Vai skapi aizvest nevajag? Testējam "Volkswagen Tayron" un tā radiniekus
Kaut gan "Volkswagen" parasti asociējas ar kaut ko izmēros ne pārāk lielu, vācieši dara visu, lai pierādītu, ka spēj ražot arī ietilpīgas un praktiskas automašīnas. "Tayron" ir jaunakais pierādījums šiem centieniem.
Tas ir liels. Un tas ir ietilpīgs. Pirmie vārdi, kas nāk prātā, ieraugot "Volkswagen Tayron". Laikā, kad miniveni kā suga jau tūlīt būs izmiruši, šis krosovers ir radīts, lai iepriecinātu tos, kuriem minivens allaž ir licies perfekts un universāls auto. Ideja aizstāt minivenu ar ietilpīgu SUV nav jauna, to pirms kāda laika jau izmēģināja "Renault", pārvēršot savu jau vairākas paaudzes piedzīvojušo "Scenic" par krosoveru, bet tagad kaut ko visai līdzīgu piedāvā arī "Volkswagen".
Septiņas sēdvietas. Vai arī elektrība
Tīri vizuāli "Tayron" organiski ierakstās "Volkswagen" krosoveru saimē un pa gabalu to var pat sajaukt ar "Touareg". Tikai "Tayron" ir par 11 centimetriem garāks. Tas ļauj šo auto piedāvāt arī septiņvietīgajā versijā un vienā rāvienā iekarot lielo ģimeņu simpātijas. Protams, aizmugurējā sēdekļu rindā ērti jutīsies vien neliela auguma pasažieri (lasi - bērni), bet tāds jau arī ir mērķis - radīt ģimenes auto. Stilīgu akcentu, kā jau jaunākajiem "Volkswagen" ražojumiem ierasts, piešķir sarkani izgaismotais "Volkswagen" logo aizmugurē.
Iekšpusē viss ir tradicionālajā "Volkswagen" stilā - patīkams minimālisms ar ierastajiem diviem displejiem, no kuriem lielākais ir pamatīga tāfele, kas uzkabināta viduskonsolē. Visas fiziskās pogas ir novāktas, atstāta tikai viena liela poga, ar ko var regulēt gan audiosistēmas skaļumu, gan gaisa temperatūru. Ērts risinājums. Tiesa, detalizētāki klimatkontroles iestatījumi pieejami tikai displejā, kas gan nav ne ērti, ne praktiski. Toties uzslava par telefonu bezvadu uzlādes nodalījumu ar vāciņu, kas neļauj telefonam šļūkāt šurpu turpu un notur to vajadzīgajā pozīcijā. Ļoti glīti nostrādāts priekšējais panelis, kam pieejama arī koka apdare, bet noskaņojumu radošās fona gaismiņas salonā vispār ir dizaina šedevrs. Ja nu par kaut ko var piesieties, tad tās ir ārējās kameras, kas slapjā laikā ļoti ātri tiek aizšķiestas ar netīrumiem un no tām vairs nav lielas jēgas. Vismaz kamēr nenotīrīsi.
Izmēģināt izdevās gan "Tayron" ar benzīna dzinēju un 204 zirgspēkiem, gan arī uzlādes hibrīda versiju "eHybrid" ar 272 zirgspēkiem. Uzlādes hibrīds ir labs ar to, ka ļauj mazliet virs 100 kilometriem nobraukt tikai ar elektrību un tātad ieekonomēt benzīnam paredzēto naudu. Ja vairums ikdienas maršrutu ir pilsētā un tās apkaimē, tad auto var lietot tīri elektromobiļa režīmā, benzīnu atstājot tālākiem braucieniem. Tiesa, ir arī kāds mīnuss - "eHybrid" nav pieejamas septiņas sēdvietas, jo liekajās divās ir ieperinājies akumulators. Šī iemesla dēļ arī bagāžas telpa būs mazāka. Vēl viena īpatnība, pie kuras jāpierod, ir tā, ka komforta režīmā auto cenšas maksimāli braukt ar elektrību, kas var sagādāt pārsteigumu brīdī, kad sadomāsi veikt apdzīšanu - tad izrādās, ka bez iekšdedzes dzinēja palīdzības auto nemaz nav tik ņiprs, kā cerēts. Tādēļ uz šosejas labāk izvēlēties sporta jeb dinamisko režīmu.
Avārijas brigāde un "Volkswagen Caddy"
Uzreiz pēc puselektriskā "Tayron" testa saņēmu piedāvājumu izmēģināt vēl vienu "Volkswagen" braucamo, šoreiz jau no komercauto plaukta - "Volkswagen Caddy". Tāds salīdzinoši neliels kravas busiņš, kuram ir vairākas aprīkojuma modifikācijas: gan tīrs kravas transports ar divām sēdvietām un lielu kravas telpu, gan daļējs kravas vāģis ar mazāku kravas telpu un piecām sēdvietām. Testam bija iedalīts otrais variants, kas varētu būt ideāls nelieliem uzņēmumiem vai, piemēram, strādnieku brigādēm, jo ļauj kravas telpu konfigurēt pēc vajadzības: ja vajag, auto var sasēsties pieci vīri ar darba aprīkojumu, taču ir iespējams arī otro sēdekļu rindu kopā ar visu starpsienu aizlocīt uz priekšu un iegūt diezgan lielu kravas telpu. Es šo sēdekļu aizstumšanas iespēju izmantoju un bez problēmām aizvedu uz lauku mājām vidēju izmēru skapīti.
