kas nozīmē, ka sabiedrība tērē vairāk, mēs attīstāmies, ekonomika aug un ejam pareizā virzienā, jo iekšzemes kopprodukts vienmēr korelē ar elektroenerģijas patēriņu.

Turklāt šis ir labs stāsts, jo Igaunijā, piemēram, patēriņš krītas un jūtami. Lietuvā tas savā laikā labi auga, bet tagad ir drīzāk apstājies. Latvijā patēriņš aug, un tā ir laba zīme.

Kādas ir prognozes par patēriņu šogad?

Kā jau es minēju, pašlaik patēriņā pieaugums ir par 1%. Cerams, ka gadā kopumā būs virs 1%.

Kādas tendences varētu būt nākamajos gados? Pieaugums turpināsies?

Mēs no savas puses darām visu, lai veicinātu elektroenerģijas patēriņu. Tas notiek gan ar mūsu tarifiem, it sevišķi energoietilpīgiem uzņēmumiem, kam nodrošinām Baltijā konkurētspējīgāko tarifu, un var redzēt, - ja ir jāattīsta energoietilpīgas ražotnes, tās nāk uz šejieni. Mums ir vairāki piemēri, un droši vien zināmākais ir Igaunijas uzņēmums "Fibenol", kas plāno būvēt rūpnīcu Latvijā, nevis Igaunijā. Protams, ka tur iemesls nav saistīts tikai ar elektroenerģiju, taču ilgtermiņā energoietilpīgām ražotnēm Latvijā ir Baltijā zemākās sadales pieslēguma izbūves un sadales pakalpojuma izmaksas.

Tas saistīts arī ar to, ka kopš pagājušā gada maija esam ieviesuši 50% līdzfinansējumu jauniem pieslēgumiem lielajiem klientiem. Trešais virziens, kurā darbojamies elektrifikācijas veicināšanā, ir jaudu pieejamība. Mēs ejam ar to uz priekšu, ieguldot gan savus, gan arī piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus, būvējam apakšstacijas, palielinām jaudu, lai uzņēmēji varētu nākt un to izmantot.

Un ir redzams, ka juridiskās personas pieslēdzas un elektrību izmanto vairāk?

Jā. Gada laikā, kopš pērn 1. maijā stājās spēkā 50% līdzfinansējuma princips arī lielas jaudas elektrības pieslēgumu izbūvei, jau izbūvēti vai būvniecības procesā ir vairāk nekā 330 pieslēgumi.

Ja skatāmies uz kopējo realizēto lielas jaudas pieslēgumu skaitu salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu, tas pieaudzis vismaz par trešdaļu. Mēs redzam, ka ir projekti, kas attīstās un ir ļoti liela interese. Priecē, ka ir gan mazie projekti, gan arī lielie projekti.

Kā Latvijā vēl var veicināt elektroenerģijas patēriņu?

Mēs no saviem klientiem redzam, ka siltumapgāde ir ļoti liels jaunais patēriņa pieauguma virzītājs. Bieži vien elektroenerģijas cena ir arī nulle vai pat mīnusos, un tāpēc siltumapgādes uzņēmumiem ir interese, piemēram, silto ūdeni ražot, nevis kurinot šķeldu vai gāzi, bet uzliekot siltuma sūkņus vai elektrosildīšanas ierīces vai pat izmantot elektrību apkurei pavasara vai rudens mēnešos. Turklāt jaudas šajā sektorā ir milzīgas. Ja kādas kustības notiek, tad tie nav viens vai divi megavati (MW), tie uzreiz ir 10, 20 un vairāk MW. Mēs arī esam uzsākuši sadarbību ar siltumapgādes uzņēmumiem un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju, veidojot testa regulācijas vidi, lai saprastu, kas nepieciešams efektīvai siltumapgādes industrijas pārejai uz elektrību.

Otrs lielais virziens, protams, ir elektrotransports. Redzam, ka Rīgā ir jauni elektroautobusi. Vieglais transports attīstās. Mēs no savas puses ejam pretim ar uzlādes punktiem. Šogad Eiropas Savienības fondu programmas ietvaros būsim izbūvējuši jau ap 400 pieslēgumiem, kuriem pēc tam uzņēmēji pieslēdz savus uzlādes punktus.

Kurās nozarēs ir redzams elektroenerģijas patēriņa kāpums, un vai ir nozares, kurās ir kritums?

Pieaugumu redzam mājsaimniecību sektorā - pirmajā pusgadā par 2,65% vairāk nekā pērn tajā pašā laikā. Tāpat priecē, ka pieaugums par 2,23% ir rūpniecībā.

Cik daudz ģenerācijas jaudu ir pieslēgts ST tīklam?

Pašlaik tas ir vairāk nekā 1,1 gigavats (GW). Tur ir ļoti dažādi ģenerācijas veidi, tostarp koģenerācijas stacijas un hidroelektroenerģijas stacijas, bet 855 MW ir saules enerģija - gan mikroģeneratori, gan saules parki -, kas nozīmē, ka tā veido jau divas trešdaļas. Tostarp apmēram 205 MW ir primāri mājsaimniecības ar saviem saules paneļiem un ap 650 MW ir saules elektrostacijas.

Aktivitāte saules enerģijā turpinās, un mums ģeneratori nāk klāt. Tostarp mājsaimniecības liek klāt apjomu. Lai gan neto sistēma ir mainījusies un tagad uzstādīt tikai saules paneļus vien var nebūt intereses, nāk klāt uzkrājošās baterijas.

Savukārt juridisko personu pusē attīstās saules parki, un tie vēl ar gandrīz 300 MW ir tapšanas stadijā. Redzēsim, cik daudzus uzbūvēs, bet skaidrs ir, ka gadu mēs beigsim pie 900 MW vai pat 1 GW saules ģenerācijas sadales tīklā. Atgādināšu, ka tas ir pulka vairāk nekā normālā saulainā dienā ir mūsu pašu patēriņš. Vasarā saulainā dienā Latvijā patēriņa jauda ir ap 600, lielākais, 700 MW. Tas nozīmē, ka saulainā dienā kopējā bilancē mums no "Augstsprieguma tīkla" enerģiju vairs nevajag - pietiek ar mūsu pašu tīklā saražoto. Attiecīgi šādā laikā arī automātiski ir redzams, ka biržā elektrības cenas nonāk mīnusos.

Tomēr kāda motivācija saules paneļus pašlaik turpināt uzstādīt ir privātpersonām?

Protams, ka temps vairs nav tāds, kā bija. Pakāpeniski ir sasniegts tirgus piesātinājums. Bet, ja tagad saules paneļi tiek uzstādīti kopā ar uzkrājošo bateriju, tas ļauj balansēt savu patēriņu, it īpaši, ja ir elektroauto. Visticamāk, tāpēc interese par mikroģenerāciju arvien nepazūd - šogad astoņos mēnešos ir uzstādīti ap 1400 jauni mikroģeneratori un gandrīz 70% ir kopā ar baterijām.

Vai ir paredzams, ka tas turpināsies, vai arī tomēr saglabāsies tas, kas ir tagad?

Pašlaik ir tā, ka piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Kad spīd saule, elektroenerģijas cena biržā ir zema vai negatīva.

Tādēļ no kopējās elektroapgādes sistēmas viedokļa ir jāfokusējas uz citiem ražošanas veidiem - vēja enerģiju, uzglabāšanas baterijām (BESS), kuras tagad pie mums aktīvi ienāk. No vidējā termiņa stratēģijas viedokļa tās tagad ir prioritātes, jo saules enerģijas pašlaik pietiek un pat pāri paliek.

Galvenais izaicinājums šobrīd ir: kā sabalansēt šo mainīgo un izkliedēto ģenerāciju ar patēriņu. Es jau minēju, ka tirgū var ienākt siltumapgādes uzņēmumi, un tas, protams, maina līdzsvaru tirgū, jo, ja ienāk liels patērētājs, tad atkal ir vieta ražotājam un veidojas līdzsvars.

Tomēr kopumā tirgus aktualitāte tagad ir akumulatora enerģijas uzglabāšanas sistēmas. Pašlaik jau ir izsniegtas atļaujas BESS uzstādīšanai 500 MW apjomā. Tas ir pareizais ceļš, kuru iet, lai šo saražoto enerģiju uzkrātu un izmantotu posmos, kad tā netiek ražota.

Tas vispār ir stāsts par nākotnes paradumiem, jo atjaunojamā enerģija ir ļoti lēta, kad to var saražot, bet tad, kad tas nav iespējams, vajadzīga dārgā enerģija no fosilajiem resursiem. Tādēļ liela nozīme turpmāk būs tam, kādi būs gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu patēriņa paradumi.