Kaut gan no skata "Caddy ir visīstākais avārijas brigādes braucamais, patiesībā tā gaita ir negaidīti raita un apdare gana laba. Protams, durvis te aizcērtas ar lielu blīkšķi, skaņas izolācija nav no tām labākajām, bet kabīnē ir īsta plastmasas valstība, taču atcerēsimies - šis tomēr ir komercauto, nevis ģimenes izbraucieniem domāta mašīna. Vēl viens mīnuss: ražotājs ir noskaudis kārtīgu klimatkontroles sistēmu un aprobežojies ar parastu kondicionētāju, ko jāregulē caur skārienjutīgu ekrānu. Turklāt vadoties pēc izjūtām, jo ekrānā nekādas norādes par vēlamo gaisa temperatūru nav. Vienkārši vai nu pagriez siltāk, vai arī vēsāk.
Uz ceļa "Caddy" uzvedas labi: ir stabils un, kaut gan divu litru dīzelis sola tikai salīdzinoši pieticīgus 122 zirgspēkus, tomēr dinamikas ir pietiekami. Arī degvielas patēriņš tādu gabarītu auto pieņemams - nepilni seši litri uz 100 kilometriem. Šis nav tas auto, ar kādu gribētos apceļot Eiropu, taču, ja tavas dienas paiet triju elektriķu kompānijā vai arī no rītiem nākas vest bērnus uz skolu, bet pēc tam desmit maisus kartupeļu uz tirgu, tad "Caddy Flexible" (tā saucas versija ar piecām sēdvietām) varētu būt labs variants. Tiesa, cena - un tā ir no kādiem 40 līdz 47 000 eiro - gan liek padomāt, vai tomēr labāk nepameklēt kādu vidēja līmeņa krosoveru. Kaut gan tam, protams, nebūs tik ietilpīga bagāžnieka. Ir arī uzlādes hibrīda variants, kas ļauj tikai ar elektrību vien nobraukt mazliet virs 100 kilometriem, taču tas jau maksās virs 50 000 eiro.
Milzu "Crafter"
It kā ar to būtu par maz, pēc "Caddy" man testam iedeva vēl vienu auto, kura skats vien jau izraisa respektu - "Volkswagen Crafter". Tas ir visīstākais kravas buss, kuram ir trīs izmēri - man tika vidējais, par braukšanu ar pašu lielāko pat negribu domāt. Šķiet, ka ar tik lielu auto pēdējoreiz es braucu vēl skolas laikā, kad mūs mācīja vadīt kravas auto "GAZ-52". Pa laimi, "Crafter" ir vadāms ievērojami vieglāk nekā GAZ, kaut gan izmēri, protams, liek ievērot zināmu piesardzību un, veicot pagriezienu, tramīgi lūkoties spoguļos - kad pats jau esi līkumam garām, aste vēl nav to izbraukusi.
Taču kopumā "Crafter" vadīšana ir negaidīti viegla. Sēdeklis ir uz amortizatoriem kā lielajās kravas automašīnās - baigi labā štelle, man iepatikās. Arī blakussēdētājam vietas pārpārēm. Mazliet pietrūkst atpakaļskata spoguļa priekšā (krietni mazākajam "Transporter" ir digitāls spogulis, savienots ar aizmugurē esošo kameru), taču pie tā var pierast un iemanīties iztikt ar sānu spoguļiem. Viss instrumentu panelis ir tieši tāds pats kā "Volkswagen" pasažieru mašīnām, kas ļauj "Transporter" iesēsties pa taisno no "Golf" un justies kā mājās. Aprīkots auto ir ar divu litru un 140 zirgspēku dīzeli, kas to, protams, nespēj padarīt par sportisku auto (ar tādiem gabarītiem tas vispār būtu grūti paveicams uzdevums), taču nav arī tā, ka uz šosejas būtu jāaizmirst par lēnāku satiksmes dalībnieku apdzīšanu.
Skaidrs, ka tā pa īstam šādu auto var novērtēt tikai pārvadājumu uzņēmumi, kuriem ikdienā jāvadā dažādas kravas. Vietas kravas nodalījumā ir pārpārēm - es pats vedu dārza mēbeļu komplektu - dīvānu, galdiņu un divus krēslus - un vietas vēl palika atliku likām. Kravas telpu iespējams arī aprīkot ar dažādiem plauktiem un atvilknēm. Maksā šāds auto veselu bagātību - no 47 000 eiro uz augšu, bet testa vāģis pat 64 000 eiro! -, taču gan jau transporta uzņēmumi to kaut kā spēj atpelnīt.
FAKTI
Volkswagen Tayron / Tayron eHybrid
Dzinējs: litru benzīna / 1,5 litru benzīna un elektromotors
Jauda: 204 zs / 272 zs
Griezes moments: 320 Nm / 400 Nm
Degvielas patēriņš uz 100 km: 7,8 l / 0,5 - 7 l
Cena: no 41 000 EUR