Jūs jau minējāt, ka saules enerģijas jaudas pašlaik pietiek un pat pāri paliek. Kādam vajadzētu būt ideālajam ģenerācijas salikumam?

Ļoti būtiska šajā procesā ir jaunā Enerģētikas stratēģija, un tas ir ļoti labs sākums procesam, kurā mēs ieskicējam enerģijas apjomus, kuri mums ir nepieciešami, lai mēs varētu būt energoneatkarīgi un ilgtspējīgi. Saules enerģija šajā stratēģijā ir minēta apmēram 1 GW apjomā, kas nozīmē, ka tās mums jau pietiek. Savukārt vajag celt vēja enerģijas potenciālu. Jo energoresursi ir dažādāki un sabalansētāki, jo mēs esam drošāki.

Vienlaikus mums ir jādomā, ko mēs darīsim aukstā bezvēja janvāra naktī. Tāpēc mums nepieciešamas ne vien saules un vēja elektrostacijas, bet ir arī hidro un termoelektrostacijas (TEC). Turklāt nav jau tā, ka TEC ir jāstrādā tikai ar dabasgāzi, tā var būt arī biogāze, nākotnē ir jautājums arī par ūdeņraža pielietošanu. Līdz ar to ir jāskatās uz sabalansētiem energoresursiem, neaizmirstot, ka mēs kļūstam aizvien atkarīgāki no elektroenerģijas un visu nevar likt tikai uz atjaunojamo energoresursu kārts, kas nenodrošina simtprocentīgi pastāvīgu energoapgādi. Ir jādomā arī par bāzes jaudām, kas nodrošina enerģiju arī tad, kad pietiekami nespīd saule un nepūš vējš.

Vai tādēļ, ka pieaug avotu skaits, no kuriem tīklā enerģija tiek nodota, pieaug arī "šauro vietu" skaits sadales tīklā?

Es teikšu, ka "vidējā temperatūra slimnīcā" ir ļoti laba un mūsu jaudas pietiek gan, lai vēl pieslēgtu jaunus ģenerācijas avotus, gan patēriņam.

Bet, ja iedziļināmies detaļās, tad, protams, ir vairāki izaicinājumi. Mēs attīstāmies neviendabīgi. Mums nereti patīk būvēt enerģijas ģenerācijas avotus tur, kur nav patēriņa, proti, lauku teritorijās, bet pilsētās, kur ir patēriņš, ģenerācijas avoti neattīstās. Līdzīgi ar patēriņa jaudām, kuru dažās aglomerācijās sāk pietrūkt, un mums ir jāskatās, ko darīt tālāk. Tieši tādēļ mums ir investīciju projekti papildu jaudas izbūvei, lai nebūtu situācijas, ka, piemēram, kāda ģimene Baldonē nevar uzbūvēt māju, jo nav jaudas elektrības pieslēgumam. Tādēļ mēs ikgadēji gan būvējam jaunas elektrolīnijas, gan palielinām apakšstaciju jaudu.

Kādas kopumā ir investīcijas?

ST pārvaldībā visā Latvijā ir elektrotīkls vairāk nekā 92 000 kilometru kopgarumā. Līniju uzturēšanā un modernizācijā mēs gadā investējam vidēji 70 miljonus eiro, lai tīkls būtu arvien drošāks un uzlabotos elektroenerģijas padeves kvalitāte. Uzstādījums ir reizi 30-50 gados esošās elektroapgādes līnijas nomainīt.

Varbūt 70 miljoni izklausās daudz, bet tīkla uzturēšana un izbūve ir dārga, tāpēc, godīgi sakot, ar to nepietiek. Tāpēc strādājam arī pie ārējā finansējuma piesaistes, un papildus tam mēs esam saņēmuši gandrīz 100 miljonus eiro no Eiropas Savienības fondiem. Būvējam gan jaunas apakšstacijas Smiltenes pusē, palielinām jaudu Dobelē, Valmierā, Pierīgā, Jēkabpilī. Kabeļlīniju izpildījumā pārbūvēsim vidsprieguma elektrolīnijas tuvu 200 kilometru garumā, kas nodrošinās papildu jaudas jau iepriekšpieminētajā Baldonē, Rojā, Ādažos, Valkā. Valkā turklāt ir interesants gadījums, jo tur no biežiem elektrības atslēgumiem cieta uzņēmēji industriālajā parkā. Problēma ir tajā, ka tīkls ir ļoti sazarots un, ja kaut kur - pat tālu perifērijā - rodas problēmas, atslēdzas visa līnija. Tagad mēs izbūvējam atsevišķas līnijas uz vietām, kur notiek intensīvs patēriņš, vai iebūvējam viedos slēdžus, lai negadījumu dēļ neatslēgtos visa līnija. Ar Eiropas fondu atbalstu mēs varam investēt krietni vairāk un šādas - apsteidzošas investīcijas tīklā - būs nepieciešamas arī turpmāk. Tas ir viens no jautājumiem, ko aktualizējusi arī Eiropas energouzņēmumu asociācija "Eurelectric" - tā kā nākotnē sabiedrības pieprasījums pēc droša un kvalitatīva elektroapgādes pakalpojuma tikai pieaugs, būs nepieciešams arvien vairāk, turklāt apsteidzoši investēt elektrotīkla modernizācijā. Tīkls pieprasījumam ir jāsagatavo laikus - ja neinvestēsim šodien, rīt jau var būt par vēlu.

Ietekmi mēs jau jūtam savos elektroapgādes kvalitātes rādītājos, jo nu jau trešo ceturto gadu pēc kārtas mums būs labākie kvalitātes rādītāji Baltijā. Piemēram, rādītājs, cik vidēji viens klients gada laikā ir bijis bez elektrības, pērn mums bija 220 minūtes, Igaunijā - 228 minūtes, bet Lietuvā - 546 minūtes. Tas ir skaidrojams ar mērķtiecīgām investīcijām tīklā, lai varētu maksimāli izolēt bojātos posmus, gan arī ar mūsu pašu resursu, piemēram, pēc vētrām braukt un bojājumus ātri novērst. Pēdējā laikā mēs pat katru gadu esam braukuši palīgā mūsu Baltijas kaimiņiem - gan igauņiem, gan lietuviešiem. Pērn augustā, kad Latviju piemeklēja vēsturiski stiprākā vasaras vētra, mēs pēdējo klientu pieslēdzām elektrībai ceturtajā dienā un tad braucām palīgā lietuviešiem, kuri elektroapgādi pilnībā atjaunoja tikai astotajā dienā. Arī kopējais bojājumu skaits mūsu elektrotīklā pēdējo desmit gadu laikā ir samazinājies teju trīs reizes. Ja 2015. gadā tika reģistrēti ap 30 000, tad pērn - nedaudz virs 12 000 bojājumu.

Domājams, ka šogad arī parakstīsim memorandu ar kaimiņvalstu operatoriem par savstarpējo palīdzību, lai formāli sakārtotu procesus, atrunātu visus standartus, lai brigādes, kas dodas palīdzēt, saprastu, kas notiek vienā un otrā tīklā.

Draudzējamies un apmaināmies ar informāciju arī ar daudzu citu Eiropas valstu operatoriem un nākotnē, iespējams, būsim gatavi braukt arī viņiem palīgā, ja notiks kaut kas ārkārtējs.

Cik ilgā periodā jums Eiropas Savienības fondu naudu ir plānots apgūt?

Līdz 2026. gada vidum.

Darbu apjoms tiešām ir milzīgs, un bez Eiropas Savienības fondu projektiem mēs katru gadu arī iztīrām apmēram 4000 kilometru elektrolīniju trašu, kas iet caur mežiem, krūmājiem. Tas ir kā no Rīgas līdz Gibraltāram. Tas palīdz preventīvi novērst bojājumus, kas varētu rasties, piemēram, vētras ietekmē.

Vai vēl ir saglabājušās arī padomju laiku elektrolīnijas?

Protams - kā jau minēju, mūsu saimniecība ir milzīga, un visu 92 000 kilometru elektrolīniju mēs diemžēl nevaram uzreiz pārbūvēt, to darām secīgi. Ņemam vērā arī elektrotīkla tehnisko kalpošanas ilgumu - elektrolīnijas plānotais kvalitatīvas un drošas ekspluatācijas ilgums atkarībā no tehniskā risinājuma ir 30-50 gadi. Protams, beigu beigās viss ir par finansējuma pieejamību - jo vairāk varam atļauties investēt, jo spēcīgāku tīklu varam būvēt. Tāpēc neaprobežojamies tikai ar saviem līdzekļiem, strādājam arī pie Eiropas Savienības fondu finansējuma piesaistes.

Jāuzsver, ka jau pašlaik 67% elektrotīkla ir attīstīti izolētos risinājumos - tas nozīmē vai nu kabeļlīniju zem zemes, piekarkabeli, vai izolētu gaisvadu. Šie risinājumi ir noturīgi pret laikapstākļu svārstībām. Turpinot investīcijas, līdz 2030.gadam plānojam sasniegt 79% izolēta tīkla, turklāt zemsprieguma līnijās pat 100%, jo tur rodas visvairāk bojājumu.

Protams, ka drošākais risinājums ir pazemes kabelis, taču tas ir arī dārgākais. Te investīcijās ir jāatrod zelta vidusceļš starp izmaksām un drošumu, jo līnija ar izolētiem gaisvadiem ir apmēram trīs reizes lētāka nekā kabeļlīnija zem zemes. Turklāt arī izolēti gaisvadi ir gana droši - tos var saraut smags koks, krītot lielā vētrā, bet vieglāks koks vai koka zars bojājumu neradīs. Tādēļ, ja līnija iet pāri laukiem vai citām vietām, kur nav būtisku risku, tad mēs ierīkojam šādu izolēto gaisvadu. Ja ir apdzīvota vieta, mežs, tad mēs tomēr ejam uz kabeļlīnijām.

Vai ir kādi kritiskie punkti?

Investīcijas kopumā notiek divos virzienos. Pirmais - reizi četros gados mēs inspicējam elektrolīnijas, novērtējam balstu tehnisko stāvokli, un tad notiek plānveida rekonstrukcija. Otrs veids - mēs skatāmies, kur tīklā visbiežāk ir bijuši bojājumi un ir ietekmēti vairāk lietotāji, un tad veicam tur pārbūves, ierīkojam viedos slēdžus. Tādējādi mēs šos gadījumus izķeram. Mūsdienās neviens vairs neizturas iecietīgi pret gadījumiem, kad mājsaimniecībai diena vai divas ir jāpavada bez elektrības. Mūsdienās kritiski jau ir četru piecu stundu ilgi atslēgumi. To apzināmies un strādājam pie elektrotīkla stiprināšanas, bet arī prasības aug. Te var citēt klimata un enerģētikas ministru Kasparu Melni, ka pirms 20 gadiem viņš zināja, kur mājā atrodas svece un sērkociņi, jo elektrības nebija bieži un tas bija normāli. Tagad tas vairs nav normāli, jo tad neveras vārti, nestrādā apkures sistēma, nemaz nerunājot par visām citām viedajām ierīcēm. Tas ir stāsts par to, ka energoapgādei ir jākļūst arvien labākai, jo mēs esam arvien vairāk no tās atkarīgi. Mēs varam paskatīties, kas notika Spānijā, kas notika Īrijā, kur bija milzīgs skaits lietotāju, kas palika bez elektrības.

Ņemot vērā darbu apjomu, vai nemeklējat papildu darbiniekus?

Mēs izmantojam arī ārpakalpojumus, bet arī tie nav "no gumijas". Labā ziņa ir tā, ka mēs investīcijas Latvijā esam spējuši turēt salīdzinošā līdzsvarā un tādēļ mums ir stabili sadarbības partneri. Mēs redzam, ka, piemēram, kaimiņvalstīs investīciju apjoms gadu no gada ir bijis svārstīgs, un, protams, ja vienu gadu pasūtījumu nav, tad industrija transformējas un uzņēmumi pievēršas, piemēram, ceļu būvei, citām lietām, un tad, kad atkal ir lielāki investīciju projekti energobūvē, grūti ir atrast izpildītājus. Tādēļ investīciju mērena un regulāra plānošana ir labāka.

Jūs jau pieminējāt elektroauto uzlādes vietas. Kādi ir nākotnes plāni šajā ziņā?

Ar Eiropas Savienības Atjaunošanas fonda finansējumu mēs izbūvējam pieslēgumus uzlādes punktiem. Te ir arī daudz sadarbības ar pašvaldībām un attīstītājiem. Šogad plānojam izbūvēt tuvu 400 pieslēgumiem. Vienlaikus attīstītāji būvē jaunus pieslēgumus arī paši, tāpat ierīko uzlādes vietas pie jau esošiem pieslēgumiem, piemēram, lielveikalos. Tagad ir redzams, ka tirgū jau ir zināms piesātinājums. Ja sākumā interese par pieslēgumiem, lai ierīkotu elektroauto uzlādes vietas, bija liela, tad tagad tā, es teiktu, ir apstājusies, kas nozīmē, ka ir jānāk klāt pieprasījumam, jāaug elektroauto skaitam. Labā ziņa ir tā, ka jaudas jaunu pieslēgumu ierīkošanai ir.

Vai pārklājums pašlaik Latvijas vajadzībām ir optimāls?

Tas īsti nav jautājums mums, jo mēs šajā ziņā esam tie, kuri atbild uz attīstītāju pieprasījumiem. Ir gan redzams, ka ir problēmas posmā Salacgrīva-Saulkrasti, kur ir izaicinājumi ar lielas jaudas pieslēgumu ierīkošanu. Te gan atkal ir jāsaka paldies Eiropas fondiem, jo top jauna programma, ar kuras finansējumu mēs, cerams, varēsim izbūvēt jaunas apakšstacijas Salacgrīvā un Saulkrastos.

Tas ir saistīts ar "Rail Baltica" izbūvi?

Arī. "Augstsprieguma tīklam" tur ir jāizbūvē 110 kilovoltu līnija bez kuras "Rail Baltica" nevarēs funkcionēt.

Cik aktīvi iedzīvotāji maina elektroenerģijas tirgotājus?

Vidēji 7% mājsaimniecību gadā maina elektroenerģijas tirgotāju. Kad 2022. gadā bija lielā energocenu krīze, tad šis īpatsvars pieauga virs 10%, tagad tas ir atkal atgriezies pie 7%. Absolūtos skaitļos pagājušajā gadā bija ap 60 000 maiņas gadījumu, salīdzinājumam - 2022. gadā bija 90 000.

No vienas puses, šie skaitļi nav lieli, no otras puses, vidējais mājsaimniecības patēriņš Latvijā ir ap 200 kWh mēnesī (daudzos mājokļos pat tikai 100 kWh), kas ir maz, un līdz ar to izdevumi par elektroenerģiju nav tādi, lai būtu motivācija ļoti aktīvi mainīt tirgotājus. Piemēram, Skandināvijā mājsaimniecību elektroenerģijas patēriņš ir vairākkārt lielāks, un tad arī cenu atšķirība par vienu kilovatu mājsaimniecībām ir daudz svarīgāka.

Vai tie, kas maina tirgotājus, ir vieni un tie paši?

Mēs šādu analīzi neesam veikuši, bet es pieļauju, ka tā varētu būt. Nu, piemēram, ja mājsaimniecības mēneša patēriņš ir ap 300 kWh, tad, meklējot labākos tirgotāju piedāvājumus, ģimenes budžeta izdevumus var samazināt. Tādēļ es pieļauju, ka tās mājsaimniecības, kas ir energoietilpīgas, arī aktīvi skatās un maina tirgotājus.

Jūs ziņojāt arī par digitāla tīkla klona veidošanu. Cik tas ir tālu?

Tas ir procesā. Mums ir dati gan no kosmosa, gan no tīkla apsekošanas ar droniem. Mēs liekam šos datus kopā un līdz ar to mēs ar vienu peles klikšķi varam paskatīties, kāds ir stāvoklis, piemēram, līnijas Valmiera-Valka 16.balstam. Šādi apsekošanas dati pamazām tiek likti kopā un veidots tīkla klons jeb digitālais dvīnis. Droni tiešām visu procesu būtiski maina, jo kādreiz gar līnijām ar kājām gāja montieri un skatījās, kāds ir to stāvoklis, bet ar šādu metodi, protams, nevar iegūt tādus pašus datus, kādus iegūstam ar dronu fotofiksācijām. Turklāt dronu fiksētais nodrošina milzīgas pietuvinājuma iespējas. Šogad mums šādā veidā - gan ar dronu, gan speciālu helikopteru - plānots apsekot apmēram 3100 kilometrus līniju. Saskaramies gan arī ar grūtībām, jo ne jau vienmēr cilvēki ir paskatījušies e-pastā vai īsziņā paziņojumu, ka viņu īpašumā esošo līniju apsekos ar dronu, tad sastopamies ar pretenzijām. Mēs gan tiešām varam apliecināt, ka ar to tiek apsekota tikai un vienīgi elektrolīnija un ārpus tās aizsargjoslas drons nelido.

Šī tehnoloģija tiešām ievērojami atvieglo un padara daudz efektīvāku elektrolīniju apsekošanu, un, ja savulaik katram mūsu montierim bija jāpierod, ka jāstrādā ir ne tikai ar elektriķa instrumentiem, bet arī ar datoru un planšeti, tad tagad visdrīzāk visiem būs arī jāapgūst, kā izmantot dronu.

ST šogad ir uzņēmies Valsts inovatīvo kapitālsabiedrību iniciatīvas (VIKI) vadību. Kā ar to sokas, kādi ir jūsu galvenie mērķi, ko, turot vadības grožus, cerat panākt?

VIKI apvienojušās ap 30 valsts un pašvaldību jeb publiskā sektora kapitālsabiedrības (PKS). Jāuzsver, ka tās veido gandrīz pusi no kopējā vietējā kapitāla uzņēmumu apgrozījuma Latvijā un ik gadu valsts budžetā iemaksā simtiem miljonu dividendēs.

Šogad kopīgi esam noteikuši trīs galvenos darba virzienus - iepirkumu procedūru vienkāršošana, birokrātijas mazināšana PKS darbā un inovāciju kultūras attīstīšana. Kopīgi ir izstrādāti attiecīgi priekšlikumi, un esmu gandarīts, ka priekšlikumi iepirkumu birokrātijas mazināšanai tiek virzīti ieviešanai. Ar tiem, piemēram, paredzēts paaugstināt līgumcenu robežvērtības procedūru piemērošanai, samazināt izslēgšanas nosacījumus, atsakoties no nesamērīgi stingrām prasībām piegādātājiem, atvieglot piedāvājumu vērtēšanu un tamlīdzīgi. Finanšu ministrijā tika prezentēti daudzi VIKI dalībnieku veiksmes stāsti un dati par dažādu iepirkumu stratēģiju efektivitāti - tas palīdzēja pārliecināt par pārmaiņu steidzamu nepieciešamību. Šobrīd likumprojekta izmaiņas ir sagatavotas izskatīšanai Ministru kabinetā, un rudenī tās plānots izskatīt arī Saeimā.

Attiecībā uz publisko kapitālsabiedrību attīstību jāatzīst, ir vairākas jomas, kur darbība pašlaik ir pārregulēta - pētniecības un inovāciju ierobežojumi, atļautās darbības sfēras un smagnēja pārvaldība. Piemēram, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.pants paredz, ka PKS ir atļauts darboties tirgū tikai īpašos gadījumos - primāri tirgus nepilnības apstākļos vai stratēģiski svarīgu preču un pakalpojumu nodrošināšanā. Rezultātā, piemēram, Igaunijas valstij 100% piederošā "Omniva" Latvijā savus pakalpojumus var attīstīt bez ierobežojumiem, kamēr Latvijai piederošā "Latvijas pasta" vadībai ir jāpierāda, ka tā, attīstot jaunus pakalpojumus, novērš kādu tirgus nepilnību. Protams, valsts uzņēmumiem nedrīkst būt priekšrocību pār privātajiem, bet nevajadzētu arī "sasiet valsts uzņēmumiem rokas" un vienlaikus sagaidīt izcilu konkurētspēju, tostarp ar citām valstīm piederošiem lielajiem uzņēmumiem.

Vai tas nozīmē, ka valsts kapitālsabiedrības būtu jāatstāj pašplūsmā? Protams, nē. Tāpat kā privātā uzņēmumā, akcionāra noteiktie mērķi ir jāsasniedz, bet uzraudzībai jāatbilst labas pārvaldības principiem.

Esam gatavi arī turpmāk strādāt kopā ar valdību, ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, atrodot konkurences līdzsvaru, balansējot attīstības iespējas un mazinot politiskas ietekmes, tirgus kropļošanas, neefektīvas darbības riskus. Tas, kādu valsts attīstības ceļu iesim nākamajos piecos līdz desmit gados, ir mūsu šodienas izvēle. Gudri rīkojoties, varēsim mazināt ekonomiskās izaugsmes plaisu ar mūsu kaimiņiem.